Latvijas kods
Jau sesto gadu Latvijas televīzija īsteno dokumentālo filmu ciklu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Atšķirīgas un oriģinālas laikmeta vizuālās liecības par sabiedrībā notiekošo sešās īsfilmās šogad radījuši dažādu paaudžu režisori. Šī gada projekta filmas vieno tēma par indivīda uzdrīkstēšanos ģimenē, sabiedrībā un valstī kopumā. Filmas tiek demonstrētas LTV ēterā otrdienās, 22.25
Kā jūs izlēmāt veidot “Projekts: pārcelšanās”?
Pirmā bija ideja. Cēsis ir pilsēta, kas man vienmēr ir patikusi. Pats esmu tur bērnībā nodzīvojis piecus gadus. Pēdējā laikā Cēsīm ik pa brīdim sekoju līdzi. Salīdzinoši ar citām pilsētām tā aktīvi attīstās, strādājot gan pie sava tēla, gan pie tā, kas tur notiek, piemēram, festivāls “Lampa”, Cēsu Mākslas festivāls, kā arī citi pasākumi. Un tad sāku ievērot, ka cilvēki uz turieni pārceļas. Nevis tā vienkārši, bet ļoti uzskatāmi – parādot to visos sociālajos tīklos. Un tas man lika uzdot jautājumu, kas ir tie iemesli, kāpēc cilvēki to dara. Man šķita, ka Cēsis ir kļuvušas par modes lietu. Daudziem jaunajiem cēsiniekiem šī pārcelšanās ir veids, kā izcelties, piedzīvot kaut ko jaunu un eksperimentālu.
Tāpēc biju skeptisks par šo cilvēku patiesajiem nodomiem, taču manas domas un priekšstati mainījās filmēšanas laikā.
Šī tēma bija sarežģīta, jo kā autori nevarējām ieņemt nekādu pozīciju, jo vienā situācijā teiktu, ka esam uztaisījuši Cēsu reklāmfilmu, bet otrā apvainotu, ka esam iedomīgi Rīgas snobi.
Mēs mēģinājām atrast vidusceļu, tāpēc arī filmas beigas ir apzināti neitrālas.
Pastāstiet par galveno varoni Jāni…
Manas iepriekšējās filmas ir bijušas stāsti caur mani – gan “Vectēva tēvs”, gan “Apgāztā mēness zīmē” esmu viens no varoņiem. Sapratu, ka gribu kaut ko jaunu. Es meklēju varoņus un izvēlējos Jāni, jo viņš pēc būtības šķita līdzīgs man. Mēs zinājām, ka mūsu varonis fiziski pārvākties uz Cēsīm nevarēs, jo tāds eksperiments prasītu pārāk ilgu laiku un līdzekļus, arī filma noteikti būtu garāka.
Mums bija jāatrod veids, kā varam to izdarīt īsākā periodā un tāpēc nolēmām, ka varonis tikai vēlas noskaidrot, kāda tad ir dzīve Cēsīs, nevis uzreiz pārvākties. Mēs kā autori gribējām pamēģināt uztaisīt filmu ar “mockumentary” elementiem. Dokumentālajā “mockumentary” filmā vide ir dabīga, notikumi un varoņi ir dabīgi, bet mēs tajā visā ielikām iekšā Jāni, un Jānis ir pilnīgi mākslīgs tēls.
Tad kas šajā filmā ir objektīvs un kas – subjektīvs?
Subjektivitāte – tā ir montāža. Objektīvi ir tas, ka šie cilvēki pārstāv Cēsu kopienu. Mums neinteresēja tāda cilvēka, kas tur būtu nodzīvojis visu mūžu, viedoklis. Jo stāsts nav par to. Stāsts ir par iebraucējiem.
Kā atlasījāt filmas varoņus?
Varoņi ir atlasīti tā, lai cits ar citu kontrastētu. Piemēram, Jānis ar Alisi ir cilvēki, kas vienmēr ir pārliecināti par saviem uzskatiem, ar savu skatu par šo tēmu. Viņi ir pilsētas intelektuāļi, kas atbraukuši uz Cēsīm un dara savas lietas, varbūt izskatoties mazliet neiederīgi. Toties Laura ar Andri ir ļoti pozitīvi cilvēki, kuri jebkuru svešinieku samīļos un paēdinās.
Taču Zaķis ir tāds godīgs un nesamākslots, pasaka to, kā ir, tādējādi piešķirot filmai šarmu. Es Zaķi zināju jau pirms filmas uzņemšanas. Esmu bijis viņa koncertos un zināju, ka viņš prot provocēt. Protams, viņš to nedara apzināti, bet provocē ar savu godīgumu. Jo mūsdienās pastāv sociālais filtrs, un cilvēki bieži nesaka, ko domā, taču Zaķis ir patiess. Un tas bija ļoti svarīgi. Zaķis ir kontrastējošs varonis – vietējais, kurš spēj uz visu paskatīties arī objektīvi.
Jums nešķiet, ka šī filma atspoguļo stereotipus? Hipsteri, auduma maisiņi, mākslinieciski cilvēki..
Mūsu mērķis nebija to noslēpt. Godīgi sakot, man Cēsis tādas šobrīd izskatās. Vismaz tas, ko es tur redzu. Pats ikdienā Cēsīs nedzīvoju un sociālajos tīklos šos dzimtos cēsiniekus neredzu. Es redzu tikai jaunos iebraucējus. Un ar viņiem man Cēsis asociējas. Aizbraucot tur, pastaigājoties, viņus uzreiz var pamanīt, jo viņi izceļas uz pārējo fona, pārstāvot konkrēto subkultūru vai stilu. Piemēram, tādi cilvēki apgrozās mākslas telpā “Mala” vai festivālā “Lampa”.
Mēs vienkārši parādām to, ka Cēsis šobrīd ir kļuvušas par hipsteru galvaspilsētu, kas itin nemaz nav slikti.
Tā ir kā ģentrifikācijas modifikācija, kas skar nevis vienu pilsētas rajonu, bet visu pilsētu.
Šī vēsturiski unikālā pilsēta ir saglabājusi savu šarmu un būtību, un ir atvērta jauniem izaicinājumiem. Kontrastējošais ir tas, ka hipsteru un mākslinieku kopiena, kas aizbrauc tur dzīvot, veido kopienu kopienā. Es nejūtu viņu kontaktu ar pārējo Cēsu sabiedrību. Viņi labi sadzīvo, bet jautājums, vai viņi spēj cits citu ieinteresēt? Rodas iespaids, ka mākslinieki iet uz citu mākslinieku pasākumiem, kuri savukārt šos pasākumus veido citiem māksliniekiem.
Vai, jūsuprāt, starp šīm divām kopienām – iebraucējiem un pamatiedzīvotājiem veidojas pretrunas?
Es domāju, ka jā. Atbraucēji savstarpēji uztur kontaktus ar tiem, kas arī ir atbraukuši. Arī Laura un Andris komunicē ar iebraucējiem vai tiem, ko viņi ir pazinuši jau pirms tam. Viņi nāk ar saviem ideāliem, kas ir progresīvi un interesanti, taču ne visiem izdodas viegli integrēties, saduroties ar vietējo ideoloģiju. Domstarpības un atšķirīgie uzskati nereti konfliktē, taču es domāju, ka Cēsis ar to veiksmīgi tiek galā. Daudzas vietas Cēsīs ir veidotas nevis vietējo interešu dēļ, bet to cilvēku, kam tas ir svarīgi, taču ieguvēji ir visi.
Skatoties filmu, rodas priekšstats, ka izvēlētie varoņi ir ārkārtīgi fanātiski.
Es pilnībā piekrītu. Cilvēki pieņemot kaut ko jaunu, piemēram, Cēsis – jaunu vidi, bieži vien mēģina kļūt pārspīlēti lojāli, tādējādi parādot, cik gatavi ir būt vieni no viņiem. Un tad šis pārspīlējums parādās. Ne vienmēr tas ir apzināti. Dažreiz tas notiek pavisam nejauši, nekontrolēti, cenšoties parādīt to, ka “esmu viens no jums, draugi, pieņemiet mani”. Tas ir ļoti labs novērojums, un mēs to sajutām. Redzot sevi kā svešos, cilvēki nedaudz pārspīlē. Taču ir saprotams šis kontrasts, pārceļoties no sliktākas vides uz cilvēkam draudzīgāku.
Vai paši varoņi ir redzējuši filmu? Kādi ir viņu iespaidi?
Mūsu uzstādījums kā autoriem vienmēr ir bijis filmas varoņiem rādīt.
Mums nav vajadzīgas sensācijas, bet gan godīgi stāsti, kur parādās mūsu kā autoru attieksme, priekšstati un redzējums.
Mēs nākam pretim varoņiem, cik vien tas iespējams. Vieni varoņi gan iebilda, ka mēs neparādām Cēsis tā, kā tās redz viņi, bet mūsu mērķis bija parādīt to, ko redzam mēs, un šajā filmā to esam izdarījuši. Lielākoties visiem varoņiem filma patika. Tas ir ļoti labi. Mūsuprāt, Cēsis ir ļoti skaista, gudra un kulturāla pilsēta, kas domā par savu attīstību, un tā būtu jādara arī citām pilsētām.
Kā Zaķis nonāca līdz tavai filmai? Viņš tomēr pārstāv šo atšķirīgo kopienas daļu - panku un “underground” kultūru. Vai jau sākotnēji bija izlemts, ka viņš būs filmā?
Zaķi es zināju jau sen. Esmu sekojis līdzi viņa daiļradei, pats kādreiz būdams pa pusei panks. Sastapšanās ar viņu bija neizbēgama. Es zināju, ka gribu Zaķi savā filmā tāpēc, ka viņš ir ļoti atraktīvs, interesants un godīgs tipāžs. Dokumentālajā kino tā ir liela vērtība – spēt atrast cilvēku, kas nav samākslots.
Tā vispār mūsdienās ir liela vērtība. Mēs nevienā brīdī nemēģinājām viņu parādīt kā muļķīgu vai smieklīgu. Ir situācijas, kurās viņš pasaka interesantākas lietas nekā citi varoņi, runājot par tādiem faktiem, par kuriem citi nemaz nav aizdomājušies, kamēr Zaķis to ir sajutis un redzējis. Viņš nav kategorisks.
Piemēram, Jānis, mēģinot viņu provocēt teica, ka uz Cēsīm brauc rīdzinieki, bet Zaķis atbildēja – lai brauc, tā ir interesantāk. Es tam varu tikai piekrist. Viņš pateica arī to, ka, atbraucot uz Cēsīm ziemā, nav cilvēku, jo daudzi nekur neiet un sēž mājās, norādot, ka arī tur mēdz būt skumīgi. Caur Zaķi notiek tas “reality check”.
Salīdzinoši ar jaunajiem cēsiniekiem Zaķis ir ļoti kontrastējošs varonis…
Tieši ar tādu domu es viņu izvēlējos. Dokumentālais kino ir pievilcīgs ar to, ka nekad nevar zināt, ko varonis teiks. Es arī nezināju to, kā Zaķis būs noskaņots par dzīvošanu citur. Viņam, piemēram, patīk daudzstāvu mājas Juglā un viņš būtu gatavs padzīvot Rīgā. Un šis neprognozējamais pārsteiguma elements dokumentālajā kino man šķiet simpātisks. Zaķi mēs filmējām tieši tāpēc, ka viņš ir vietējais, pat nezinot, ka viņš izrādīsies daudz piezemētāks un racionālāks nekā pārējie.
Zaķa dziesmas filmā veido estētiskus pretstatus, kulturālajam un izsmalcinātajam disonējot ar raupjo un amatierisko. Vai par skaņu celiņa izvēli biji pārliecināts jau filmas sākumā?
Pēc “teaser” filmēšanas mēs sapratām – jā, viņš ir tas, ko mēs meklējam. Viņš filmā sāka parādīties arvien vairāk, un par to, ka ir vērts izmantot Zaķa mūziku kā skaņu celiņu, mēs iedomājāmies tikai beigās.
Izvēloties mūziku, mums bija arī filtrs un cenzūra, jo nācās domāt par to, kuras dziesmas filmā varēs iekļaut un kuras – ne. Jo viņam ir gan tādas dziesmas, kurās ir tikai lamuvārdi, gan tādas – pusi uz pusi.
Piemēram, tās, kurās ir tikai tādi vārdi kā “dirsa”, manuprāt, varējām izmantot un to darījām. Mūzika, protams, kontrastē ar to, kas notiek filmā, Zaķim dziedot “jūsu māksla man ir pie dirsas, es uzlieku sūdus pa virsu”.
Jaunajiem cēsiniekiem ir priekšstats par to, kādai ir jābūt pasaulei, taču ir arī vietējie, kurus, iespējams, tas neinteresē, un Zaķis ļoti labi parāda, ka viedokļi var būt dažādi. Šīs dziesmas filmai piešķir arī vienkāršību, un caur tām viņš pasaka, ka ne viss, kas ir skaists un pūkains, tāds patiešām arī ir.
Kādas, tavuprāt, ir būtiskākās atšķirības starp tavām iepriekšējām dokumentālajām filmām un šo?
Es beidzot neesmu varonis. Un tāds arī bija viens no filmas mērķiem. Šajā filmā ir “mockumentary” elementi, līdz ar to mēs godīgi pasakām, ka šādi ir mūsu spēles noteikumi, uzreiz atklājot kārtis. Jānis ir mākslīgi veidots varonis, kas spēlē uz kameru, taču pārējais ir reāls. Tas bija kaut kas jauns, ko izmēģinājām. Viens no galvenajiem uzstādījumiem bija neslēpt inscenējumu aiz it kā dokumentālā reālisma.
Mēs no tā daudz mācījāmies un, šķiet, ka šis “mockumentary” elements arī izdevās. Manuprāt, Latvijas kodam ir jābūt tieši tādam, kas ne tikai atspoguļo Latvijā aktuālas tēmas, bet arī nebaidās eksperimentēt ar dokumentālā kino žanriem un stiliem. Un kaut kādā mērā tas jau notiek.
* Ar jēdzienu “mockumentary” apzīmē televīzijas programmu vai filmu, kura uzņemta nopietnas dokumentālās filmas stilā, taču izsmej savu tēmu.
