Latvijas koda filmas. Intervija ar Inesi Kļavu un Ivaru Zviedri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

"Negribējās filmā gausties un sūdzēties, cik viss ir slikti un cik jauniem ārstiem Latvijā ir grūti. Tad radās ideja apgriezt visu kājām gaisā, paskatīties uz šo situāciju ar ironiju, kas noslēpusies aiz uzmundrinošiem tekstiem un pacilāta noskaņojuma," saka Inese Kļava, stāstot par filmu "Rezidenti", kura savu televīzijas pirmizrādi piedzīvos 15.novembrī.

Par ciklu

15.novembrī ar Ineses Kļavas un Ivara Zviedra filmu "Rezidenti" Latvijas Televīzija (LTV) uzsāks šīgada cikla "Latvijas kods" filmu demonstrāciju. Filmas būs skatāmas LTV1 ēterā katru trešdienu plkst. 20 līdz pat 13.decembrim. Piecās īsfilmu cikla “Latvijas kods. Latvija šodien” 2017. gada programmas filmās dažādu paaudžu režisori portretē mūsdienu Latviju, tās iedzīvotājus, viņu unikālo spēku, vēlmes un arī vājības.

Filmā “Rezidenti” topošie ārsti Laura un Kārlis svin kāzas, bet tikmēr mutuļojošā pilsētas dzīve elpo pakausī un neļauj atslābt –  tiek atklāts Stradiņa slimnīcas jaunais korpuss, bet ģimenes ārsti streiko; tiek apsekota “Rail Baltica” dzelzceļa trase un būvēts “IKEA” lielveikals; medicīnas budžets pieaug, bet demogrāfiskā bedre padziļinās. Runāts tiek daudz un jūsmīgi, bet kā izravēt tukšu retoriku no realitātes?

Pirms televīzijas pirmizrādes satikos ar filmas režisoriem Ivaru Zviedri un Inesi Kļavu, lai uzzinātu viņu domas par dzīvi Latvijā šodien, latviešu unikālo kodu un, protams, arī kino.

Kā jūs nonācāt līdz filmas idejai – līdz tam, ka Latviju šodien vislabāk iespējams portretēt caur šiem varoņiem rezidentiem un ka tieši šādā savdabīgā formā?

Inese Kļava: Kārlis un Laura ir tieši tādi varoņi, kādus pieprasa “Latvijas koda” nolikums – patriotiski, enerģiski, daudzsološi, turklāt jauni un skaisti. Pieteicāmies veidot filmu par šiem lieliskajiem jauniešiem un ne tik lielisko medicīnas sistēmu, lai gan paši vēl nezinājām, kā šo ideju realizēt.

Negribējās filmā gausties un sūdzēties, cik viss ir slikti un cik jauniem ārstiem Latvijā ir grūti. Tad radās ideja apgriezt visu kājām gaisā, paskatīties uz šo situāciju ar ironiju, kas noslēpusies aiz uzmundrinošiem tekstiem un pacilāta noskaņojuma.

Galu galā šodien no visām malām, it sevišķi no politiķiem, dzirdam uzsaukumus žurnālistiem un mākslas cilvēkiem tik daudz nežēloties, nerādīt negācijas, bet celt latviešu pašapziņu, slavēt sevi, veidot patriotiskas un iedvesmojošas varoņfilmas.

Ivars Zviedris: Visos laikos ir kaut kāds stils mākslā, mode, tā teikt. Mēs esam mazlietiņ pārņēmuši to modi no kinožurnāla “Padomju Latvija”, paskatījāmies un mēģinājām reanimēt tos laikus mūsdienās. Tagad, ja skatās “Padomju Latvijas” hronikas, tur bieži vien ir kaut kādi meli, bet tie tiek tik oficiāli pasniegti. Nu tad mēs arī tā mēģinām! Mums varbūt apgriezta situācija – tie meli nav, ko mēs stāstām, bet

mēs mēģinām stāstīt savdabīgā veidā par lietām, ar kurām kaut kas nav kārtībā.

Par spīti filmas jautrajam, patētiskajam tonim, manuprāt, tā līdztekus citām šī gada “Latvijas koda” filmām ir izteikta problēmfilma...

Kadrs no filmas Rezidenti
Kadrs no filmas Rezidenti

Ivars Zviedris: (ironiski) Kā! Ir taču tik jauki un skaisti – kāzas, “IKEA” lielveikalu ceļ.

Tomēr kontrasts starp formu un saturu jo spēcīgāk akcentē aplūkotās problēmas. Vai šī filma var kaut ko mainīt? Vai kino uzdevums vispār būtu ko mainīt, ietekmēt?

Inese Kļava: Neticu, ka kino var būtiski kaut ko mainīt, katrā ziņā uzlabot medicīnas sistēmu Latvijā filma nevarēs. Bet mainīt konkrētu cilvēku attieksmi pret kaut ko kino noteikti var. Likt aizdomāties par lietām, kas pirms tam varbūt šķitušas pašsaprotamas vai nebūtiskas.

Gribas ar šo filmu nedaudz izšūpot skatītāju.

Ivars Zviedris: Katrs mākslas darbs, manuprāt, ir radīts, lai pēc tam par to domātu. Kāds procents skatītāju to noteikti uztvers arī pavisam citādi. Mēs savdabīgā veidā gribējām pasniegt to situāciju, kāda pašreiz ir. Medicīna ir pateicīga nozare, kur to var uzreiz un ar lieliem burtiem parādīt uz ekrāna, bet situācija ir līdzīga arī citur. Cerams, ka šāds veids iedarbosies spēcīgāk  nekā tradicionālā žēlošanās.

Filma vairākkārt skar emigrācijas tēmu. Kāpēc cilvēki – īpaši jauni un izglītoti –, kuriem it kā ir iespēja kurā katrā brīdī pārcelties citur un varbūt dzīvot labāk, izvēlas palikt šeit Latvijā?

Inese Kļava: Tāpēc, ka Latvijā ir tas, kā nav citur pasaulē: daba, ģimene un draugi, latviešu valoda, sestdienas vakara pirtis, ēdiens. Zinu, ka Laurai un Kārlim – tāpat kā mums ar Ivaru – visas šīs lietas ir ļoti svarīgas. Arī vēlme izdarīt kaut ko savas valsts labā. Palīdzēt un ārstēt savus cilvēkus Latvijā, latviešu valodā, izprotot viņu situāciju.

Ivars Zviedris: Ja tu esi šeit piedzimis, šeit kaut kā to dzīvi sācis, izceļojot tu nekad vairs laimīgs nebūsi. Protams, tu tur vari sasniegt nezin ko, bet tu nevari integrēties līdz galam. Zemapziņas līmenī tu paliec Latvijā; tu paliec labils – esi it kā tur un it kā te.

Es domāju, ka viena daļa, vismaz medicīnas studenti, kuri apgūst psihoanalīzi, ja ne gluži saprot to ar sirdi, tad ar prātu gan, un tāpēc viņi varbūt arī atturas.

Vai ēdiens, valoda un sestdienas vakara pirtis ir tas universālais latvieša kods, kas zemapziņā piesaista šai zemei? Daudzi tomēr izceļo un neatgriežas.

Ivars Zviedris: Katrai tautai ir kāds savs kods. Imants Ziedonis filmā “Es esmu latvietis” teica, ka katrai tautai ir jumta leņķis. Ja mums ir rija, tad šo riju varētu pārnest arī uz ikdienu. Visa tā aizbraukšana un neaizbraukšana saistās tomēr ar kaut kādu ikdienu, ar kaut kādiem sīkumiem, cilvēciskām lietām – kaut vai rupjmaizi, biezpienu.

Inese Kļava: Man grūti spriest par tiem, kas izceļo. Tas ir saprotami, ka cilvēki aizbrauc no Latvijas, ja te strādājot nevar savilkt galus kopā. Ne visiem ir tik daudz enerģijas kā rezidentiem, kas strādā divās trīs darba vietās. Domāju, ka daļa aizbraucēju pamet Latviju, jo neredz perspektīvu, toties redz pārāk daudz nejēdzību.

Kadrs no filmas Rezidenti
Kadrs no filmas Rezidenti

Kas varētu motivēt izceļojušos atgriezties Latvijā? No filmas noprotu, ka tie nebūs tukši sporta kompleksi, e-receptes vai “IKEA” lielveikals.

Inese Kļava: “IKEA” lielveikals varētu gan palīdzēt. Bet ne jau pastkartītes ar vientuļu sievieti pie zāģa un saukli “Gribu Tevi atpakaļ”!

Nu kā vēl bezjēdzīgāk var iztērēt valsts naudu? Aizbraukušie labākajā gadījumā atgriezīsies Latvijā baudīt vecumdienas, jo ar ārzemēs nopelnīto pensiju Latvijā tik tiešām var ļoti labi un kvalitatīvi dzīvot, bet jādomā, kā noturēt tādus kā Kārlis un Laura, lai viņi neaizbrauc. 

Ivars Zviedris: Pirms kāda laika vēl Rezidentu padomes (Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Rezidentu padome) nebija, tagad tur ir daudz spilgtu personību, kuras, ja vēl nevar gluži revolūciju uztaisīt, tad drīz vien to varēs. Un drīz vien, man šķiet, tas arī būs vajadzīgs, jo pa vecam īsti vairs nevar. Daļai tas ir kā izaicinājums, jo skaidrs, ka savās mājās tomēr – kaut vai tu esi kapteinis savā laivā, nekā matrozis uz sveša kuģa – ir foršāka dzīve.

Vai televīzijas ierobežojošais laika formāts (26 minūtes) filmas stāsta būvēšanā jūs disciplinēja vai gluži pretēji – traucēja?

Ivars Zviedris: Te ir pilnīgi citi spēles noteikumi, kas garai dokumentālai filmai. Tur var atļauties kādu garu kadru un garākas epizodes. Šeit ir jādara diezgan ātri un jāizvēlas: vai nu uztaisi televīzijas raidījumu, vai nu filmu. Jāizdomā kaut kas ļoti labs, lai varētu pastāstīt stāstiņu tā, lai tā nebūtu, piemēram, reportāža vai intervija. Un tas ir izaicinājums jebkuram. Jāpalauza vienīgi galva, un tad to var izdarīt.

Inese Kļava: Šajā gadījumā laika formāts un mūsu izvēlētā filmas forma ideāli saderēja. Ne par daudz, ne par maz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti