Latviešu kino spēlfilmu žanrā jaunākās ieceres ir no "Jelgava 94" līdz viesstrādnieku likteņiem Beļģijas gaļas cehos. Tieši spēles kino jomā sacensība par valsts atbalstu tradicionāli ir visskarbākā – ja animācijas un dokumentālo filmu projektiem šogad pieejama apmēram puse no veidotāju pieprasītās naudas, tad spēlfilmām tie ir tikai 30%.
Tādēļ par šim žanram atvēlēto 1,1 miljonu eiro varēs atbalstīt vien divas no 10 pieteiktajām filmu iecerēm.
„Man liekas, ka ir skaidrs, kāpēc mēs te esam. Mums vajag naudu,” filmu projektu prezentācijā īsi pirms svētkiem, seju paslēpusi zem melnas laupītāju maskas, žūrijai sacīja režisore Laila Pakalniņa. Viņas komandas „uznāciens” trāpīgi ilustrēja tā saukto „pičingu” jeb filmu projektu prezentāciju būtību, kad režisori un producenti cenšas pārliecināt žūriju, ka tieši viņu filmai jāsaņem valsts atbalsts.
„Ja pirmās divas daļas ir filmētas daudzmaz reālismā, tad šī trešā daļa ir tā kā sapnis. Filma ir būvēta uz kontrastu principa,” tā ar savu topošo filmu „Saule spīd 24 stundas” iepazīstina režisors Juris Poškus. Filma vēsta par vīrieti, kurš, materiālajā pasaulē šķietami visu sasniedzis, nolemj braukt uz Ziemeļpolu.
Žūrijai prezentētie filmu projekti ir dažādās stadijās – vieniem jau nofilmēti fragmenti, kas ilustrē filmas noskaņu, operatora un mākslinieka darbu, citiem vēl tikai skices, fotogrāfijas vai mutiski apraksti.
„Man joprojām liekas svarīgs šis varonis, šis Ansis. Man viņš patīk, tā gribas, lai viņš beigās izdzīvo! Tā viņa attieksme pret pasauli – tā ir tik ārkārtīgi svarīga man šodien!” savu ieceri pamatoja režisors Viesturs Kairišs. Savam nākamajam projektam viņš iecerējis ekranizēt Gunāra Janovska romānu „Pilsēta pie upes” par daiļkrāsotāju, kurš, mainoties okupācijām, spiests „apkrāsot” visus režīmus un izdarīt smagas izvēles.
Šis ir viens no darbiem, kas netika cauri smalkajam simtgades filmu atlases sietam un turpina cīņu par valsts atbalstu regulāro konkursu ceļā. Tāpat kā filmas „Modris” režisora Jura Kursieša nākamā filma „Oļeg” – uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts par jaunieti, kurš kā viesstrādnieks Beļģijas gaļas rūpnīcā nokļūst poļu mafijas nagos.
„Protams, filma ir par kaut ko daudz vairāk. Tā pēta identitātes meklējumus – gan šī indivīda Oļega [līmenī], kurš ir nepilsonis, aizbrauc prom un varbūt meklē kaut kādu piederību, ko viņš šeit nav atradis. Bet otrs ir identitātes meklējumi kopējā Eiropas kontekstā, jo, manuprāt, nevar ignorēt to, kas pašlaik notiek Eiropā,” saka režisors.
Filmu ieceres aptver visdažādāko tēmu loku – no identitātes un dzīves jēgas meklējumiem līdz cilvēku likteņiem varu un kultūru sadursmēs un pēdējos gados Latvijas kinematogrāfam tik populārajiem pieaugšanas stāstiem.
Viens no intriģējošākajiem projektiem ir lielu popularitāti ieguvušā Jāņa Joņeva romāna „Jelgava 94” ekranizācijas iecere, pie kā sadarbībā ar autoru ķēries jaunais režisors Jānis Ābele.
„Es gribu kaut kādā ziņā estetizēt šo pasauli. Kā runājām ar operatoru Aigaru Sērmūkšu, kurš arī uzaudzis deviņdesmitajos mazpilsētā, atmiņā paliek nevis tās pelēkās „bloķenes”, bet koši krāsainie velosipēdu rāmji. (..) Šī filma noteikti būtu dzīva un vitāla, jo tā stāsta par, iespējams, visvitālāko periodu cilvēka dzīvē,” viņš raksturo topošās filmas koncepciju.
Filmu projektu kvalitāte ik gadu aug – tā secina viens no žūrijas locekļiem, režisors un pedagogs Pēteris Krilovs.
Viņaprāt, identitātes meklējumu un pieaugšanas stāstu intensitātē Latvijas kino velkamas paralēles ar visu sabiedrību. „Kino jau ir ārkārtīgi spēcīga māksla. Un caur kino Latvijas nācija cenšas pieaugt. Tas, kas mums ir trūcis, jo infantilisms, vieglprātība un neorientēšanās skarbās pasaules realitātē jau latviešiem ir bijusi raksturīga šad un tad. Tagad notiek pieaugšana, un kino palīdz to darīt.”
Filmu projektus žūrija vērtē pēc plaša kritēriju kopuma – no režisora vīzijas un scenārija groduma līdz finansēšanas plānam un spējai piesaistīt finansējumu ārpus valsts atbalsta. Konkursa rezultāti būs zināmi jau otrdien, 29.martā.
