Interviju cikls ar Valsts Kultūrkapitālfonda ekspertu komisiju pārstāvjiem
Interviju cikls ar dažādu gadu VKKF ekspertu komisiju pārstāvjiem iepazīstinās ar savdabīgo procesu – projektu vērtēšanu, kurā māksla, lai arī cik brīviem spārniem gribētu atvēzēties, tomēr tiek vērtēta pēc pavisam konkrētiem, formāliem kritērijiem.
Toms Treibergs: Ņemot vērā jūsu konkrētās pieredzes kino jomā un VKKF ekspertu statusā, vai mēs varam runāt par kaut kāda veida attīstības līkni, kuru, iespējams, esat novērojuši šo daudzo projektu tapšanas un realizēšanas procesā?
Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka tāda viena konkrēta līkne nepastāv. Katru reizi, mainoties ekspertu komisijai, viņi maina kaut kādu savu ideoloģiju, savu pieeju tam, kā tiek vērtēti projekti, tāpēc vairāk var runāt par paradigmas maiņu ar katru jaunu komisiju.
Tajā pašā laikā – kaut kāda attīstība ir notikusi, ja runājam par kino nozari. Iespējams, tā ir ārēji iniciēta attīstība, kura ir mēģinājusi norādīt: “Šis būtu vērtīgs jauninājums”.
Tas, kas šobrīd man šķiet ļoti labs sasniegums tieši VKKF darbībā, runājot tieši par kino nozari, ir tas, ka ir panākts diezgan konkrēts dalījums starp fonda un Nacionālā kino centra kompetencēm. Sākotnēji tas tika uztverts ļoti pretrunīgi, bija arī cilvēki, kas iebilda šīm atšķirībām, taču šobrīd varam secināt, ka VKKF eksperti vērtē un risina jautājumus ar iesniegtajiem projektiem absolūti neatkarīgi no tā, kā tas tiek darīts Nacionālajā Kino centrā. Tātad šie projekti tiek vērtēti atbilstīgi un atbildīgi pret VKKF [nostādnēm], nevis tiek veidotas kaut kādas amorfas un starp dažādu institūciju finansēm izplūdušas ieceres.
Kristīne Matīsa: Es arī nevaru pamanīt tādu gadu gaitā izveidojušos līkni, jo manas attiecības ar VKKF ir bijušas ļoti pastarpinātas – eksperte es biju ļoti sen, 2006. un 2007. gadā, pēc tam esmu bijusi tikai lietotājs: finansējuma saņēmējs. Ja runājam par to ekspertēšanas laiku – jā, man liekas, ka ir viena iezīme, kas fondu atšķir, teiksim, no Nacionālā Kino centra. VKKF eksperti mainās, kas ir ļoti laba sistēma – ņemot to vērā, fonds nevar uzņemties atbildību par, teiksim, viena projekta likteni vairāku gadu garumā. Piemēram, arī es tagad, katru reizi, kā saņemu atbalstu portālam KinoRaksti.lv, pateicībā pārmetu krustu, bet neviens jau neņemsies apgalvot, ka tas tāpat notiks arī nākamgad un aiznākamgad. Tā kā, no vienas puses, ekspertu mainība garantē viedokļu daudzveidību un dažādību, kas ir ļoti svarīgi, no otras puses…Ir vairākkārt runāts par to, ka VKKF vajadzētu vairāk mēģināt plānot savu atbalstu, censties panākt vieglāku ceļu kā ilgtermiņa projektu veidotājiem. Tas acīmredzot nav iespējams sistēmas dēļ. VKKF, manuprāt, ir ideāls veidojums mazākām iniciatīvām.
Kaut kur es dzirdēju tādu joku: ASV sabiedrība saspringst reizi četros gados uz prezidenta vēlēšanām, Latvijas sabiedrība saspringst četrreiz gadā uz kultūrkapitāla konkursiem. Un vienmēr ir bijusi tā problēma, ka izdalāmie līdzekļi ir mazāki, nekā pieprasījums.
Tā ir tā lielā izšķiršanās, tas kardinālais jautājums: vai izdalīt uz pāris iesniedzējiem tās lielās summas, vai lielākam skaitam, toties mazākas, pa bišķiņam. Tā kā tāds grāvis, caur kuru tu mēģini izlaipot.
Kino, salīdzinot ar citām nozarēm, neveiksmju īleni no maisa parādās uzskatāmāk, kaut vai tāpēc, ka tā ir ekrāna māksla. Vai jums allaž ir izdevies ieraudzīt šos īlenus?
Kristīne Matīsa: Darbs ekspertu komisijā man pierādīja, ka kultūrā nav iespējams tāds objektīvi novērtējams “labs un atbalstāms projekts”. Protams, tajā saraksta apakšgalā mēdz būt tādi iesniedzēji, par kuru idejām neviens neņemas cīnīties. Bet savā darba pieredzē VKKF es sapratu, ka viss ir tik relatīvs – mākslas jomā. Arī lielajā padomē, kurā bija jācīnās par lieliem naudas līdzekļiem, konkrēti pa nozarēm. Tad, patiesībā, nav tāda lineāla, ar kuru noteikt: “Jā, šiem vajag to naudu un šiem – nevajag”. Tad nu – kurš var pārliecinošāk argumentēt, tas arī izcīna to naudu. Tā kā, man drusku tā relativitātes tajā visā…Tāpēc arī ir svarīga tā ekspertu mainība, man liekas.
Dāvis Sīmanis: Runājot par to, vai ir iespējams pamanīt šajos projektos bīstamos elementus, kuri filmu var padarīt mazāk kvalitatīvu, – es domāju, ka viena no lietām, kas ietekmē šo vērtējumu, ir autoru iepriekšējie darbi. Bet kino, kā zināms, netop tik bieži, tik aktīvi, lai autoriem būtu pārāk daudz iepriekšēju darbu. Rezultātā, īstenībā šis kritērijs ir ļoti relatīvs. Tā ir viena no problēmām, kura, manuprāt, sarežģī filmu projektu vērtējumus. Otra problēma ir filmas kvalitātes vērtēšana jau pēc ražošanas pabeigšanas. Tāpēc, ka lēmumu par vienas vai citas filmas ražošanu ir pieņēmusi viena ekspertu komisija, kura sen jau vairs nav kultūrkapitālā. Līdz ar to vērtējumu par kvalitāti sniedz jau pavisam cita, nokomplektēta ekspertu komisija. Šī te pēctecības saitiņa ir viena no problēmām, kas man šķiet aktuāla fonda gadījumā; bet katrā ziņā – tiek gana daudz domāts un arī darīts pie tā, lai daudz lielāka vērtējuma klātbūtne jau būtu pie tā pabeigtā darba. Es nedomāju, ka kino vērtējumā nepastāv zināma daļa relatīvisma, jo ir skaidrs, ka ir filmas, kas patīk vienam skatītājam, ir – kas patīk otram skatītājam, un ir arī kaut kādas fundamentāli sliktas filmas, kuras nepatīk nevienam. Bet, protams, vēl arvien būs pietiekami daudz argumentu, kāpēc kaut kas var būt māksla, un kāpēc kaut kas – nevar. Tas galvenais kritērijs, kas šeit, kultūrkapitālā, ir svarīgs, ir tā lieta, uz kuru arī visu laiku ir jākoncentrējas. VKKF savā ziņā atbalsta individuālo. Individuālu ekselenci. Un, atšķirībā no Nacionālā Kino centra, kuram ir jāatbalsta kolektīvais – ne jau šī termina negatīvajā nozīmē – tajā nozīmē, ka tas atbalsta kaut kāda veida komandas darbu, kurā tiek piedāvāta ļoti profesionāli veidota filma. VKKF uzdevums būtu: mēģināt atrast mākslinieciski spēcīgus izrāvienus, kuri tādi var būt, un arī…potenciāli nebūt. Fundamentāla problēma, kura šobrīd eksistē Latvijas kinovidē – un ārpus jebkādām institūcijām – ir tā, ka autori baidās būt radikāli, nākt ar kaut ko jaunu. Ar jaunu, agresīvu valodu, jauniem paņēmieniem. Tāpēc arī nekādus īlenus nevar atrast, jo…neko īsti nevar atrast. Visbiežāk šie mēģinājumi nāk no jau sevi pierādījušiem autoriem, ļoti reti var sastapt spēcīgus debijas darbus.
Kristīne Matīsa: Tāpēc jau arī tās VKKF mērķprogrammas parāda, gluži kā tāds lakmusa papīrs – ka nav jau mums to debitantu, kuri rindā stāvētu [uz finansējumu].
Dāvis Sīmanis: Es domāju, ka tas ir arī kaut kādā ziņā informētības trūkums, kurš nosaka to, kāpēc šo pieteikumu ir tik maz un viņi nav pārliecinoši.
Kristīne Matīsa: Viena laba VKKF iezīme ir: pietiekami elastīgi reaģēt uz nozares vajadzībām, to es atceros jau no mērķprogrammu mehānisma. Piemēram, ar atbalstu Latvijas kino izdošanai DVD formātā, kas savā laikā parādījās kā jauna vajadzība.
Dāvis Sīmanis: Kamēr VKKF ir problēmas ar pēctecību ekspertu komisiju maiņu dēļ, tikmēr fondam nav problēmas ar mobilitāti: sakoncentrēties un sameklēt risinājumus – un, kas svarīgi – šībrīža risinājumus. Tas ir tas, ar ko fonds var nodarboties, un tas, ar ko viņš arī nodarbojas! Svarīgs ir atbalsts dalībai starptautiskās organizācijās, braukšana mācīties meistarklasēs un dažādos semināros, festivālu apmeklējums.
Tas ir tas, kas man VKKF gadījumā ir absolūti neatsverami – individuālā pieredze, ko šis finansējums var piedāvāt. Iekšējā pieredze, lai pēc tam būtu gatavs individuālam, radošam izrāvienam.
Ir viena tēma, kuru gribētos apiet, tomēr tā šķiet diezgan būtiska ekspertu darba kontekstā: kā ar uzmestajām lūpām un aizvainojumiem, kuri taču kaut kādā brīdī no vienas vai otras puses parādījās?
Dāvis Sīmanis: Protams, ar to ir jārēķinās. Būšana par VKKF ekspertu nav tas pats, kas būt par Latvijas valsts prezidentu: jo viņš par tādu var kļūt, ja viņam trīs reizes pasaka, ka “tu varētu būt prezidents”. Viņš tad arī notic un ir gatavs kļūt par tādu. Vissliktākais eksperts ir tāds, kuram trīs reizes pasaka, ka viņš varētu būt eksperts, un viņš notic – un arī kļūst par tādu. Līdz ar to… Viņam nav vajadzīga obligāta pieredze filmu veidošanā vai izpratne par kino, tā veidošanu, vēsturi un teoriju, bet tam ir jābūt cilvēkam, kurš kaut kādos noteiktos brīžos spēj sevi izolēt no apkārtvaldošās sociālās burzmas, kas ir ar šo nozari saistīta. Un, protams, ir gadījumi, kad cilvēki, kuri ir ārpusē, ar to nerēķinās, to nekādā veidā neciena un vēršas individuāli pie ekspertiem ar dažāda veida provokatīviem vai mazāk provokatīviem jautājumiem… Bet nu, es esmu ekspertu komisijā jau trešo reizi, un, jāsaka, šie gadījumi gadījušies mazāk, nekā es biju domājis.
Dāvis Sīmanis atstāj sarunu, steidzoties uz tikšanos saistībā ar gaidāmo filmu “Tēvs nakts”. Zinot šos apstākļus jau iepriekš, sarunai piekritusi un arī uz interviju ir ieradusies kinokritiķe, Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma.
Atbalsts margināliem projektiem ir bijusi viena no tēmām, par kuru VKKF ekspertiem ir bijis jātaisnojas ne vienu reizi vien. Kā tas ir risinājies jūsu pieredzē? Gribot negribot sanāk taču to naudu reizēm arī pakaisīt vējā, uzticoties kādam oriģinālam projektam, kurš tomēr līdz galam nav realizēts…
Dita Rietuma: Cilvēki mainās, versijas par labu un ļaunu vispārējas demokrātijas apstākļos arī ir dažādi traktējamas. Tieši tāpēc es domāju, ka VKKF ir neatkarīga institūcija ar ļoti plašu ekspertu spektru, ka viņi var vienoties, vai atbalstīt lielus projektus, kuri šķietami apēd lielu finansējumu, vai tomēr veltīt ievērojamu finansējuma daļu nelielu, marginālu projektu realizācijai. Es domāju, šāda fragmentācija ir ļoti liela VKKF problēma. Iespējams, ka tas visskaudrāk izpaužas tieši kinonozarē. Tiesa, gan iepriekšējā, gan pašreizējā VKKF padome izprata kino ražošanas specfiku – tātad tie ir lieli, apjomīgi un dārgi projekti, un tur ir jāievēro gan zināma loģika, gan kontinuitāte. Jo iedot 800 vai 400 eiro, teiksim, animācijas filmas veidošanai. ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tātad ir jābūt kaut kādam samērības principam un izšķiršanās spējai. Svarīgi atzīmēt, ka nu jau pirms gadiem trim Latvijas Nacionālais Kino centrs – kurš ir lielākais finansējuma, kurš paredzēts kino nozarei, turētājs – un VKKF panāca ārkārtīgi būtisku vienošanos. Kā kura organizācija kādus projektus atbalsta, maksimāli izslēdzot finansējuma dublēšanos. Protams, šī arī nav ideāla situācija, tomēr labāka nekā tā, kādā veidā tika piešķirti VKKF līdzekļi 2000. gadu sākumā. Jā, nu, tas bija cits laiks. Kino nozare, kura ir savā ziņā unikāla – jo ir šie divi finansējuma avoti –, ir vienojusies, kuri projekti saņems atbalstu vienā un otrā vietā. Var, sacīsim, atbalstīt animācijas filmas veidošanu. Taču, ja tā jau būs atbalstīta kultūrkapitālā, Kinocentrs savu atbalstu nevarēs dot. Kas ir ļoti skaidra, loģiska sistēma.
Kristīne Matīsa: Redzi, es negribētu vilkt vienādības zīmi starp vārdiem “mazs piešķīrums” un “izsviesta nauda vējā”. Es nekad neesmu bijusi filmu ražotāja, bet es vienmēr esmu bijusi tai pusē, kas ir ārpus filmu ražošanas. Tātad: filmu programmu izveidošana, demonstrēšana, publicistika un grāmatas. Nu, jā. Es pat vienu brīdi, jūtu uzplūdā, esmu vēstuli kultūrkapitālam rakstījusi, tas bija saistībā ar kaut kādu finansējuma perturbāciju “Kino Rakstiem”…
Bet pārsvarā problēma ar ekspertu komisijām kino nozarē ir tāda, ka tajās galvenokārt tiek pārstāvēti kino ražotāji. Šajās komisijās vienmēr ir režisori, producenti, operatori, skaņu režisori un pārējie!
Mūsu jau, protams, tā ir maz – trīsarpus tūkstoši, kas darbojas kinovidē –, bet secinājums ir tāds, ka šīs komisijas, kādas nu tās tiek sastādītas, vairāk strādā ražošanas virzienā, jautājot: “Kāpēc mēs nevaram piešķirt lielākas summas spēlfilmu ražošanai?” Bet mēs nevaram piešķirt lielas summas!
Nu, tur būtu jāpārlasa arī VKKF nolikums…
Kristīne Matīsa: Viņš jau tāds ir arī uztaisīts. Tas, ka šī filmu ražošana nošķiras no visa pārējā, kas filmu nozarei ir nepieciešams, manuprāt, ir ļoti labi. Ne jau tāpēc projekts ar mazu summu būtu apgrūtinošs un smieklīgs…Vienkārši jāsaprot tās lielās lietas.
Vai iespējams uzsvērt kādu sīvu cīniņu par kādu no projektiem tajās ekspertu komisijās, kurās esat darbojušās? Vai ir bijis iespējams pārliecināt par kādu projektu, kura iznākums sākotnēji licies riskants?
Kristīne Matīsa: Jā, prasme pārliecināt vienmēr ir noderējusi šajās sarunās. Vispār ekspertam ir šausmīgi svarīgi saprast pašam savu viedokli, mācēt to formulēt un vēl arī spēt argumentēt.
Dita Rietuma: Nekādus komiskus atgadījumus neatceros – savu trīs reižu pieredzē VKKF eksperta lomā. Drīzāk varu popularizēt kādu, visdrīzāk, nepopulāru viedokli. Manuprāt, kultūrkapitālā ir pārāk daudz ekspertu. Tā ir ilūzija, ka – jo vairāk cilvēku, jo lielāka patiesība. Droši vien tas ir saistīts ar VKKF izveidi, jo deviņdesmito gadu sākumā tiešām bija mode uz milzīgām komisijām, tādiem “maziem koriem”, kuri tad nu kopīgi pieņem galējo lēmumu. Manuprāt, pieci eksperti katrā komisijā būtu gana, un vai tas kaut kā radikāli ietekmētu šo lēmumu vai analīzes kvalitāti, es arī šaubos…Es ierosinātu pagarināt arī ekspertu darbības laiku. Tie varētu būt trīs gadi, jo ir ļoti svarīgi, lai šiem projektiem būtu nodrošināta pēctecība, jo daudzi projekti pēc finansējuma nāk vairākkārt. Man subjektīvi ir tāda sajūta, ka, tikko kā eksperts ir iestrādājies, nāk šī ļoti demokrātiskā nomaiņa, un…Šī sistēma nav mainīta ļoti sen. Un, kāpēc ne trīs gadi, kāpēc ne pieci cilvēki?
Kristīne Matīsa: Jā. Problēma ar ekspertiem sāk sabiezēt – jo gandrīz katrs taču kaut kā ir iesaistīts jomā, līdz ar to…
Dita Rietuma: Nu, pastāvēs, kas pārmainīsies. Iespējams, tajā brīdī, kad VKKF atkal tiks finansēts no akcīzes nodokļa 2020. gadā – to es kā kino nozares pārstāvis ārkārtīgi gaidu, jo tad beigtos Valsts kontroles pārmetumi par to, kā Kultūras ministrijas nauda kino nozarei tiek dalīta no diviem avotiem – kultūrkapitāla un Nacionālā Kino centra –, tad šāds arguments arī automātiski izbeigtos, jo tad viss atgrieztos tajās sliedēs, kurās tas agrāk ir bijis dizainēts! Ka ir viens finansējums no institūcijas, kura pārrauga nozari, un ir cits, neatkarīgs finansējuma avots, kur vairs nav nepieciešams tik principiāli ievērot tos dzelžainos rāmjus – ko drīkst un ko nedrīkst.
