Režisore Ūke Hogandeika ekrānstāstā "Krimas dārgumi" dokumentējusi, kā 2014. gadā Amsterdamā tiek atklāta Krimas arheoloģisko dārgumu izstāde. Kad Krievijas Federācija pasludina par Krimas iekļaušanu savā sastāvā, Nīderlandes muzeju profesionāļi pieņem lēmumu skitu zelta ekspozīciju neatdot Krimas muzejiem, no kuru kolekcijas eksponāti uz laiku tika izņemti. Drīz vien sākas tiesu darbi, kuros iesaistīta Nīderlande, Ukraina un Krievija.
Latvijas Radio raidījuma "Kultūras rondo" savās pārdomās par redzēto kinodarbu dalās Māra Lāce: "Filma muzeja darbiniekam ir ārkārtīgi interesanta (es tomēr lietošu arī šo vārdu – interesanta), ļoti pamācoša. Es domāju, ka
katram muzeja darbiniekam un īpaši visiem, kuri strādā ar mantojuma nozari, noteikti vajadzētu šo filmu paskatīties, lai mēs saprastu un redzētu, cik ārkārtīgi trausla ir tā robeža, kur var sākties problēmas
un kur to iedomāties un paredzēt ir ārkārtīgi grūti." Lāce spriež, ka filma parāda Rietumeiropas pasaules, arīdzan muzejnieku neizpratni par lietām, lietu nenovērtēšanu: "Skatoties filmu, man Amsterdamas muzeja darbinieku, arī direktora sava veida naivums vienkārši likās aizkustinošs; es domāju, kā var neredzēt, nesaprast kaut kādas lietas?"
Līdzīgās domās pēc "Krimas dārgumu" noskatīšanās ir arī Katrīna Kukaine. Filmu viņa nosauc par ļoti hrestomātisku mantojuma jomas pārstāvjiem, reizē uzsver, ka to vērts redzēt ikvienam: "Es domāju, ka šis gadījums parāda, ka pēc šīgada 24. februāra noteikti viss būtu pavisam citādāk. Mums skaidri parādīts, kādas kļūdas varēja pieļaut, ja tu nezini to, kas vispār var notikt un cik kultūras mantojums ir tuvu politikai, principā – neatraujams, jo kultūras mantojums ir neatraujams no cilvēka, no civilizācijas vēstures, un vēsture ir viens no manipulācijas veidiem arī dažādās politikās, it īpaši tādā režīmā, kādu mēs redzam Krievijā. Filma atspoguļo dažādu kultūras mantojumu doktrīnu sadursmi ar politiku un to, ko mēs kā kultūras mantojuma glabātāji zinām – cik svarīgi, ka mantojums ir tanī vietā, kur tas ir atrasts, it īpaši arheoloģiskais [..], tajā pašā laikā starptautiskie normatīvi, likumdošana, konvencijas mantojumu saista ar valsti. [..]
Ukrainas gadījums ir arī kultūras mantojuma karš."
Karojot Krievija par saviem uzbrukuma mērķiem apzināti izvēlas arī Ukrainas kultūras mantojuma objektus, atgādina Kukaine. "Tas nozīmē, ka ir mērķis iznīcināt vēsturisko atmiņu un identitāti un piesavināties šo identitāti pašiem sev. Tā ir briesmīga lieta," komentē Lāce.
Vai karš Ukrainā ir aktualizējis arī mūsu gatavību glābt kultūras mantojumu ārēja apdraudējuma situācijā? Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore atbild: "Jā, pavisam noteikti. Es domāju, ka, pirmkārt, pēc 24. februāra mēs neviens vairs nevaram justies kaut cik drošs vai kaut cik pasargāts. Mums, kultūras mantojuma institūciju pārstāvjiem, ir jābūt gataviem jebkādiem izaicinājumiem. Trakākā lieta ir tā, ka mums ir ļoti grūti paredzēt, kas varētu būt. Tad, kad nāk šī nejaušība, ir jāspēj domāt ar racionālu prātu un mēģināt bez izlocīšanās, bez kaut kādas liekulības skaidri definēt problēmu un runāt par to. [..] Mēs strādājam pie visādiem plāniem, mums tie ir – pilnīgāki, nepilnīgāki [..], mēs runājam ar darbiniekiem, veidojam darba grupas apziņošanai, bet visās situācijas mums ir ļoti nepieciešama laba aizmugures sajūta – valsts atbalsta sajūta, dažādu citu dienestu atbalsta sajūta. Jo nedrīkstētu būt tā, ka muzeja darbinieks ļoti nopietnās krīzes situācijās tiek pamests zem riteņiem un paliek gandrīz viens."
Par Latvijas kultūras mantojuma drošību ir spriests jau krietnu laiku, taču karš Ukrainā pamudinājis domāt vairāk praktiski, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāve. Viņa turpina: "Es domāju, ka gatavībā mēs esam sākumsoļos, bet tas solis ir tik liels, ka daudzās institūcijās ir saprasts, ka mantojums nav atrauts no visa. Kultūras mantojuma glābšana, kad pakāpjas valsts līmenī, ir sadarbība un ne vairs tikai kultūras jomas, bet aizsardzības institūciju sadarbība, arī humānās palīdzības sadarbība, kas mums Latvijā vēl nav galīgi attīstīta."
Visnopietnākie draudi tā dēvētajam "kustamajam" kultūras mantojumam ir tad, ja to sāk pārvietot, skaidro Māra Lāce: "Mūsu vēstures pieredze un vēsturiskā atmiņa rāda, ka tādās situācijas ļoti daudz kas iet bojā."
Protams, krīzes situācijas ir ļoti dažādas un ir jāspēj tām pielāgoties, viņa piebilst.
Jādomā, ka mūslaikos vairs nevarētu būt tā kā Želves dokumentālajā ekrānstāstā "Mērijas ceļojums" par jaunu sievieti Mēriju Grīnbergu, kura 2. pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju. Lāce gan neizslēdz šādu iespēju: "Es domāju, ka var veidoties arī šāda, varbūt pat diezgan absurda situācija. Jo mums visa pieredze šobrīd liecina, ka viss atgriežas savā izejas punktā."
""Mērijas" būs vienmēr, it īpaši kultūras mantojuma nozarē, jo mēs visi esam entuziasti un savas misijas pildītāji," teic Kukaine. "Atšķirība ir zināšu pieejamībā – tā šodien ir vairāk, un otrs – mūsdienu tehnoloģijas, kas sazināšanās ātrumu, informācijas nodošanu padaru pavisam citādāku un līdz ar to arī sadarbības ir daudz plašākas, ne tik izolētas, un arī nevar noklusēt šausminošas lietas tik ilgi."
