Jānis Ābele un “Augstāk par zemi”
Kino Jāni interesējis jau kopš aptuveni 13 gadu vecuma, kad pamazām nodibinājis ar šo pasauli ciešākas saiknes. Sākumā skatījies to, ko piedāvā Latvijas lielākie kinoteātri, vēlāk jau pats lasījis, meklējis un racies arvien dziļāk kino plašajos apvāršņos, līdz gribējies kaut ko pamēģināt arī pašam: “Tāpat kā tie, kas pusaudžu gados klausās daudz mūzikas, parasti grib arī nodibināt savu grupu."
Pēc vidusskolas beigšanas Jānis tomēr iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, lai iegūtu paplašinātu redzes loku un pārbaudītu, vai interese par kino neizzudīs: “Tagad es it kā saucu izsvērtus un racionālus argumentus, bet patiesībā jau tas viss tā vienkārši aizgāja pats no sevis." Jāņa pirmais kārtīgi izpētītais un reizē joprojām mīļākais režisors ir Čārlijs Čaplins: “Pusotru gadu man bija apņemšanās, skatoties filmas, hronoloģiski iziet cauri visai kino vēsturei, bet ar laiku sapratu, ka tas īsti nav iespējams. Taču Čaplins man patīk ar to, ka tur ir īstās noskaņas, ko meklēju kino – nostaļģija, zināms saldsērīgums, gaišas skumjas. Šī iemesla dēļ es savulaik ļoti aizrāvos arī ar franču jaunā viļņa filmām."
Taču par Jāņa “mazo kino Bībeli” kļuvusi Ditas Rietumas un Normunda Naumaņa grāmata “365 Dienas filmas”: “Tā iznāca īstajā laikā un vietā. Man pēkšņi pavērās vaļā logs, un es ieraudzīju citu pasauli."
Paralēli filozofijas studijām Jānis sācis divu gadu garumā sācis apgūt kino vēsturi un praktisku iemaņu pamatus Ditas Rietumas un Ināras Sluckas veidotās “Kinoskolas” kursos: “Tā bija ļoti brīnišķīga iestāde. Ļoti brīva atmosfēra." Palēnām nodarbojies ar “eksistenciāli eksperimentāliem veikumiem”, bet pirmo nopietno atzinību saņēmis, uzvarot konkursā "Jameson Empire Awards": “Bija jāuztaisa rimeiks minūtes garumā kādai pasaules slavenai filmai. Izvēlējos pārveidot aktierfilmā Vesa Andersona multfilmu “Lieliskais Lapsas kungs” un uzvarēju." Pēc tam jau uzkrājis pieredzi, piedaloties raidījuma “Kinotēka” veidošanā un citos projektos, līdz izdarījis jau izsvērtu lēmumu un iestājies Latvijas Kultūras akadēmijas filmu režijas apakšprogrammas maģistrantūrā.
Diplomdarbs “Augstāk par zemi” ir Jāņa pirmais nopietnais darbs: “Tas jau atgādina kino, un par galarezultātu man pašam nav kauns." Filma ir sāsts par jauniešiem agrajos 20 gados, kuri ar atvērtu sirdi iepazīst pasauli, vēl nenojaušot, ka tā kuru katru mirkli var tikt salauzta: “Šajā vecumā cilvēks it kā skaitās pieaudzis, bet reizē ir tikai pusaudzis lielākā ķermenī. Kaut kas šarmants ir šajās dzīves pirmajās vilšanās pieredzēs." Paralēli triju jauniešu ikdienas gaitām un kritieniem valsts kaimiņos sarežģījusies politiskā situācija, pastāvot reāliem kara draudiem: “Tad, kad es rakstīju scenāriju, notikumi Ukrainā vēl nebija sākušies. Taču jau tad biju sapratis, ka jebkurā mirklī tas var notikt. Atmiņā bija palikuši vecmāmiņas stāsti par kara laiku, kad par spīti visam bijušas tādas balles kā nekad. Lai arī kādi ir ārējie apstākļi, atmiņās šis reizē ir skaistākais periods cilvēka dzīvē."
Jānim paša brieduma periods saistījies ar vienu no tā laika mīļākajām grupām “Hospitāļu iela”, tāpēc filmas ballīšu ainās ticis iesaistīts šī laika ikona un bijušais “Hospitāļu ielas”, tagad grupas “Manta” līderis Edgars Šubrovskis: “Strādājot pie šīs filmās, noskaņās savā ziņā mēģināju citēt Rolanda Kalniņa “Elpojiet dziļi”, kas ir veidota pēc Gunāra Priedes lugas “Trīspadsmit”. Draugi bija savilkuši kopā, ka filmā skanošā “Mantas” dziesma “Krīspadsmit” ir simboliska atsauce uz to, bet tā tomēr nav. Man vienkārši patika, ka dziesma ir asociatīva, tas nav klasiskais stāsts: “Es tevi mīlēju, bet tu man salauzi sirdi”."
Filma tikusi iekļauta festivāla "Riga IFF" īsfilmu programmā, kā arī ekvivalentā festivālā Lietuvā. Pēc divām nedēļām Jāņa “Augstāk par zemi” izrādīs arī īsfilmu festivālā Francijā.
Filmu pieteikšanas mākslu festivāliem Jānis šobrīd vēl tikai apgūst: “Esmu nolēmis eksperimentālos nolūkos gadu veltīt tam, lai nodarbotos ar savas filmas pieteikšanu festivāliem. Redzēs, kas tur sanāks." Šobrīd Jānis darbojas dažādos ar montāžu un režiju saistītos projektos, kā arī attīsta pilnmetrāžas filmas ideju.
Runājot par kino nozari kopumā, Jānis kā negatīvo aspektu min visām nozarēm raksturīgo mazo tirgu, kas nekad vai vismaz tuvākajā laikā noteikti nemainīsies. Izdarot nelielu atkāpi, jāpiebilst, ka Latvijas mazos mērogus ilustrē arī filmas “Augstāk par zemi” galvenais varonis – aktieris Kārlis Derums – , kurš mums intervijas laikā vienkārši nejauši apsēžas blakus Teātra bārā. Tomēr Jānis šajos mazās auditorojas apstākļos saredz arī pozitīvus aspektus: “Kā mums teica Gatis Šmits - ja ir tiešām laba ideja, tad šeit agri vai vēlu tiksi pie iespējas to realizēt. Ņujorkā vai Francijā jauns režisors nekad netiktu pie iespējas strādāt ar profesionāliem aktieriem, te tas ir iespējams relatīvi vienkārši." Arī budžeta trūkumā viņš saredz ne tikai trūkumus, bet arī iespējas, ko jāprot izmantot: “Garlaicīgākās filmas Venēcijas biennālē parasti bija tieši treknajām Rietumu zemēm.”
Naudas trūkums liek domāt plašāk, apiet tehnoloģiskas robežas vai pastāvošus jomas standartus, kā arī nonākt pie nestandarta risinājumiem: “Pirms pāris gadiem atklājām, ka ļoti labus kadrus var panākt, pieliekot kameru pie zāles trimmera!”.
Mārtiņš Jurevics un “Androgīns”
Mārtiņš Jurevics šobrīd atrodas Turcijā, tāpēc komunikācija ar viņu līdz galam nebija iespējama, taču – kas gan var būt svarīgāks par jaunu horizontu iepazīšanu un pasaules izzināšanu? Vēlam viņam veiksmi šajā procesā!
Mārtiņa īsfilma “Androgīns” ir dokumentāls stāsts par modeli un savā īpatnā veidā jau par Latvijas starpdzimumu stila ikonu kļuvušo Jaroslavu Barišņikovu, kas iezīmē arī tādus sociāla rakstura jautājumus kā Latvijas sabiedrības tolerance un gatavība pieņemt citādo.
