“Viena no sajūtām, kas ir ne tikai par “Tēvs Nakts”, bet arī par citām simtgades filmām, ka beidzot uzņemtas filmas par tēmām un varoņiem, par kuriem sen vajadzēja tapt. Varbūt šīs filmas varēja būt citādas, varēja vairāk piestrādāt, bet svarīgi, ka filmas tapušas,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” analizē kino kritiķe Sanita Grīna.
Visplašāko rezonansi ir izsaucis Dāvja Sīmaņa veidotais kinostāsts “Tēvs Nakts”.
“Ar visu milzīgo cieņu pret Dāvja Sīmaņa daiļradi, ir dažas lietas, kas man tur traucēja. Šķita, ka filma pārāk fragmentāra un arī atsevišķas epizodes ar meitu bija pārāk didaktiskas. Tajā pašā laikā ir ļoti simboliskā un vēsturiskā dimensija, kas svarīga,” norāda kino kritiķis Viktors Freibergs.
“Viena no iespaidīgām filmas ainām ir tā, kur redzam tumšos apģērbos ģērbto cilvēku kolonu, kas soļo pretī nāvei,” turpina Freibergs.
Tajā pašā laikā viņš norāda, ka epizode, kurā redzama datorā ģenerētā Rīgas degšana, šķitusi pārāk skaista.
“Jutos mazliet vainīgs, jo skatos, cik skaisti deg Pētera baznīca, tā vietā, lai pārdzīvotu par to, ka šausmas notiek,” bilst Freibergs. “Pretstats bija tie smacējošie dūmi, kuros cilvēki stāv, tas kompensēja.”
Freibergs kopumā filmu vērtē atzinīgi un bilst, ka ārkārtīgi iedarbīga tā ir ar savu beigu ainu.
“Ir savi iebildumi par filmu, kas attiecas uz to, kādi ir filmas tēli, īpaši Žanis Lipke Artūra Skrastiņa izpildījumā. Teikšu godīgi, man šis varonis tā arī palika neatšifrēts, īpaši, lasot daudzās liecības par Žani Lipki,” atklāj kino žurnāliste Kristīne Simsone.
“Kopumā filma iezīmējas vairāk plus zīmē. Ja vērtējam sociālā griezumā, tas no jauna ļoti aktuāls stāsts,” uzskata Simsone.
Arī Grīna bilst, ka “Tēvs Nakts” raisa pretrunīgas sajūtas. Viņa arī akcentē Kaspara Gobas filmas “Inga dzird” nozīmību.
“Viņš precīzi trāpa vairāku sociāli svarīgu tēmu krustpunktā, kur ir tēma par grupām, kuru iespējas ir mazākas – tie ir nedzirdīgi cilvēki un kāds ir liktenis dzirdīgam bērnam, kas piedzimis nedzirdīgo ģimenē. Tajā pašā laikā ir stāsts par Latvijas laukiem, par nabadzību. Visas tēmas sanāk spēcīgā krustpunktā, kas atstāj ilgu iespaidu,” norāda Grīna.
Savukārt par Jāņa Ābeles “7 miljardi gadu pirms pasaules gala” Simsone bilst, ka tas ir ārkārtīgi jauneklīgs darbs ar daudzām problēmām stāstā.
“Ja saliek kopā vai pretnostata filmas tapšanas apstākļus, to, ka šī ir režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, rezultāts objektīvi ir salīdzinoši cienīgs,” vērtē Simsone.
Grīna uzskata, ka šis darbs ir laba iesildīšanās režisoram pirms nākamā lielā darba, kas top pēc Jāņa Joņeva darba “Jelgava '94” motīviem.
