Saņemot nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu, režisors Varis Brasla pateicās saviem vecākiem, kas “visu mūžu sekojuši” viņa gaitām, un sievai Vizmai: “Paldies par izturību, māju un sapratni, draudziņ.”
Valsts svētku un nesen iznākušās filmas “Dvēseļu putenis” kontekstā režisors uzsvēra, ka balvai par mūža ieguldījumu ir dubulta nozīme, norādīja uz savu “frontes jeb cīņu biedru” nozīmi un ieguldījumu savā dzīvē un darbā:
“Ķinītis nav viegla lieta, mums arī ir savi cīņu biedri. Viens no tiem ir dramaturgs Alvis Lapiņš, ar kuru mums ir diezgan daudzi kopīgi darbi un arī kopīgi nedarbi. Tas ir cilvēks, ar kuru es jebkurā diennakts laikā ietu zirgus zagt.”
Brasla uzskaitīja operatorus, komponistus, ģērbējus, skatuves strādniekus, aktierus – visus, kas bijuši viņam līdzās kino un teātrī: “Kā Blaumanis teiktu – tas ir mans zelts. Pa šiem gadiem tā ir tiešām milzīga bagātība. Ar tiem cilvēkiem es esmu veidojies un ticis tur, kur tagad esmu. Bez tiem man nebūtu nekā.”
Taču uzrunas nobeigumā režisors izteica novēlējumu un brīdinājumu jaunajai kino veidotāju paaudzei – tiem, kas “pārņem stafeti”.
“Ir stāsts par jūrnieku, kurš pēc ilga, gara ceļojuma izkāpj krastā. Protams, uzreiz nokļūst sieviešu sabiedrībā. Pienākas kārtīga uzdzīve. Kādā brīdī tās dāmas saka: “Jūrnieciņ, nu padziedi kaut ko. - Man tādas rupjas tās dziesmas. - Nu, dziedi “rai-rai”.” Labi, viņš dzied “rai-rai-rai-rai-rai-rai”.
Īpaši pēdējā laikā no skatuves un arī no ekrāna, es domāju tur, kur ir latviešu materiāls, bieži dialogs sastāv no šī “rai-rai”.
Es lūdzu, jaunie ļaudis – vērtējiet savu valodu augstāk. Jo mēs pārdzīvojām skalu vāciešus, pārdzīvojām divreiz rusifikāciju, un tagad ir jāpārcieš skalu amerikāņi. Mums ir bagāta valoda, un es domāju, arī visu to “rai-rai” var pateikt ar latviešu burtiem.”
Režisors runu beidza ar lūgumu:
“Jaunie, lūdzu, šī ir vieta vienīgā uz pasaules, saudzēsim to [valodu], kopsim un nepametīsim.”
