Latvijas kino parādās jauna stila iezīmes. Intervija ar kinozinātnieku Viktoru Freibergu

Milzu uzplaukumu Latvijas simtgades gadā piedzīvoja mūsu kino nozare. Tapa un vēl arī top 16 jaunas filmas, raisot skatītājos ļoti lielu un sen nebijušu interesi par Latvijas kino. Filmu autoru vidū bija gan pieredzējuši meistari, gan jauni režisori. Lielākoties viņi izvēlējās runāt par vēstures tematiku un mūsu vēsturē nozīmīgām personībām.

Vai bagātīgā filmu raža ļauj arī runāt par kādām jaunām tendencēm Latvijas kino? Kādus nozares sasniegumus un varbūt arī trūkumus tā uzrāda - šie ir daži no jautājumiem, kurus gada pēdējā dienā uzdevām kino zinātniekam Viktoram Freibergam.

Saruna ar Viktoru FreiberguBaiba Kušķe

    Ir dzirdēta atziņa, ka kino nozare ir viena no Latvijas simtgades lielākajām ieguvējām. Kāds ir Jūsu skatījums?

    Protams tas, ka ir papildus finansējums un ir tik daudz latviešu filmu, kas nekad nav iepriekš bijis, tas jau ir pirmkārt ļoti izcili. Un man liekas, ka divas lietas ir ļoti būtiskas – tas, ka ir nepieciešama kaut kāda kvantitāte, lai mēs varētu runāt par Latvijas kino mūsdienās un to, kāds tas izskatās un kādas ir tā iezīmes. Un otrs, kas man šķiet bija ļoti saprātīgi, ko organizēja Nacionālais Kino centrs, ka šīs filmas tika vestas arī uz dažādiem citiem reģioniem, ka tās varēja noskatīties cilvēki pat tādās vietās, kur nav kinoteātru.

    Milzīgs prieks, ka tas ir rezultējies skatītāju intereses lielā pieaugumā...

    Tagad šis apjomīgais piedāvājums ir radījis interesi, un ceru, ka tā būs ilgstoša. Ir jāskatās tas, ko mūsu autori veido. Es ceru, ka tas uzrāviens nenoplaks.

    Pirms četriem gadiem Jūs piekritāt darboties simtgades filmu žūrijā tikai tāpēc, ka Latvijas kino sāk šķist cerīgāks. Vai tagad varam runāt par jauno Latvijas kino?

    Savā ziņā mēs varam runāt par jauna stila iezīmēm Latvijas kino, es gan negribētu to saukt par kaut kādu jauno vilni, jo tad jau tas kļūst banāli. Attiecībā uz jaunām iezīmēm, es varētu minēt, piemēram, filmas „Tēvs nakts” un „Paradīze 89”, kas ir stilistiski atšķirīgas filmas, kas ir ļoti pozitīvi.

    „Paradīze 89”, manuprāt, ir ārkārtīgi nozīmīga arī tajā ziņā, ka tā aplūko neseno vēsturi, kas kopumā simtgades programmā ir aplūkota ļoti maz. Tāpat arī, es domāju, ļoti maz cilvēku ir zinājuši stāstu par Mēriju un viņas ceļojumu, par to, kā viņa nosargāja Latvijas gleznas, kas ir tāds absolūtais atklājums.

    Kuras filmas ir jūsu favorītes?

    Manas favorītfilmas ir Ivara Selecka „Turpinājums” ar savu ārkārtīgi interesanto domu, Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa „Laika tilti”, kas vēsta par Baltijas valstu dokumentālo kino un kurā mani aizrāva stilistika. Nozīmīga un iespaidīga ir arī Dāvja Sīmaņa filma „Tēvs nakts”. Bet visvairāk mani aizkustināja, un tas nenotiek bieži, Ināras Kolmanes filma „Bille”, kas labi atspoguļo savu laikmetu un mazās meitenes pasauli. Es varu tikai priecāties, ka tā saņēma „Lielā Kristapa” balvu.

    Vai tematiski, Jūsuprāt, simtgades filmās bija par maz mūsdienu?

    Simtgades programmā varbūt nedaudz pietrūka kritiska, analītiska skata uz mūsdienām. Savā ziņā mūsdienas ir riskants temats, jo tad tu vari nokļūt dažādu spēku krustugunīs, bet es nedomāju, ka filmu režisori ir tik ļoti bailīgi. Kā piemēru var minēt Dāvja Sīmaņa filmu, kas nebija simtgades programmā, „Mūris”. Tā tomēr bija diezgan drosmīga. Jo tomēr tikties ar cilvēku, kurš tiek vajāts – Ansi Ataolu Bērziņu – tā ir liela uzdrīkstēšanās.

    Kuri simtgades filmu kontekstā ir mūsu kino lielākie klupšanas akmeņi?

    Viens no mūsu kino klupšanas akmeņiem joprojām ir sava veida samākslotība tēlojumā. Tas man reizēm traucē. Viena lieta ir spēlēt teātra izrādi, bet otra – spēlēt kameras priekšā. Tas ir absolūti kas cits. Tur ir tuvplāni, citi plāni, un reizēm, vai nu tas ir režisora vai aktiera dēļ vai nepietiekami veiksmīgas sadarbības dēļ, tās filmas tādas pastīvas sanāk.

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti