Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Piejūras klimats" ieskatās nomināciju sarakstā, īpašu vērību pievēršot darbiem, kas šobrīd redzami vai drīzumā gaidāmi Latvijas kinoteātros.
Kategorijā "Labākā Eiropas filma" ir nominēti pieci darbi: mūsdienīgs ķeizarienes Sisijas portretējums Austrijas filmā "Korsete", beļģu pieaugšanas drāma "Tuvu", zviedru komēdija "Skumju trijstūris", Dānijas krimināldrāma "Svētais zirneklis", un spāņu režisores Karlas Simonas daļēji autobiogrāfiskā "Alcarras".
Šobrīd kinoteātros skatāmās dāņu filmas "Svētais zirneklis" stāsta pamatā ir patiesi notikumi. Laikposmā no 2000. līdz 2001. gadam Irānas otrajā lielākajā pilsētā, Mešhedā sērijveida slepkava nogalināja 16 sievietes. Tika atklāts, ka slepkava bija Irākas kara veterāns, kurš sāka veikt noziegumus pēc tam, kad kāds viņa sievu kļūdaini noturēja par prostitūtu. Saīds Hanaejs apgalvoja, ka viņš piedalās džihādā, lai attīrītu svētās pilsētas ielas no pagrimušajiem elementiem. Filmas "Svētais zirneklis" galvenā varone ir žurnāliste Rahimi. Viņa ierodas no Teherānas, lai izmeklētu šokējošo noziegumu sēriju, kam tiek pievērsta ievērojama preses uzmanība, bet ne tik ievērojama – no policijas puses. Kopā ar vietējo žurnālistu Šarifi Rahimi cenšas uzzināt vairāk par notiekošo, līdz pati nonāk dzīvības briesmās.
Ali Abasi, filmas "Svētais zirneklis" režisors, ir dzimis un audzis Irānā, bet Dānijā nokļuva jau studiju laikā. Savu jaunāko filmu viņš vēlējies uzņemt tieši Irānā, bet vietējās varas iestādes to nepieļāva. Tādēļ Mešhedas, vienas no svētākajām šiītu pilsētām, kurā ik gadu ierodas ap 20 miljonu svētceļnieku, epizodes filmētas Jordānā. Neskatoties uz to, filmēšanai piemeklētas ļoti autentiskas vides detaļas, automašīnas, lai radītu pēc iespējas īstāku Mešhedas tēlu, kā režisors saka – vienu no tuvākajiem patiesībai.
Kannu kinofestivāla laikā sarunā ar kino žurnālisti Vendiju Mičelu režisors Ali Abasi stāstīja: "Sākot veidot filmas, es domāju, ka būšu ļoti ražīgs režisors. Tomēr, man šķiet, savai pirmajai pilnmetrāžai "Shelley" es jau gatavojos 4 vai 5 gadus, nākamajai – "Kur satiekas pasaules" – arīdzan piecus gadus, bet "Svētajam zirneklim" tie bija jau desmit gadi. "Svētais zirneklis" man ir vairāk kā tikai filma. Tā ir bijusi aizrautība, un, vairāku iemeslu dēļ, tas ir paziņojums, ar kuru vēlos pievērst uzmanību. Šī nav filma par sieviešu stāvokli Irānā – tas nav bijis mans mērķis. Drīzāk - "Svētajā zirneklī" jūs varat redzēt kaut ko ļoti retu – Irānas sabiedrības tēlu, kurš ierasti tiek noslēpts, cenzēts. Un es šeit nerunāju par narkotiku lietošanu vai prostitūciju, bet par absolūti ikdienišķām lietām – kā sievieti, kas, ieejot savā guļamistabā, noņem galvas lakatu, kā to, ka kadrā redzamas sievietes kājas. Lietas, kas šķiet tik banālas un absurdas, lai par tām īpaši runātu, bet, pateicoties veiksmīgai cenzūras kampaņai, tās ir tikušas aizliegtas Irānas kinoteātros un kino veidošanā jau piecdesmit gadus. Turklāt šajā procesā ir iesaistīti visi – arī starptautiskie kinofestivāli, kino skatītāji, kuri tiek baroti ar šo paralēlo realitāti, jo dzīve Irānā pavisam noteikti neizskatās tā. Es ceru, ka mana filma parādīja Irānu un tās kultūru, kāda tā ir patiesībā."
Filmas "Svētais zirneklis" galvenajā lomā redzama Zara Amira Ebrahimi, kas nevis pieteicās lomai, bet gan bija filmas aktieru atlases vadītāja. Kannu kinofestivālā viņa saņēma "Zelta palmas zaru" kā labākā aktrise.
"Darbs pie šīs lomas bija fantastisks, jo es Rahimi it kā pazinu, viņa jau bija manī. Varbūt tādēļ, ka man ir šī īpašā pieredze, ko tas nozīmē – būt sievietei Irānas sabiedrībā. Man ir pazīstama šī mizogīnija, ļoti labi zinu, kā tas ir – dzīvot patriarhālā sabiedrībā. Tomēr kopumā, tas nav stāsts tikai par Irānu, tas ir universāls. Šī ir filma par drosmīgām sievietēm un vīriešiem, kas cīnās par brīvību, ne tikai savā labā, bet visas sabiedrības," sacīja aktrise.
Līdztekus "Svētajam zirneklim" Kannu konkursā šogad pirmizrādi svinēja vēl kāda ziemeļvalstu filma – zviedru režisora Rūbena Ēstlunda filma "Skumju trijstūris" – atbilstoši nosaukumam, skumja, jeb drīzāk sarkastiska komēdija par mūsdienu turīgā sabiedrības slāņa izkurtējušā dzīvesveida norieta mikromodeli. "Skumju trijstūris" ir satīra, kurā sabiedrības lomas un šķiras ir apvērstas otrādi un tiek atklāta skaistuma trauslā ekonomiskā vērtība. Modeļi Karls un Jaja dodas ceļojumā ar luksusa jahtu kopā ar krāšņu neliešu kompāniju – krievu oligarhu, britu ieroču tirgotājiem, kapteini, ekstravagantu alkoholiķi, kam patīk citēt Marksu. Ceļojuma sākumā viss šķiet "instagramīgs", bet vētra to izmaina – pasažierus nomocījusi jūras slimība un jahta iet bojā. Tomēr tas ir tikai sākums pārmaiņām nelielajā sabiedrībā.
Kannu kinofestivāla laikā, neilgi pirms filmas pirmizrādes, režisors Rūbens Ēstlunds stāstīja vairāk par savas filmas ieceri: "Mana draudzene ir modes fotogrāfe. Astoņus gadus atpakaļ, kad mēs iepazināmies, es viņu sīki un smalki izvaicāju par modes industriju, un sāku vairāk domāt par skaistumu. Par skaistumu, kas kā fenomens ir biedējošs un pievilcīgs vienlaikus – jo tas ir mūsdienu hierarhiju sastāvdaļa. Skaistums var kļūt par valūtu, par kaut ko, kas palīdz jums nokļūt slēgtās sabiedrībās. Un man tas bija izejas punkts, kad es nolēmu, ka manas filmas galvenie varoņi būs divi jauni modeļi, vīrietis un sieviete. Ārkārtīgi interesants šķita fakts, ka vīrieši modeļi pelna trešo daļu no tā, ko sievietes modeles. Tā ir viena no retajām profesijām pasaulē, kur vīrieši saņem mazāk nekā sievietes. Tas bija veids, kā palūkoties uz nevienlīdzībām mūsu sabiedrībā, bet no pretējā skatleņķa. Manas filmas varoņi, modeļi Karls un Jaja tiek uzaicināti ceļojumā ar luksusa jahtu tieši pateicoties savam skaistumam. Kad jahta cieš katastrofā un abi modeļi ar vēl nelielu grupu cilvēku nonāk uz neapdzīvotas salas, pēkšņi visa hierarhiskā struktūra ir sabrukusi. Apkopēja, kas vienīgā prot zvejot un iekurt ugunskuru, tagad atrodas hierarhijas virsotnē. Un rodas interesanta situācija – kā šis vīrietis modelis liks liektā savu valūtu – savu izskatu – uz salas. Mani saistīja biheivioristiskā perspektīva šim stāstam, esmu aizrāvies ar socioloģiju, kas man palīdz izprast cilvēku uzvedību."
Par labāko režiju EFA balvai nominēti – Marija Kreicere, filmas "Korsete" režisore, filmas "Tuvu" režisors Lūkass Donts, Rūbens Ēstlunds par filmu "Skumju trijstūris", Ali Abasi par filmu "Svētais zirneklis", filmas "Saint Omer" režisore Alise Diopa un poļu vecmeistars Ježijs Skolimovskis par filmu "EO".
Marijas Kreiceres filma "Korsete" ir izraisījusi plašu skatītāju interesi, pateicoties nekonvencionālajam ķeizarienes Sisijas dzīves stāsta atveidojumam. Filmas ievadā redzam 1877. gada Ziemassvētkus, kad Austrijas ķeizariene Elizabete (to atveido uzlecošā Eiropas kino zvaigzne Vikija Krīpsa) svin savu 40. dzimšanas dienu. Kā imperatora Franča Jozefa I sievai viņai jāpilda tikai reprezentatīva loma, mūžīgi paliekot jaunajai un skaistajai ķeizarienei. Lai attaisnotu šīs cerības, viņa ievēro stingru badošanās, vingrošanas, frizēšanās un ikdienas vidukļa mērījumu režīmu. Taču Elizabete ir izsalkusi pēc zināšanām un dzīvesprieka, un, arvien vairāk pretojoties hiperbolizētajam priekšstatam par sevi, viņa vairs nevēlas dzīvot dzīvi, kuru ierobežo korsete.
Intervijā režisore atklāj, ka nebija redzējusi slaveno "Sisijas" triloģiju ar Romiju Šneideri titullomā, pirms sāka izpētes darbu pie savas filmas. Līdz 1996. gadam Kreicere dzīvoja Vīnē, kur ik uz soļa redzami Sisijas portreti – tas ir viens no galvenajiem tūristu magnētiem pilsētā. Tomēr lielāku vērību ķeizarienes dzīves stāstam viņa pievērsusi tikai pēc tam, kad aktrise Vikija Krīpsa uzrunājusi Kreiceri, stāstot par savu vēlmi filmēties pie viņas Sisijas lomā. Tad arī, papētot sīkāk ķeizarienes Elizabetes dzīves gājumu, atklājies, ka pēc četrdesmitās jubilejas iestājies krīzes posms viņas spožajā galma dzīvē, kad viņa sāka protestēt pret reglamentu un stingro etiķeti, vienlaikus sākot izvairīties no pienākumiem un meklējot glābiņu izolācijā. Tas bija laiks, kad viņai acīmredzami bija kļuvis neiespējami iekļauties iepriekšnoteiktā uzvedības un izskata formātā. Atziņa, ka ārējais veidols Sisijai bija vienīgais veids, kā iegūt atzinību un mīlestību, man šķita gan ārkārtīgi interesanta, gan būtiska. Jo daudzās prasības, kas tika izvirzītas Sisijai, ir attiecināmas uz sievietēm vēl mūsdienās.
Kreicere norāda: "Būt skaistai joprojām tiek uzskatīta par sievietes vissvarīgāko un vērtīgāko īpašību", akcentējot to, ka vēstures gaita, emancipācija, kustība par sieviešu tiesībām neko daudz nav mainījušas: "Sievietes ar lieko svaru vai lielāku gadu skaitli joprojām tiek uzskatītas par mazāk vērtīgām. Savukārt pievilcīga sieviete joprojām pozitīvi ietekmē vīrieša statusu". Kā vienīgo atšķirību starp toreizējo un tagadējo Kreicere izceļ deviņpadsmitajam gadsimtam raksturīgo tiešumu šādos jautājumos – filmā imperators Francs Jozefs saka Elizabetei: "Viss, kas tev jādara, ir jābūt pievilcīgai – tādēļ es tevi izvēlējos, tādēļ tu esi šeit."
Kā Eiropas "Labākā aktrise" nominētas ir Vikija Krīpsa par Ķeizarienes Sisijas lomu filmā "Korsete", Zara Amira Ebrahimi par lomu filmā "Svētais zirneklis", Lea Sejdū, kas redzama Mias Hansenas- Lēves filmā "Vienā jaukā rītā", Penelope Krusa par darbu Pedro Almadovara filmā "Paralēlās mātes" un vācu komiķe Meltema Kaptana par lomu filmā "Rabija Kurnaza pret Džordžu Bušu".
Vislielāko starptautisko atpazīstamību no šīm aktrisēm noteikti ieguvusi francūziete Lea Sejdū ar savām lomām divās Bondiādes filmās – "Spektrs" un "Nav laika mirt", tomēr "Vienā jaukā rītā" ir izcils piemērs viņas lomām Eiropas kino. Režisores Mias Hansenas – Lēves, kuras filmas "Gaišā nākotne" un "Bergmana sala" izrādītas arī Latvijā, rokrakstam piemīt tas, ko varētu nodēvēt par raksturīgo franču vieglumu, kā arī izteikta emocionālā inteliģence un empātija, veidojot savu filmu tēlus. Tādēļ viņas filmu varoņi šķiet īsti, dzīvi, patiesi, un varbūt pat mazliet pazīstami. "Vienā jaukā rītā" Sejdū atveido Sandru, jaunu sievieti, kura viena audzina meitu, regulāri apciemojot slimo tēvu. Bijušā augstskolas profesora veselība kļūst vājāka katru dienu, un ģimenei steigšus jārisina aprūpes jautājums. Tikmēr Sandra satiek sen neredzētu draugu Klemānu, ar kuru viņai aizsākas romantiskas attiecības, tiesa, ar neskaidru nākotni, jo Klemāns ir precējies.
Režisore Mia Hansena-Lēve stāsta, ka šīs filmas iecere pie viņas atnāca uzreiz pēc filmas "Bergmana sala" pabeigšanas. 2019.-2020. gada ziemā viņa rakstījusi "Vienā jaukā rītā" scenāriju, daļēji iedvesmojoties no piedzīvotā sava tēva slimības laikā. Viņa centās saprast, ko tobrīd izdzīvoja, gribēja izpētīt, kā divas pretējas jūtas, sēras un atdzimšanas sajūta, var mijiedarboties, tās piedzīvojot vienlaikus. Pat ja nestabila, Sandras un Klemāna kopā būšana galvenokārt ir prieks. Ar viņas tēvu tās ir tikai ciešanas. Un abi stāsti pastāv līdzās. Hansena-Lēve vēlējās atrast kinematogrāfisku formu, lai parādītu šo līdzāspastāvēšanu, izstāstīt stāstu par to, kā ir sērot par kādu, kurš vēl ir dzīvs.
Kategorijā "Labākais aktieris" ir nominēti Pols Meskals par lomu filmā "Aftersun", Ēdens Dambrins no filmas "Close" jeb "Tuvu", Eliots Krosets Hove par darbu filmā "Dievzeme", Pierfrancesco Favino par lomu filmā "Nostalgia", un "Skumju trijstūra" aktieris Zlatko Buričs.
Filma "Dievzeme" saņēma Rīgas Starptautiskā kino festivāla Baltijas jūras Pilnmetrāžas filmu konkursa galveno balvu, un filmas titullomas atveidotājs, Eliots Krosets Hove viesojās festivālā, pēc seansa tiekoties ar skatītājiem. Viņš jau iepriekš ir filmējies pie islandiešu režisora Hlinura Palmasona, filmā "Ziemas brāļi" un īsmetrāžās, "Dievzemē" spēlējot pārī ar vēl vienu režisoram nozīmīgu aktieri, ar kuru mums saistās teju viss laikmetīgais Islandes kinematogrāfs: Ingvaru Sigurdsonu.
"Dievzeme" ir neparasta "ceļa filma", kuras darbība noris ledāju un vulkānu zemē 19. gadsimta beigās. Jauns dāņu priesteris ir nolēmis veikt ceļu pāri visai Islandei, lai nomaļā tās vietā uzceltu baznīcu un fotografētu vietējos ļaudis. Bet jo vairāk viņš iedziļinās nepielūdzamajā ainavā, jo vairāk novirzās no sava mērķa, misijas un morāles uzstādījumiem.
Pavisam īpaša nominācija Eiropas Kinoakadēmijas balvai noteikti ir Ēdenam Dambrinam, beļģu filmas "Tuvu" galvenās lomas atveidotājam, kuram filmēšanas laikā bija vien 13 gadu.
Režisors Lūkass Donts stāsta, ka viņa filma ir par ciešu saikni starp cilvēkiem, par draudzību un tās zaudēšanu. Trīspadsmitgadnieku Leo un Remija draudzība ir lemta pārbaudījumiem, atgriežoties skolā pēc vasaras brīvlaika. Pusaudžu nežēlība, kas bieži mēdz būt nejauša, virspusēja, izrādās liktenīga bērnības draugiem, un traģēdija ir nenovēršama.
Donts atceras, ka pubertātes laikā sāka arvien vairāk distancēties no tuviem sava dzimuma draugiem, jo baidījās no pārpratumiem, etiķetēm, kas vieglu roku tiek piekārtas. Tā rezultātā viņš ir zaudējis vairākas tuvas, svarīgas draudzības. Saskaņā ar amerikāņu psihologa Naiobi Veja (Niobe Way) teikto, pastāv tādas saiknes, draudzības krīze, kas ir saistīta ar vīrišķību. Zēni jau no mazotnes tiek mācīti nepievērst uzmanību ciešajai un dažubrīd trauslajai saiknei ar saviem biedriem un arīdzan ar savu emocionālo pasauli. Kultūrā, kas ir piesātināta ar toksiskās maskulinitātes piemēriem, režisors ir vēlējies uzņemt filmu par maiguma zaudēšanu.
35. Eiropas Kino balvas pasniegšana noritēs 2022. gada 10. decembrī Reikjavīkā, Islandē.
