Laila Pakalniņa pēc filmas «Ausma» pirmizrādes: Ar to nekas nebeidzas

18. novembris aizvadīts ar Lailas Pakalniņas filmas “Ausma” vispasaules pirmizrādi Tallinas Melno nakšu kinofestivāla ietvaros. Dienu pēc filmas pirmizrādes Lsm.lv uz interviju aicināja pašu režisori, lai dzirdētu gūtos iespaidus un sajūtas par filmas pirmizrādi Igaunijā.

Arta Balode: Kā teici 18. novembra seansa atklāšanas runā, filmas „Ausma“ pirmizrāde Tallinā diemžēl nevarēja pulcēt visus 900 filmēšanas procesā iesaistītos cilvēkus, bet savus padsmit gan! Tā kā šis bija īpašs datums ne tikai filmas seansam, bet arī Latvijas dzimšanas dienai, kā tas bija ar savu komandu kopā atzīmēt šos divus nozīmīgos notikumus?

Laila Pakalniņa: Tas bija fantastiski! Es esmu ļoti priecīga, jo Latvijas vēstniecībā bija tā patiesā latvietības sajūta, kuru ir spējīgs izjust arī cilvēks, kurš nav latvietis. Pēc filmas seansa visi kopā devāmies uz vēstniecību, arī tie aktieri un komandas biedri, kas nav latvieši. Un plkst. 21 viņiem izstāsti, ka mēs šeit, stāvot Tallinā, dziedam himnu ne tikai kopā ar tiem, kas ir tiešraidē no krastmalas, bet arī vienlaicīgi ar visas pasaules latviešiem, kuriem ir svarīga Latvija, un kuri tajā brīdī arī dzied... tad saproti, ka ir ļoti svarīgi, kas ar mums tajā brīdī notiek.

Jā, un ar to nekas nebeidzās. Pašā vakarā pēc filmas pirmizrādes un Latvijas dzimšanas dienas atzīmēšanas vēstniecībā - ar filmas komandas sastāvu, kas bija Tallinā pēc filmas pirmizrādes, nolēmām darīt ko īpašu. Mums bija pašiem savs tramvajs, ar kuru mēs braukājām pa Tallinu un atzīmējām ''Ausmas'' pirmizrādi. Braucām uz Kopli rajonu, kurā vēl ir ļoti daudz padomju laika nospiedumi - vēl jo vairāk, tas kaut kādā ziņā sakrita ar mūsu filmas estētiku.

Šīs dienas ir notikumiem pilnas – filmu festivāls, filmas pirmizrāde, konferences, intervijas... Kā tev izvērtās pats 18. novembris, un vai kā īpaši iezīmējās diena filmas pirmizrādei?

Man vēl joprojām ir ļoti laba sajūta par to, kā visa diena kopumā galu galā izvērtās. 18. novembra rīts man sākās tiešajā ēterā Igaunijas rīta televīzijā (ETV+). Raidījuma diktori, piesakot 18. novembri, sāka: “Šodien ir dzimšanas diena...”, un turpināja “..Salavecim!”.

Izrādās, ir ticējums, ka Salatēvs ir dzimis 18.novembrī. Tad, kad man deva vārdu, es ieviesu savas korekcijas un teicu, ka šī ir dzimšanas diena arī manai valstij, ne tikai Salavecim. Un ka šim lielajam notikumam ir pakārtots arī tas, ka ir dzimšanas diena manai filmai.

Un pēc tam rīts turpinājās ar skrējienu uz Patarei cietumu. Akcija saucās “Sagaidi ausmu Melnajās naktīs”, kur cietuma telpās ar visiem akcijas dalībniekiem sagaidījām ausmu un baudījām kafiju "Ausma". Tas ir produkts, ko radījis bārs "Tinto" kā veltījumu šai filmai. Es varbūt nestāstīšu, kas tur ir iekšā, lai iet un pagaršo tie, kas Rīgā. Bet mēs mēģinājām pagatavot "Ausmas" rimeiku termosos - zināmā mērā tā bija arī "Ausmas" kafijas atklāšana Patarei cietumā. Pie reizes - tā simboliski.

Šajā pašā dienā piedalījies arī Eiropas režisoru federācijas paneļdiskusijā “Directors looking forward” par režisoru skatījumu nākotnei. Par ko tika runāts šajā diskusijā?

Jā, šis panelis bija veltīts filmu izplatīšanas situācijai no režisora skatupunkta. Mēs saskaramies ar šo izteikto prasību ne tikai no filmu fondiem, bet īpaši no izplatītājiem, ka filmai nepieciešama tā saucamā komerciālā vērtība. No finansējuma sniedzēju un izplatītāju puses pieprasītas ir tās filmas, kas ir vairāk ražotas kā izklaidējošs produkts, nevis radītas kā mākslas filmas, kā kaut kas individuāls. Nu jau pat Eiropas fondiem dažbrīd nepieciešams to publicitātes celšanai, ka filmu redzēs pēc iespējas vairāk cilvēku. Un tā ir tāda bīstama situācija. Panelis nebija domāts tam, lai kritizētu esošo situāciju, bet rastu atbildes uz to, ko režisors var darīt un kā katrs iziet no šīs situācijas?

Un kāds, tavuprāt, ir risinājums šādai situācijai?

Atbilde ir ļoti vienkārša. Mūsdienās, it īpaši ņemot vērā modernos filmu izplatīšanas līdzekļus un mārketinga iespējas, jādomā par filmas izplatīšanu pašam. No vienas puses tas ir diezgan paradoksāls risinājums. Tomēr, ja mārketinga lietas dara radoši, nevis formāli un ejot pa jau iemītām takām, tad patiesībā tas ir ļoti radošs process un tas nav pretrunā ar režisora būtību un profesiju. Piemēram, mūsu akcija - skrējiens uz cietumu. Mēs to darām, jo mums to patīk darīt, jo mēs gribam iepazīstināt ar savu filmu šādā veidā un mēs gribam iesaistīt cilvēkus. Un patiesībā tas jau arī ir tas mārketings - veids kā piesaistīt. Un kad dari to, ko patīk darīt - manuprāt, tajā nav saskatāmas nekādas pretrunas.

Filmu “Ausma” varēs redzēt kinoteātros daudzviet Latvijā no 24. novembra. Kāda ir tava iecere tuvākajiem filmu seansiem?

Jā, filma man būs jānoskatās vēl daudz, daudz reižu kopā ar publiku... Būšu piektdien Tartu POFF filmas ietvaros, un pēc tam, sākot no pirmdienas, visu nedēļu braukšu pa Latviju un skatīšos šo filmu kopā ar kādu auditoriju, atbildēšu uz jautājumiem.

Piemēram, otrdien es būšu Rīgā - pats pirmais publiskais seanss, tā ir sanācis, ir senioru seanss "Splendid Palace". Esmu apsolījusies tur aiziet, tikties ar cilvēkiem. Trešdien Jēkabpils, ceturtdien Cēsis, piektdien Valmiera, sestdien Talsi, svētdien Rīgā "Kino Bize"… Tai pašā laikā nav tik traki - viena filma dienā, turklāt tā pati mana…

Esi teikusi, ka līdz šim nekad neesi tik intensīvi skatījusies savu filmu kopā ar publiku un pēc seansiem atbildējusi uz jautājumiem. Kāpēc ar filmu “Ausma” izlēmi darīt citādāk?

Tāpēc, ka parādījās iespēja filmu izrādīt ārpus Rīgas. Ja iepriekš, kad pabeidzu savas filmas, daudz izvēles nebija - parādīji Rīgā, Liepājā un Daugavpilī, tad tagad ļoti daudz kur parādījušās iespējas filmu demonstrēt, turklāt labā kvalitātē. Izlēmām, ka ārpus Rīgas reģioniem šo filmu dosim, kamēr filma ir jauna un kamēr visa informācija ir aktuāla. Un šobrīd tas ir iespējams. Agrāk, kad tās bija kinokopijas, filma nevarēja atrasties vienlaicīgi vairākos kinoteātros, taču šobrīd tehnoloģijas to ļauj. Līdz ar to man bija tā ideja, ka es gribu aizbraukt uz šiem seansiem ārpus Rīgas un tikties ar auditoriju.

Ar ko šī auditorija atšķiras no festivālu publikas?

Parasti ir tā, ka savas filmas pirmo reizi skatos kino festivālos. Un festivālu publika arī ir īpatnēja - man ļoti patīk festivālu publikas visās pasaules malās, jo tie ir cilvēki, kuriem īpaši patīk kino, un tie ir kino speciālisti. Citreiz saka, ka “Ai, tā filma ir radīta festivāliem!”, tas jau būtībā nav nekas slikts, jo festivāla skatītāji nav pārgudri kino zinātnieki. Festivāla publika kaut kādā ziņā ļoti bieži ir gados jauni cilvēki un patiesi kino entuziasti.

Filmas pirmizrādes noslēgumā, atbildot uz jautājumu par tālākiem plāniem, teici, ka, gluži kā tas bija ar Tallinas Melno nakšu festivālu, tev bija svarīgi šo filmu nodot rokās tiem cilvēkiem, kuriem ir svarīgi šo filmu atrādīt publikai un kuri šo filmu ļoti vēlas savā programmā. Kādu tu redzi tālāko filmas “Ausma” ceļu?

Jā, ja mēs runājam par festivāliem, tad tieši šobrīd nāk uzaicinājumi aizsūtīt filmas saiti festivāla atlases komisijām, jo ātrāk mums fiziski nebija laika. Bet viens festivāls jau ir paspējis šo filmu atlasīt. Janvārī filma “Ausma” būs konkursa programmā filmu festivālā Triestē, Itālijā. Un zinu, ka pēc gada filma noteikti būs Indijā. Augsta līmeņa filmu festivāli datumu ziņā ir galvenokārt pirms Tallinas, bet es, protams, nevarēju pieteikt filmu kaut kur citur, ja es biju apsolījusies vispasaules pirmizrādi Tallinā.

Tu esi teikusi, ka, kaut arī filmai ir atsauce uz Eizenšteina filmas “Tērču pļava” un Pavļika Morozova stāstu, šī filmas līnija nav par Krieviju un krieviem, bet esi stāstu pārnesusi uz Latviju - cik aktuāls šis temats, tavuprāt, ir latvietim?

Domāju, ka tas visiem ir aktuāls, bet vai to aktualitāti mēs izjūtam kā nepieciešamību - tā ir katram individuāla sajūta. Ņemot vērā, kas mums notiek apkārt - cik ārkārtīgi tiek ieguldīti līdzekļi propagandā, par kuras esamību mēs brīžiem tikai nojaušam... Lielā blakus valsts, kas, teiksim, mēģina manipulēt ar mūsu viedokļiem, ir viens aspekts. Otrs - lai izprastu arī, kas notiek pasaulē.

Bet tajā pašā laikā es arī negribu teikt, ka mana filma ir recepte vai zāles šai situācijai. Bet, ja es varētu kaut ko ar šo filmu panākt, tas ir tas, ko es jau teicu filmas pirmizrādē - ja cilvēks, noskatījies šo filmu, jūtas apjucis, tad tieši tas ir tas, ko es varētu vēlēties.

Apjukums kopā ar emocijām - šis emocionālais apjukums tik ātri nelaiž vaļā - lai cilvēks pats vēl varētu pēc tam padomāt. Šajā filmā nav labo, kas uzvar; jo es negribu radīt šo sajūtu, ka viss beidzas labi. Ja pats cilvēks nevar simtprocentīgi noteikt situāciju, pieņem lēmumus, balstoties uz vispārējo situāciju, un akli pakļaujas visam, ko dara citi, tad nekas labi nebeigsies.

Ko tev pašai personīgi nozīmē “Ausma”? Vai ir kāds personīgs vēstījums, ko juti, ka vēlies nodot skatītājam?

Man būtisks ir šis jautājums “kā”, nevis “par ko”. Vēstījums ir kaut kas formulējams vārdos, bet, kad mēs runājam par skrūvītēm, manipulāciju un visu, ko redzam filmā, tas pat kaut kādā veidā bija mans izaicinājums.

Man personīgi šī filma nozīmēja ārkārtīgu enerģijas koncentrāciju. Es nedomāju par savu enerģiju, bet tieši par kadru un to enerģijas virknējumu, ko vēlējos nodot skatītājam. Man tāda sajūta ir pirmo reizi par savām filmām, jo man vienmēr būtiski ir radīt atmosfēru.

Un "Ausmā" arī ir šī atmosfēra, bet mazliet citādākā veidā. Varbūt tas ir izskaidrojams ar to, ka filmā ir tiešām ļoti daudz kustības - vai nu tā ir kamera, vai cilvēki, bet visu laiku notiek šī enerģijas apmaiņa.

Filmā “Ausma” aktieri mijās ar spēcīgu profesionālo aktieru sastāvu, kā arī ar ne tik pieredzējušiem lomas atveidotājiem masu skatos un atsevišķos personāžu tēlos. Vai ir tā, ka šī filma uzskatāma par citādāku arī tāpēc, ka aktieri spēlē svarīgu lomu šai filmā?

Jā, bet, manuprāt, te ir runa par ļoti labu balansu - nevis viss ir uzvelts uz labiem aktieriem, bet ka šie labie aktieri ir ielikti tieši šajā kadra un kompozīcijas kontekstā. Uz šiem aktieriem nav uzvelta visa atbildība, bet viņi ir fantastiska sastāvdaļa, kas papildina visu kopumu. Man nekad nav tik apzināti veidots tik ļoti spēcīgs aktieru ansamblis, kas tajā pašā laikā arī pēc tipāžiem atbilst saviem tēliem. Mana prioritāte līdz šim ir bijis tipāžiskums. Un tagad mēs principā izgājām uz to, ka tiem ir jābūt arī ļoti labiem aktieriem.

Un masu skatu dalībnieki?

Un, protams, fantastiskie masu skatu dalībnieki - no kuriem arī bija vairākas pērles. Vietējie cilvēki - 84 gadus vecais Žanis, kurš ejot saka: “Iet cilvēks pa ceļu, redz - zaķis; nu ko cilvēks dara - viņš šauj”. Tas ir vienkāršs lauku cilvēks, 84 gadus vecs un viņš to izdara perfekti! Vairāki tādi bija, arī Teodors no Remtes aprūpes nama. No aprūpes nama, jo viņš ir ratiņkrēslā. Pārlikām viņu uz padomjlaika ratiņkrēslu un viņš spēlēja filmā!

Visi viens otru lieliski papildināja - šis profesionālais aktieru ansamblis ar ļoti talantīgiem un profesionāliem cilvēkiem un šīs pērles no tautas - un piedevām vēl masu skatu dalībnieki...

Filma “Ausma” ir vizuāli ļoti piesātināta. Kā mainās tava vīzija filmas radīšanas procesā - sākot ar tavu redzējumu filmas sākumposmā līdz tās beigu rezultātam?

Tā laikam ir tā specifiskā režisora domāšana - es redzu šīs bildes, kadrus; es redzu, kad es rakstu šo filmu; es redzu pat montāžas vietas. Bet tajā pašā laikā es nemēģinu šo kadru novest līdz simptprocentīgai skaidrībai. Ir vismaz divas svarīgas lietas, kas to ietekmē - mans kopdarbs ar operatoru pie kadrējuma. Jo es uzklausu, ko operators var pienest klāt no savas puses; un otrā lieta ir ļoti būtiska - šīs idejas, kadrs, ko esam izdomājuši: viņš ir jāieliek konkrētā vidē; vai nu šī vide ir jāuzbūvē vai jāatrod. Un tāpēc ir tā, ka vide ļoti ietekmē un konkretizē.

Kino institūtā, nejauši uzduroties scenārijam, kas rakstīts Eizenšteina filmai “Tērču pļavas”, kas politisku iemeslu dēļ netika pabeigta, teici, ka  tev neesot bijusi doma veidot šādu filmu. Kā galu galā tu nonāci pie lēmuma šo filmu īstenot?

Jā, man ļoti patika šis scenārijs, taču vairāku iemeslu dēļ nedomāju ko tādu veidot. Es mācījos dokumentālā kino nodaļā, un tajā brīdī biju pārliecināta, ka es nekad netaisīšu aktierkino. Un otrs iemesls bija tas, ka tas bija saistīts ar Krieviju. Lai Krievijā cilvēki paši taisa filmas par Krieviju un lai paši šausminās par savu vēsturi, lai paši izdara secinājumus. Pārmīt ar savām kājām citas valsts vēsturi - tas nav nekas drosmīgs.

Bet tad pagāja daudzi gadi, un es atgriezos pie šīs idejas. Un tā ideja jau tobrīd nebija kā filmas ideja vispār. Tas bija tikai impulss kaut kam interesantam, kam es esmu uzdūrusies. Un tad tas vienkārši notika - bija sajūta, ka ir laiks, un es sāku rakstīt scenāriju. Un tajā laikā sākās notikumi Sīrijā… es negribu tam visam, kas ir manā filmā, pieskaņot šos lielos un šausmīgos pasaules notikumus, bet tai pašā laikā tas ir kaut kādā ziņā sakarā ar šo filmu - par tādu vai citādu fanātismu. Pēc tam sākās notikumi Ukrainā - Maidans, Krima, Donbass… Un visu šo laiku, kad pasaulē parādījās šie notikumi, strādājām pie šī projekta. Līdz tam, ka burtiski četras dienas pirms filmas pirmizrādes - Parīze. Nu ne jau tie cilvēki tur aizgāja un šāva tāpēc, ka viņiem bija tāds iekšējais viedoklis. Vienkārši viņiem ir pilnīgs prāta aptumsums. Un kaut kādā ziņā te sazīmējas tā paralēle ar tiem skrienošajiem bērniem manā filmā. Protams, varbūt tas ir pārāk nekorekts salīdzinājums, bet tai pašā laikā tas runā par to farsu...

Vai pēc filmas pirmizrādes jūties noslēgusi šo vienu posmu un sāc domāt jau par nākamo projektu?

Par nākamo es jau domāju iepriekš un paralēli rakstīju. Man ir scenārijs, pie kura man vēl ir jāstrādā, un ir vēl visādas idejas. Bet vēl ar šo to ir jātiek galā šajā pašā filmas kopijā; jo mēs prakstiski līdz pēdējam brīdim strādājām pie šīs filmas. Es nedomāju tādā radošā ziņā - bet tādā tīrības ziņā. Protams, ka vienmēr jau var labāk. Man vienmēr par savu filmu ir tā sajūta, ka var labāk, bet tai pašā laikā šis bija tas, uz ko mēs tajā brīdī bijām spējīgi. Ar labāk es domāju, ja finansējums pieļautu veidot mazāk kadrus dienā, tad varbūt būtu labāk. Bet tajā pašā laikā, intensīvi strādājot, vairāk koncentrējies un vairāk uz intuīciju strādā.

Gadus atpakaļ biji pārliecināta, ka pilnmetrāžas filmas neuzņemsi. Kuru žanru tad šobrīd jūti vairāk kā savējo - aktierfilmas vai dokumentālo kino?

Jā, nav man tādas sajūtas vairs sen. Es kādreiz teicu, ka nekad nefilmēšu aktierfilmu, pagāja seši gadi pēc kinoskolas beigšanas, un es to tomēr darīju. Un tagad es labi jūtos, ja es varu vienlaicīgi strādāt pie divām filmām - aktierfilmas un dokumentālās. Tas nenozīmē, ka, filmējot spēlfilmu, es paralēli filmēju dokumentālo, nē! Bet gan, ka paralēli man zemapziņā ir ideja vai jau kaut kas uzfilmēts priekš dokumentālā kino, un otrādi. Tad, kad strādāju pie dokumentālās filmas, ja es tajā brīdī nerakstu scenāriju vai neveidoju projektu jaunai aktierfilmai, tad man liekas, ka kaut kā trūkst. Lai es apvienotu? Nē! Kaut arī pasaulē to dara, dokumentālais kino man ir tīrs dokumentālais kino, savukārt aktierkino ir tīrs inscenējums, kas pieļauj arī improvizāciju gadījumā, kad kaut kas notiek.

______

Jau vēstīts, ka Lailas Pakalniņas filma “Ausma” ir filma, kas atspoguļo ģimenes traģēdiju padomju propagandas ietekmē. Tās centrā ir Latvijas vidē adaptēts padomju laika stāsts par Pavļiku Morozovu, kurš, propagandas iespaidots, nodeva savu tēvu padomju varas iestādēm. Lailas Pakalniņas filmas darbība risinās 20.gadsimta 50.gados kolhozā "Ausma", tās galvenais varonis ir latviešu zēns Jānis.

Filmas “Ausma” seansi Latvijā ar režisores Lailas Pakalniņas klātbūtni notiks 24. novembrī Rīgā "Splendid Palace" (filmas īpašais seanss pensionāriem), 25. novembrī Jēkabpils Tautas namā “Kino Mītnē”, 26. novembrī Vidzemes koncertzālē Cēsīs, 27. novembrī Valmieras kinoteātrī “Gaisma”, 28. novembrī Talsos kinoteātrī “Auseklis” un svētdien, 29.novembrī - Rīgā, kino “Bize”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt