Kultūra

Olgas Dreģes 80.jubilejas koncerti

Kultūra

Rīgas Svētā Jāņa baznīcā skanēs Mansurjana Rekviēms

Atvadas no Valentīnas Freimanes

Laikabiedri: Freimanei piemita milzīgs cilvēcisks lielums

Otrdien, 27. februārī, notiks atvadas no leģendārās kino un teātra zinātnieces Valentīnas Freimanes.

Visu savu mūžu viņa veltījusi Latvijas kultūras vides bagātināšanai, par savu garīgo skolotāju viņu dēvē daudzi pazīstami mākslas aprindu cilvēki.

Pagājušā gadsimta 60.gadu vidū kā dramatisko raidījumu redaktore viņa strādāja Latvijas Radio. 70. gadu vidū izveidoja savu slaveno kinolektoriju, iepazīstinot ar tolaik Latvijā nepieejamām pasaules kino vērtībām. Īpašu interesi un atzinību Latvijā un pasaulē guvusi viņas mūža nogalē sarakstītā memuāru grāmata “Ardievu, Atlantīda!”.

Vienmēr, arī drūmākajos padomju gados, viņai piemita spēja pateikt vairāk un dziļāk nekā daudziem citiem, un, alkdami pēc tā, cilvēki burtiski lipa viņai apkārt

– tāds ir komponista Artura Maskata redzējums par Valentīnu Freimani.

Arī viņā pašā kino zinātniece iesējusi lielas alkas pēc kultūras zināšanām un devusi izpratni, cik ļoti tās spēj bagātināt cilvēka dzīvi.

Sācies tas jau aizvadītā gadsimta 70. gados, kad jaunais komponists apmeklēja slavenos Freimanes vadītos kinolektorijus, un abu sirsnīgās attiecības turpinājās līdz pat viņas aiziešanai mūžībā. Arturs Maskats sarakstījis arī viņai veltītu operu „Valentīna”.

Viņai piemita ārkārtīgs, milzīgs cilvēcisks lielums – tie ir atslēgas vārdi, kurus komponists velta Valentīnai Freimanei.

„Tajā pašā laikā šajā lielumā mita ārkārtīga viņas labestība, sirsnība, humors, brīnišķīgi atbrīvota, viegla attieksme pret dzīvi, bet tā nav vieglumā sakņota, tā sakņota milzīgās zināšanās un pasaules izjūtā,” Freimani raksturo Maskats.

Freimanes dzīve bijusi pārpilna ar notikumiem, faktiski visas 20. un 21.gadsimta milzīgās Latvijas kolīzijas gājušas roku rokā ar viņas mūžu. „Viņa ir tikai dažus gadus jaunāka par mūsu valsti, tā es arī viņu esmu iekšēji uztvēris – tā ir Latvija ar visu to sajūtu, kas viņā bija. Viņa arī bija patriotiska un labvēlīgi noskaņota pret visu jauno, kas nāk. Tai ziņā man vienmēr ir bijusi sajūta, ka viņa ir viens no visjauneklīgākajiem cilvēkiem, ko es vispār mūžā esmu redzējis, ar absolūti jauna cilvēka domāšanu,” klāsta Maskats. “Un tā tas bija līdz pašām pēdējām viņa dzīves dienām, kad vēl šajā gadā janvārī mēs runājām pa telefonu, tā viņas jauneklīgā, skaistā, aizrautīgā uztvere, tie skanīgie smiekli un spēja paskatīties uz visu ar labvēlību un inteliģenci… Tā visa pietrūks tagad,” norāda komponists.

Spējā aizraut un iedvesmot cilvēkus Freimane bija radniecīga Zentai Mauriņai – uzskata Matiass Knolls, kurš vācu valodā iztulkojis Valentīnas Freimanes grāmatu „Ardievu, Atlantīda!”. Viņš kino zinātnieci iepazinis un sācis ar viņu sadarboties pirms aptuveni pieciem gadiem, kad abi strādāja pie grāmatas tulkojuma. „Tas bija aizraujošs process, un šajā gadījumā autore spēja novērtēt tulkojumu un mēs kopā arī veidojām gala versiju”.

Sadarbībā ar Valentīnu Freimani nekad nebija rutīnas, sarunas parasti izvērtās ar plašāku kontekstu, un Matiass Knolls ir priecīgs, ka tās ierakstījis, par to, protams, abiem vienojoties.

Tagad ar nelielu laika distanci – vēl labāk var novērtēt, cik dzīvu un nozīmīgu vēstures liecību tās sevī ietver.

„Man ir ierakstītas vairāk nekā 100 stundas. Ja es vēlos, es varu atgriezties mūsu sarunās, un, ticiet man, klausoties vēlreiz to, ko tu pats esi piedzīvojis, tur atklājas arvien jaunas lietas. Gribu teikt, ka man dzīve ar Valentīnu turpināsies,” secina Knolls.

Dzīve ar Valentīnu turpinās arī vairākās dažādos gados ierakstītās radio intervijās ar Valentīnu Freimani, pēdējā no tām tapusi 2016.gada nogalē, kad Berlīnē pie viņas viesojās radio kolēģe Ingvilda Strautmane.

Kino zinātniece viņai arī stāstīja, kā radās slavenais kinolektorijs 1970. gadu vidū, kurā viņa iepazīstināja ar Latvijā tajā laikā nepieejamām pasaules kino vērtībām. „Man šausmīga cemme uznāk, es domāju – man ir darīšana ar studentiem, ar inteliģentiem, gudriem cilvēkiem, un viņi strādā kino laukā, un viņi neko nedabū redzēt. Un līdz ar to viņi vienkārši gribot negribot savā domāšanā nevar būt lietas kursā, kā vispār tas notiek pasaulē. Mēs dzīvojām  kā provincē, bet es negribu, ka Rīga būtu province,” par to laiku saka Freimane.

Verot logu uz pasaules kino, Valentīna Freimane kinolektoriju vadīja 30 gadus.

Atvadīšanās no leģendārās teātra un kino zinātnieces notiks otrdien Rīgas Krematorijas Lielajā sēru zālē plkst. 14.00, viņu apbedīs Pirmajos Meža kapos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti