Latvijas jaunie režisori: Liene Linde un Viljams Timrots

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

 

Jau vēstīts, ka Latvijas Televīzija līdz gada beigām kanālā LTV7 trešdienu vakaros izrāda vairāk nekā 20 īsfilmu. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar Latvijas jaunajiem režisoriem. Šoreiz – Lieni Lindi un Viljamu Timrotu.

Liene Linde un “Četri mielasti”

Liene Linde jeb Džims, kā viņu pārsvarā dēvē draugi, sākotnēji studējusi kultūras socioloģiju Latvijas Kultūras akadēmijā, taču jau no vidusskolas laikiem “vilcis uz kino”. Kā brīvprātīgā strādājusi dažādos Latvijas filmu festviālos, trīs gadus pēc kārtas bijusi arī “Arsenāla” pilnas slodzes darbiniece. Liene uzsāka audiovizuālās kultūras studijas, bet 2008. gadā, kad LKA tika izveidota bakalaura programma filmu režisoriem, Liene pārgājusi uz to.

Pēc četriem gadiem studijas pie kursa vadītāja Pētera Krilova noslēgušās ar diplomdarbu “Četri mielasti”, kas, iespējams, ir līdz šim rādītākā studentu filma Latvijā.

“Filma ir bijusi iekļauta Latvijas filmu maratonā, ceļojusi pa dažādām pilsētām, rādīta “Positivus”, “Labā dabā”, “Rojal”, “Citā vidē”, “Vadātājā” un citos Latvijas festivālos un pasākumos,” stāsta Liene. “Četri mielasti” izpelnījušies arī plašu starptautisku atzinību, iegūstot žūrijas specbalvu Krievijas festivālā “Kinošoks” un labākās spēles īsfilmas balvu studentu filmu festivālā Kazahstānā, tikusi rādīta Igaunijas festivālā “Sleepwalkers”, Lietuvas festivālā “Scanorama”, festivālos Beļģijā, Bulgārijā u.c. Pagājušā gada festivālā “Lielais Kristaps” tā izpelnījās labākās studentu filmas godu.

“Lai gan īsfilmas kanoniem 35 minūtes skaitās visai daudz, mēs materiālu uzfilmējām četrās dienās. Pirms tam gan deviņus mēnešus kopā ar operatoru Daini Juragu strādājām pie scenārija," atklāj Liene. Četru gadu garumā pasniedzējs Pēteris Krilovs savus studentus bīdījis taisīt filmas par lietām, kas viņiem pašiem ir pazīstamas un saprotamas, līdz ar to lielākajai daļai kursa tās sanākušas lielā mērā autobiogrāfiskas. Arī Lienes filma šajā ziņā nav izņēmums, un visām epizodēm pamatā ir reāli notikumi no viņas vai paziņu dzīvēm: “Es zināju, ka gribu uztaisīt filmu par latviešu ģimeni pēc četru noveļu principa. Ar laiku radās doma filmas darbību izstiept vairāku gadu garā nogrieznī, lai dokumentētu, kas šajā periodā noticis ar nāciju”.

Filma uzņemta Lienes mātes dzīvoklī, arī lielākā daļa aktieru kostīmu aizlienēti no ģimenes skapja: “Bijām vairākas lapas pierakstījuši pilnas ar detaļām, kas ir tipiskas latviešiem – atstāt traukā pēdējo kūkas gabaliņu, īpatnējās attiecības ar nāvi u.tml. Visas šīs lietas ir ļoti smieklīgas”.

Par to, ka “Četri mielasti” vispār novesti līdz galarezultātam, lielā mērā esot jāpateicas tās līdzautoram Dainim Juragam: “Vienā brīdī es teicu – viss, es to nedarīšu, nav jēgas neko taisīt tādā steigā!”. Tomēr Dainis zināmā mērā piespiedis filmu pabeigt laikā un ar “lielo mākslu” nodarboties vēlāk, pēc skolas beigšanas. Stāstu par Daini Liene noslēdz ar frāzi par to, ka vienam otru vispār vajadzētu vairāk iedvesmot, nevis tikai kritizēt, un tad ielej man otru balzāma glāzīti.

Lienei ir ļoti optimistisks skats, vērojot notikumus nozarē kopumā: “Tā ļoti strauji progresē. Tādi jaunie režisori kā Reinis Spaile, Madara Dišlere, Dāvis Kaņepe u.c. pārstāv jau cita tipa tradīciju, viņi ir ļoti mācījušies no tā, ko redzējuši pasaules kontekstā. Latviešu kino jaunais vilnis ir potenciāli iespējams jau tuvāko gadu laikā”.

Pagaidām gan cilvēkiem, kas aktīvi neseko līdzi notikumiem Latvijas kino, vēl to esot grūti pamanīt, jo tiek ražotas relatīvi maz pilnmetrāžas spēlfilmu. Pašai sava pirmā pilnmetrāžas spēlfilma ir arī Lienes nākamais mērķis, grūti gan esot iedomāties, kā būtu strādāt normāli: “Tā, ka vari koncentrēties tikai uz radošo procesu, nevis runāt ar aktieriem, meklēt rekvizītus, mēģināt visu sarunāt bez maksas un paralēli vēl rakstīt neskaitāmus projektu pieteikumus”. Arī ar filmu pieteikšanu starptautiskiem festivāliem, kas patiesībā ir pilnas slodzes darbs, bieži vien nodarbojoties režisori paši: “Sēdi, pildi veidlapas, aizsūti pieteikumus 70 festivāliem, no kuriem apmēram pieci varbūt arī akceptē”.

Lienes jaunākais darbs – īsfilma “Zeme ir visvientuļākā planēta” – būs skatāma festivālā "Riga IFF" 21. oktobrī, bet LTV7 21.oktobrī plkst. 22.20 demonstrēs "Četrus mielastus".

Viljams Timrots un “Pēdējais piliens”

Režisors Viljams Timrots pēc vidusskolas pabeigšanas iestājies angļu filologos, kas izrādījies “pilnīgs murgs”. Ar otro mēģinājumu ticis Baltijas Filmu un mediju skolā Tallinas universitātē, kas likusies piemērotākais variants, jo piedāvājusi daudz praktiskā darba un atradusies salīdzinoši netālu. Jau vidusskolas laikā Viljams bija šo to filmējis un fotografējis, tāpēc režisora profesija vienkārši šķitusi interesanta: “Mani vilināja smadzeņu darbības process, kas norit, radot un veidojot lietas. Likās interesanti parādīt savas domas citā aspektā, nekā spēju to ar vārdiem, ko cilvēkiem saku ikdienā”. Viljams šobrīd pat īsti nezinot, kādā statusā skolā atrodas, un jūtoties kino nozarei “viegli aizkritis aiz oderes”, taču ir apņēmības pilns atgriezties apritē: “Skolu gribētos pabeigt, lai var iedzert šampanieti!”.

Pusaudžu gados Viljams nav bijis filmu snobs, vairāk patikušas izklaidējošs kino, sākot no Tarantīno un beidzot ar tā saucamo “18+” repertuāru: “Romantika, attiecību dziļumi, lietas, kas liek aizdomāties – tobrīd tas nelikās saistoši. Tagad, protams, ir citādi”. Puisis īsti labi neatceroties režisoru un aktieru vārdus, jo viņu vilina pats stāsts, nevis koncentrēšanās uz sīkumiem: “Tas būtu tāpat kā sākt saukt faktus, atbildot uz jautājumu, kāpēc tu kādu mīli. Uzreiz visa burvība pazūd”. Arī anekdotes viņš atceroties tikai divas – vienu normālu un vienu rupju – , kuras var likt lietā atkarībā no piemērotības konkrētai situācijai. Kino jauno režisoru interesējot komēdijas žanrs, uzskatot, ka labu stāstu var izstāstīt arī bez ciest mīlošā un gruzīgā latvieša kā centrālā tēla: “Vērojot Latvijā tapušos humoršovus, ir skaidrs, ka šeit smieklīgums klasiski tiek uztverts kā pārspīlētu lauķu atveidošana. Diemžēl televīzijā un radio humors tiek arī apspiests, nosakot dažādus tabu, par ko ir vai nav pieļaujami smieties. Tā zināmā mērā ir cenzūra”.

Filma “Pēdējais piliens” ir Viljama diplomdarbs un pirmais nopietnais pieteikums Latvijas kino lauciņā. Kā liek nojaust jau filmas nosaukums, tas ir stāsts par to, kas vienā brīdī var notikt ar cilvēku, kuram lēnām, bet pastāvīgi tiek uzgrūsts parāk daudz negāciju: “Suni bezgalīgi nevar bakstīt ar koku, vienā brīdī viņš kož pretī”.

Pats režisors šāda veida procesu divu cilvēku starpā dēvē par pasīvo agresivitāti: “Iebaksta viens otram, izvairās no būšanas atklātiem un neizrunā lietas līdz galam. Zilums uzreiz nav redzams, bet sekas paliek. Tas ir kā sist ar zeķē ieliktām baterijām”. Filmas darbība sākas brīdī, kad aktrises Baibas Brokas atveidotās varones kausā pēdējā lāse ir svaigi iepilējusi, un viņa ir gatava sēsties pie stūres, lai spiestu gāzti grīdā. Kopīgi ar nejauši izvēlētu ceļabiedru varone visai mērķtiecīgi cenšas iekulties amizantās nepatikšanās, varonīgi demonstrējot, ka zaudēt viņai tāpat vairs īsti nav ko.

Filmai arī izdevies piesaistīt paprāvu Latvijas profesionālo aktieru pulciņu – Lauri Subatnieku, Intaru Rešetinu, Artusu Kaimiņu, Gintu Andžānu u.c. – , kuri to darīt piekrituši labprāt: “Nāca bez jebkādiem jautājumiem. Latviešu aktieri ļoti atbalsta studentu kino, sevišķi, ja filmā nav tikai runājošas sejas un var arī patēlot, piemēram, dejojošus policistu gejus”. Runājot par Latvijas kino kopējo potenciālu un konkurētspēju, Viljams uzskata, ka viss notiek un augšupeja ir tikai laika jautājums.

Filma "Pēdējais piliens" LTV7 ēterā 21.oktobrī plkst. 22.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti