Režisore Linda Olte galvenajai vīrieša lomai bija noskatījusi tieši Gati Gāgu, jo zināja, ka viņš ir ne tikai labs aktieris, bet arī mazliet muzicē. Tikai neviens nebija gaidījis, ka aktieris varētu atteikt! Pēc šī mazā šoka režisore gan turpināja meklēt savu ideālo varoni, taču nolēma vēlreiz būt drosmīga un aktierim šo lomu seriālā piedāvāt atkārtoti. Un otrais “dubls” bija veiksmīgs. Gatis Gāga piekrita, lieliski iejutās seriāla ģimenē un pirmo reizi strādāja kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu. No futlāra tika izņemta arī klarnete, kuru Gāga spēlē kopš bērnības.
Daira Āboliņa: Es gribētu sākt ar it kā personisku jautājumu – kā tevī sadzīvo, ja sadzīvo, profesionāls mūziķis un profesionāls aktieris?
Gatis Gāga: Sāksim ar to, ka es esmu amatieris mūziķis, diletants. Esmu mazliet skolojies mūzikas skolā, diezgan daudzus gadus spēlējis pūtēju orķestrī, bet vienalga manas zināšanas un tehniskās iemaņas ir amatieru līmenī. Tas ir fakts.
Vai tev bija sapnis kļūt par profesionālu mūziķi?
Atzīšos, ka bija gan. Daudzkārt dzīvē esmu mazliet nožēlojis, ka dažādu apstākļu dēļ tas nenotika. Esmu arī par daudziem citiem līdzīgiem gadījumiem dzirdējis, ka solfedžo ir bijis klupšanas akmens. Nav bijusi izpratne par to, cik svarīgi ir saprast mūzikas uzbūves pamatprincipus, pamatelementus un to savstarpējo mijattiecību. Es joprojām esmu vokāli instrumentālās apvienības dalībnieks, apvienību sauc “Regīna”, mums ir tāds aktieransamblītis jau daudzus gadus. Tad bieži vien, tiklīdz lieta nonāk līdz improvizācijai, muzikālā izglītība ir nedaudz par īsu, lai tas viss izklausītos ausij tīkami.
Vai ansamblītis nosaukts par godu aktrisei Regīnai Razumai?
Nē, par godu Kultūras akadēmijas “Zirgu pasta” pārvaldniecei. Savulaik mums ar viņu bija karstas attiecības – no absolūtas mīlestības līdz lielam naidam!
Pirms pirmā koncerta bijām podus nogāzuši, un mūzikas instrumenti bija ieslēgti vienā telpā, kurai mēs klāt netikām.
Tad mēs izdomājām visādus viltīgus gājienus, kā tikt pie instrumentiem, jo bija gan jāspēlē, gan jāmēģina pirms tam.
Iekāpāt pa logu?
Tur garš stāsts!... Lai tiktu tai telpā, bija jāiziet caur citu telpu… Mēs veiksmīgi noslēpām skapī citu dalībnieku, un tad viņš pēc tam atvēra logus un mēs tikām iekšā. Tad par godu šai lieliskajai būtnei mēs arī nosaucām savu ansambli viņas vārdā.
Tev ir bērnu mūzikas skolas diploms vai pat tā nav?
Nē, man pat tā nav, man ir divu klašu izglītība… mūzikā, jā.
Slinkuma dēļ?
Es esmu no laukiem, no Ugāles. Kad atvērās Ugālē Ventspils mūzikas skolas filiāle, ja nemaldos 1988. gadā, es jau biju tīņu vecumā un man tur bija kopā ar pirmklasniekiem, septiņgadīgiem jādzied kaut kādi vingrinājumi. Tas man likās diezgan pazemojoši. Divus gadus nomocīju. Instrumentus spēlēt man patika. Ja būtu tikai instrumenti jāspēlē, es būtu daudz ilgāk mācījies.
Kad tu stājies aktieros, tu spēlēji klarneti – tam bija kāda bonusa nozīme?
Šeit es palabošu, es nekad neesmu stājies aktieros, es pēc izglītības esmu diplomēts teātra režisors. Un tas bija mans mērķis.
Par aktieri es kļuvu nejaušības pēc…
Tas atkal cits stāsts. Tā nav bijusi apzināta, mērķtiecīga mana izvēle – kļūt par aktieri.
Bet dažas lomas un konkrēti šī loma, kurā tavs varonis ir mūziķis… Lomu tu esi varbūt dabūjis arī tāpēc, ka esi spējīgs spēlēt mūzikas instrumentu?
Tas jāprasa režisorei Lindai, vai tas nospēlēja kādu lomu viņas izvēlē. Bet par instrumentiem un instrumentu spēli es varu pastāstīt tādu interesantu gadījumu: man bija Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē monoizrāde “Kontrabass” un tur es pusgadu apguvu šo instrumentu. Mērķis bija sasniegt tādu līmeni, lai arī tas, ko es spēlēju kaut vai pa tukšajām stīgām, lai tas izskatās, ka to dara īsts mūziķis. Tur gan es saņēmu no kontrabasistiem komplimentus par lociņa tehniku, kā es turu lociņu, un pat Jānis Stafeckis, es nezinu, vai tas bija joks no viņa puses vai ne, bet viņš pirms daudziem gadiem mani ieteica neparastam orķestrim. Pirms daudziem gadiem dibinājās orķestris, kurā spēlē instrumentus cilvēki, kuri ir mācījušies, bet nav kļuvuši par mūziķiem, un viņš bija ieteicis mani kā kontrabasistu, lai gan es uz kontrabasa varbūt varēju nospēlēt pusotrā pozīcijā tikai gammu. Ja tas no viņa puses nebija joks, tad es to uztvēru kā ļoti augsta līmeņa komplimentu.
Šajā seriālā tu zināji, ka tev būs jāspēlē instruments. Tas tev glaimoja kaut kādā ziņā? Vai tas bija iemesls, kāpēc tomēr pateici “jā”. Jo es zinu, ka ar “jā” pateikšanu no tavas puses nebija tik vienkārši.
Tas, ka man bija jāspēlē instruments, man, pirmkārt, nevis glaimoja, bet uzlika milzīgu atbildību, jo, līdzīgi kā kontrabasa gadījumā, man bija jāspēlē varonis, kurš muzicē! Es pēc dabas esmu tāds ļoti atbildīgs attiecībā pret darbu un man nepatīk paviršības un tāda aptuvenība. Tāpēc man tādas ikdienišķas lietas, teiksim, instrumenta satvēriens, labi, šo instrumentu es pazīstu, man ar satvērienu nav problēmu… Pirmkārt, tā bija atbildība, jo, ja es spēlēju šādu varoni, kurš ir nenoticis mūziķis, bet viņš ir mūzikas skolotājs un instrumentu pārvalda pieklājīgā līmenī, tad tas man bija vairāk kā tāds uztraukumu izraisošs papildfaktors, nevis kaut kāds tāds augsts novērtējums. Tas man bija diezgan satraucoši.
Daudz trenējies?
Cik nu bija iespēja pie filmēšanas intensitātes. Bet, kad tuvojās tā muzicēšanas diena, es centos diezgan. Mums bija atsevišķs mēģinājums ar mūzikas autoru Jēkabu Nīmani… es pats vēl nezinu, kā tas izklausījās no malas, to es noteikti uzzināšu, tikai skatoties seriālu, bet es ceru, ka būs puslīdz ticami.
Kā tev izdevās atrast kontaktu ar savu varoni? To es tev jautāju arī pirmajā dienā, kad visi bija ļoti satraukušies, un tu teici, ka esi ļoti līdzīgs savam varonim. Vai tu joprojām tā domā?
Varbūt ne ļoti līdzīgs, bet ir rakstura iezīmes un īpašības, kas ir līdzīgas mums abiem. Nav gluži tā, ka es esmu paštēlā. Es zinu dažādas tehnikas, kā aktieris tuvojas tam tēlam, kas jāspēlē: vai vispirms uzbūvē tēla vēsturi vai maina balss tembru, vēl ir visādas metodes, vai meklē dzīvē līdzīgu tipāžu un mēģina no viņa kaut ko paņemt vai nokopēt. Esmu par to domājis, ka man, arī teātrī veiksmīgās lomās, ko es pats uzskatu par veiksmīgām, tēla atrašana ir bijusi intuitīva.
Es vienkārši mēģinu viņu sajust, ja esmu to sajūtu noķēris, tad pārējais viss – gaita, žesti, tas viss atnāk pats no sevis.
Tas ir noticis?
To vērtēs pēc gala iznākuma, bet man pašam ir pārliecinātības sajūta par to, ko es daru.
Režisore bija uzrakstījusi tādu tēla aprakstu – Aivars jūtas kā nerealizējies mūzikas ģēnijs. Tā ir viena no krāsām?
Jā, tas ir tas, kā es arī dažkārt jūtos, kad es vai nu pats esmu paņēmis instrumentu rokās vai klausos, kā cits spēlē manu instrumentu visaugstākajā līmenī. Tad ir tā, ka – varēju arī es būt viņa vietā.
Kāpēc tieši klarnete?
Kāpēc es izvēlējos klarneti? Spēlēt es sāku mazliet vēl pirms mūzikas skolas, jo mums Ugālē bija pūtēju orķestris un tur pārsvarā spēlēja kungi gados. Vai tai laikā likās, ka jau gados. Es pieļauju, ka viņi bija tādā vecumā, kādā es esmu tagad. Un tad tur laikam bija mēģinājumi iesaistīt bērnu un pie viena atjaunot sastāvu. Mans tēvs spēlēja un, liekas, ka tā bija tēva izvēle. Man patika tas instruments, to gan es nekad neesmu nožēlojis vai domājis, ka foršāk būtu saksofons vai kas cits.
Visi darbi kaut kad beidzas… Tā tev aktieriski ir bijusi kaut kāda jauna pieredze?
Šis ir mans pirmais darbs, ko es pieskaitītu kino pieredzei, jo tas, kā tika veidots kadrs, gaismas, tas bija tuvāk kino nekā TV seriāliem, kādus mēs esam pieredzējuši televizorā.
Tas ieguvums bija tas, ka tik ilgi ir tavs tēls uz ekrāna un ir tik daudz notikumu, un ir attīstība, ka tu vari tiešām sajust, saprast un atveidot izmaiņas, kas notiek cilvēkā.
Kā no tāda totāla neveiksminieka, cilvēka, kurš ir vīlies ideālos, no dīvānā sēdētāja un pie sevis purpinātāja viņš tomēr attīstās un beigās mēs ieraugām cilvēku, kurš ir ticis sevī pāri kaut kam, ticis nākamajā attīstības līmenī. Tā bija, manuprāt, visinteresantākā pieredze, ko paņemt līdz.
Režisorei Lindai Oltei šī ir pirmā pieredze, šādu seriālu veidojot. Kāds ir režisores darba stils?
Man ļoti patīk viņas darba stils. Tas ir tāds it kā nemanāms, it kā viņa tā smaidīgi visam piekrīt un māj ar galvu, bet viņa vienmēr ļoti smalkā veidā panāk savu. Ja arī tam, ko aktieri piedāvā, ja viņa arī nepiekrīt, viņa noklausīsies, mās līdzi ar galvu, smaidīs, bet pēc tam pajautās: vai tev pašam nešķiet, ka varbūt tomēr viņš paskatās tā vai pasaka tā? Un tu padomā un pats piekrīti. Tas nav diktāts. Tas ir psiholoģiski smalki. Un man bija sajūta, ka mums ir līdzīga humora izjūta, kas ir ļoti svarīgi, es domāju, šādā stāstā, kurā komisms ir nepieciešams. Tas nav tāds jēls zviedzamais humors, tas ir ar pustoņiem un zemtekstiem. Un vēl tas, ka viņa ieklausās aktieros un daudz kam arī piekrīt, ja tas nāk, viņasprāt un mūsuprāt, par labu kopējam stāstam, kopējai lietai. Tā kā man ļoti patīk un es esmu apmierināts.
Bet pirmoreiz tu pateici “nē”.
Tas ir tāds unikāls gadījums. Arī tas, ka viņa neapvainojās un mēģināja man piedāvāt otrreiz. Tas arī liecina par viņu kā ļoti jauku un fantastisku būtni.
Un tas arī glaimoja tavai aktiera pašapziņai, ka viņa tev pajautāja otrreiz?
Nu, nenoliegšu, tas tā bija.
Vai tu esi noticējis, ka Rēzija Kalniņa varētu būt tava sieva vismaz uz seriāla laiku?
Jā, ja es nebūtu noticējis, tad es… nebūtu nospēlējis un tagad ar tādu patosu un sajūsmu par to visu nestāstītu.
Tu esi strādājis ar neskaitāmām brīnišķīgām aktrisēm Jaunajā Rīgas teātrī. Kas ir tas, ko Rēzija dara tā, kā tikai Rēzija dara?
Mēs ātri vien atradām kopīgu valodu un, kā es to sajutu, tā bija tāda silta uzticēšanās no viņas puses. Viņa arī ieklausās partnerī un ņem vērā ieteikumus. Mēs par kaut ko tā kā pastrīdamies vai nepastrīdamies, bet apmaināmies viedokļiem un tad vai nu viens vai otrs piekrīt kopējā labuma vārdā. Pat ja tas dažkārt ir kompromiss. Tā bija ikdiena, tas nebija baigais notikums, kad kāds kādam piekāpās. Veselīgs darba stils. Un, protams, kas vispār ir laba aktiera meistarība un laba aktiera tehnika, it īpaši kino, kur ir tuvplāni?
Tā ir spēja strādāt pa milimetriem, spēja ar acīm strādāt, ar mīmiku.
Tās ir ļoti smalkas kustības. Šeit jūs visi to uz ekrāna ieraudzīsiet, ka tas arī atšķir izcilu aktrisi no labas aktrises, tieši tie milimetri.
Vai tev personiski ir šķiršanās pieredze plašākā vai šaurākā nozīmē?
Es domāju, ka plašākā nozīmē jebkuram cilvēkam ir šāda pieredze. Vai gandrīz jebkuram. Šaurākā nozīmē, ja mēs šeit runājam par laulības šķiršanu, tad šādas pieredzes man nav.
