“Dovlatovs” ir laikmeta drāma; 70. gadu Pēterburgu, tolaik Ļeņingradu, pārvērš spoku pilsētā, pa kuru kā izdiluši rēgi klīst varas novilktajos rāmjos neiederīgi mākslinieki. Viņu vidū ir rakstnieki un dzejnieki, kuru manuskripti tā arī publikāciju nepiedzīvo. Sakrauti grēdās, tie ceļo uz skolām kā “makulatūra”.
Filma rit lēni, gluži vai simulējot piespiedu bezdarbībā dirnošo mākslinieku garās dienas. Ainu pa ainai tā izceļ smagnējo bezcerības sajūtu, ar ko sadzīvot mēģina Dovlatovs.
Germanam raksturīgā poētiskā kinovaloda, baisi sirreālo sapņu ielaidumi, piemēram, Dovlatova saruna ar [komunistiskās partijas līderi Leonīdu] Brežņevu, kurā rakstnieks sūdzas, ka viņu nepublicē, kalpo kā rakstnieka pasaules tvēruma atspoguļojums. Jāpiebilst, ka filma nebūt nav dokumentāli precīzs vēstījums – vēstures fakti, piemēram, Dovlatova attiecības ar laikabiedru, dzejnieku Josifu Brodski ir piepucētas filmas vajadzībām, bet mākslas “andergraunds” – stipri stilizēts. Literārie un vēstures avoti vēsta, ka dzīvē abi nav tik labi satikuši kā filmā.
Taču atgriežoties pie cenzūras – vai un kā tā ietekmē mūsdienu mākslu? Īpaši filmas paradoksālajā kontekstā: viens no “Dovlatova” finansētājiem ir Krievijas Kultūras ministrija, kas šobrīd pret ideoloģiskajā klimatā neiederīgajiem darbiem nav īpaši pielaidīga.
“Cenzūra, kā jūs saprotat, patiesībā eksistē visur. Krievijā tā pastāv vairāk nekā Rietumos, bet šeit tā tiek saukta citādāk un tajā ir citi orientieri,” par tēmas aktualitāti režisors Aleksejs Germans saka filmas atklāšanai veltītajā preses konferencē Rīgā.
“Bet, jā, mēs filmā šo tēmu patiesi apspriežam, un mums šķita svarīgi to aplūkot. Jo, mūsuprāt, kultūrai nekas nenodara lielāku kaitējumu kā šāda talantīgu cilvēku iznīcināšana, unikālā pārvēršana kolektīvajā un daudzveidīgā pārtaisīšana par ko ikdienišķu, ērtu. Jā, pie mums šī problēma patiešām eksistē, protams, tai nav tādu izpausmju kā Padomju Savienībā.”
“Taču es nezinu, kas notiks pēc diviem, trim gadiem. Jo, kā redzat, pasaule mainās, un nebūt ne uz labu. Un kaut kādā mērā filma “Dovlatovs” ir: a) atgādinājums, b) brīdinājums,” turpina Germans.
Režisors norāda, ka filma ir atgādinājums par traģēdiju, kurā, acīmredzot, ir arī Padomju Savienības vaina. “Un neizliksimies, ka nekā tāda nebija. Neaizmirsīsim lērumu talantīgu cilvēku, kuri gadsimta garumā — un ne tikai Padomju Savienībā — diemžēl nespēja izpausties savā dzimtenē. Īpaši 20. gadsimtā. Ļoti negribētos, ka vēsture atkārtojas,” atzīst Germans.
Berlīnes kinofestivāla žūrija filmu novērtēja ar Sudraba lāci par mākslinieces Jeļenas Okopnajas darbu. Atkāpei – šāda balvu kategorija Berlīnē tradicionāli neeksistē, tas “Dovlatova” novērtējumu izceļ īpaši. Jāsaka,
Okopnajas perfekcionisms attiecībā pret laikmeta detaļām un gluži vai gleznieciska pieeja tekstūrām tik tiešām ir viens no filmas lielākajiem ieguvumiem.
Par to, kāpēc kino ir svarīgi saglabāt gleznieciskumu, Okopnaja stāstīja sarunā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni, kas drīzumā būs lasāma izdevumā “Kino Raksti”.
"Arthouse kino, arī Eiropā, es redzu ļoti daudz taisnu līniju. Manuprāt, tas nogalina glezniecības sajūtu. Šābrīža kino man šķiet ļoti sterils un atsvešināts. Dažbrīd es spēju izsecināt šo māksliniecisko paņēmienu vajadzību, bet citkārt ne. Piemēram, ja 60. un 70. gadu filmās ir kinematogrāfiski attēli, un šobrīd pastāv seriālu attēli. Tie ir ļoti raupji un mākslīgi. Man ir svarīgi, lai kadrā ir gleznieciskums un izdomas blīvums, kā tolaik,” stāsta māksliniece.
Viņa “Dovlatova” universu detaļu pa detaļai ir veidojusi no nulles, nevis izmantojot kādas esošās iestrādnes vai “gatavu” vidi. Tas filmu padara par gaumīgu un estetizētu laikmeta atainojumu. Savukārt attiecībā pret Sergeja Dovlatova dzīvesstāstu filma ir radošs un, jāatzīst, cienīgs vingrinājums biogrāfiskās drāmas lauciņā.
Lai arī “Dovlatova” notikumi nav par mūsdienām, filma ir paspējusi jau raisīt polemiku vietējo skatītāju vidū.
Viens no aspektiem, pret kuru ir vērsušies kino apskatnieki, ir Dovlatova un varas attiecību dinamika, kas viņu skatījumā ir vienmuļa.
Tajā pašā laikā tieši to Aleksejs Germans ir centies pateikt. Dovlatova dzīvesstāsts situācijā, kad viņu nepublicē, kad viņam ir liegts darīt savu darbu, ir vienmuļš, rimts, pat letarģisks.
