Laima Vainiņa: Bezgalīgās cilpas labirints

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

 

Rīgas Fotogrāfijas biennāles starpgada 2017 pasākumu programmas ietvaros tiešsaistes galerijā „asa nisi masa” jeb anmgallery.com vēl līdz 16.jūnijam skatāma latviešu mākslinieces Vikas Ekstas gif animācijas projekta „Snakes and Ladders” izstāde. Kuratore – Paola Paleari (Itālija). Piedāvājam Laimas Vainiņas apskatu par izstādi.

Mūsdienās cilvēku savstarpējā komunikācija vairs nav iedomājama bez interneta. Turklāt laika gaitā tekstu arvien biežāk aizvieto ar attēliem vai kustīgām bildēm – gifiem. Animēts “gif” (Graphics Interchange Format – grafikas apmaiņas formāts) ir grafisks attēls, kurā stāsts un arī laiks ir ļoti koncentrēts un atkārtojas bezgalīgi. Lai gan šis formāts tika ieviests jau 1987. gadā, sākotnēji lielo izmēru un zemās kvalitātes dēļ tas neieguva tik lielu ievērību, kā tas ir noticis pēdējā desmitgadē. Šobrīd, pateicoties tehnoloģiju straujajai attīstībai un arvien pieaugošajai dažādu sociālo tīklu popularitātei, gifs ir kļuvis par neaizstājamu komunikācijas palīglīdzekli, kas nodrošina iespēju dalīties ar noteiktām emocijām un sajūtām reālā laikā.

Konkrētais medijs ir kļuvis tik universāls, ka Oksfordas vārdnīca 2012. gadā izvēlējās gifu par “gada vārdu”. Tomēr gifu pārsvarā turpina saistīt ar ikdienas virtuālo komunikāciju un izklaidi, šim vizuālajam izpausmes veidam joprojām saglabājot diskutablu lomu profesionālās mākslas apcirkņos.

Var uzskatīt, ka Latvijas kontekstā Vika Eksta ir viena no pirmajām māksliniecēm, kas izvēlējusies izmantot šo mediju kā autonomu savas daiļrades elementu, ar kuru apzināti strādā un piedalās izstādēs jau divus gadus.

Vika Eksta (Latvija), no sērijas "Snakes and Ladders" (2015 - 2017)

„Snakes and Ladders” tulkojumā ir populārā padomju laika galda spēle – „Cirks”, kurā tāpat kā mākslinieces izveidotajā virtuālajā galerijā, viena no būtiskākajām sastāvdaļām ir skatītāja iesaiste. Galerijas apmeklētājs tiek provocēts tiešai komunikācijai ar mākslas darbu. Šāds formāts pieprasa, lai skatītājs tajā „iekāptu“.

Tāpat kā „Cirka” dalībnieks nevar iziet no spēles laukuma, arī Vikas Ekstas darba skatītājam ir jāpiedalās spēlē un jāseko tās noteikumiem. Temps, ar kādu skatītājs izvēlas pāriet no vienas ainas uz otru, izmaina stāsta dinamiku un nozīmi.

Piemēram, ilgāk pakavējoties ainā, kur redzams kā sieviete iziet un ieiet caur virpuļdurvīm vai kāpj augšup un lejup pa eskalatoru, rodas sajūta, ka viņa ir iestrēgusi šajos kadros uz mūžu. Virtuālā telpa ir strukturēta vairākos posmos, kuros skatītājam pašam ir jāizvēlas turpmākais ceļš.

Autore gan piedāvā izvēli, tomēr nosaka saturu. Rodas jautājums, vai šī izvēle ir apgrūtinājums vai ļaušanās noteiktai plūsmai? Izstādē nav paredzēta iespēja atcelt savu izvēli. Pat ja skatītājs ik pa brīdim nonāk vienā un tajā pašā beigu (vai pēc savas izvēles – sākuma) punktā, tomēr laiks, kuru viņš ir patērējis, nav atgūstams. Katra cilvēka darbība ir neatgriezeniska.

Ir neskaitāmas iespējas izvēlēties, bet īstenoto izvēli nevar mainīt. Kā intervijā, ko iespējams izlasīt „asa nisi masa” galerijā blakus izstādei, norāda pati māksliniece, viņu ir iedvesmojuši psihoanalītiķa Adamsa Filipa teksti par “neizdzīvotās dzīves” fenomenu.

Tajos tiek runāts par mentālām slimībām, ko izraisa cilvēku pārlieku lielā kavēšanās pagātnes apcerē, nožēlojot izdarīto un domājot par to, kāda būtu dzīve, ja tiktu pieņemtas citas izvēles un lēmumi.

Vika Eksta (Latvija), no sērijas "Snakes and Ladders" (2015 - 2017)

Iepriekšējais mākslinieces projekts “Dievs, Daba, Darbs” (2016. gadā par šo darbu Vika Eksta ieguva Rīgas Fotogrāfijas biennāles balvu „Meklējam jauno fotogrāfijā!”), kurš veidots no viņas pašportretiem, izmantojot pamestā mājā atrastus priekšmetus un apģērbu, šķiet kā refleksija par tradicionālām vērtībām, iztēlojoties vientuļas lauku sievietes dzīvi. Arī projektā „Snakes and Ladders”, lai veidotu iespējamās dzīves fikciju, tiek izmantoti pašportreti, tomēr autore šoreiz pievēršas daudz plašākam mūsdienu sievietes atveidojumam.

Vikas Ekstas darbs liek domāt par dažādajām sievietes lomām mūsdienās. Priekšstatus par to, kādai jābūt sievietei, lielā mērā nosaka attēli, ko varam vērot dažādos glancētos žurnālos vai interneta vidē.

Sievietes tiek aicinātas sekot noteiktam modelim – jābūt skaistai, jaukai, harmoniskai, lai nesaņemtu sabiedrības nosodījumu. Eksta kustīgajos attēlos spēlējas ar šīm dažādajām sievietes lomām, sapludinot gan stereotipiskos, gan arī ne tik ierastos priekšstatus.

Ar pirmo skatītāja izvēli sērija tiek iedalīta divās sižeta līnijās, kurās tiek attīstīti šķietami divu sieviešu stāsti. Vienā no tiem sievietes tēls tiek veidots, izmantojot blondu parūku, radot samākslotāku un atsvešinātāku iespaidu. Otrs tēls šķiet dabiskāks un tuvāks pašas autores personiskajai pieredzei. Tomēr nepamet sajūta, ka šie tēli ir vienas personības dažādas izpausmes. Tādējādi rodas asociācijas ar amerikāņu fotogrāfi Sindiju Šērmani (Cindy Sherman, 1954), kura, tāpat kā Vika Eksta, savieno režisora, modeļa un fotogrāfa lomas, konstruējot intriģējošus, dramatiski piepildītus un provokatīvus sievietes tēlus.

Vika Eksta (Latvija), no sērijas "Snakes and Ladders" (2015 - 2017)

Papildus vizuālajam aspektam svarīgs ir arī Ekstas darbs pie dažādu vides, tai skaitā pilsētu un valstu, pat diennakts stundu izvēles, tādā veidā radot ikdienišķu un mistisku ainu pārklāšanos: smēķējoša sieviete naktī, smaidīga blondīne uz kazino “Fēnikss” fona, smaidīga blondīne vieglprātīgi pūš burbuļus un priecājas par puķītēm, bet tad mistiski izgaistoša seja spogulī un dramatisks kliedziens. Citos stāsta variantos redzama brunete kafejnīcā, gulšņāšana dīvānā vai Bībeles lasīšana, sentimentāla atgriešanās pagātnē vai dejošana pie klavierēm baltā kleitā ar sarkanu spaini galvā u.c.

Šīs daudzslāņainās melanholiski dramatiskās sajūtas, kas mijas ar vieglprātīgu koķetēšanu, akcentē filmu citāti, kas parādās ik pēc noteikta kustīgo attēlu skaita.

Viss darbā lasāmais teksts ir ņemts no filmām, kuras pārstāv tik dažādus žanrus un tēmas – gluži kā Vikas Ekstas darba iespējamo interpretāciju varianti. Starp vieglāk atkodējamajiem citātu avotiem jāmin pasakas “Pīters Pens” un “Alise Brīnumzemē”, kurus nomaina citāti no Stenlija Kubrika psiholoģiskās šausmu filmas “Mirdzums” (Shining, 1980), vai no Alfrēda Hičkoka psiholoģiskātrillera “Rebeka” (1940), vai no Breda Andersona “Mašīnists” (The Machinist, 2004). Citos stāsta variantos pavīd fragments no Ingmāra Bergmana psiholoģiskās drāmas “Persona” (1966), Viktora Fleminga vēsturiski episkās drāmas "Vējiem līdzi" (Gone with the Wind, 1939) u.c. Skatot projektu kopumā, var runāt arī par atsaucēm uz mēmā kino paņēmieniem, kur kino ainas mijas ar lakoniskiem uzrakstiem.

Vikas Ekstas darba ietvaros skatītājs var veidot savu stāstu, izmantojot autores piedāvātos sižetus. Tomēr izvēles iespēja ir iluzora. Vienīgā skatītājam pieejamā izvēle ir noteikt autores izlikto cilpu iziešanas secību un no tām radīt savu labirintu jeb supergifu. Katrs mākslinieces piedāvātais sižets beidzas pats ar savu sākumu, tādēļ ceļš pa labirintu arvien noved tā centrā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti