Latvijas kods. Latvija šodien
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" 10. jubilejas gadā piecās jaunās filmās režisori meklē atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt drosmīgam un pieņemt drosmīgus lēmumus šodienas Latvijā.
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods. Latvija šodien" televīzijas pirmizrādes – no 15. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un REplay.lv.
Režisoru Mārča un Laura Ābeļu filma "Pilnmēness serenāde" ("Tritone Studio") tapusi dokumentālo filmu ciklā "Latvijas kods". Mītiem apvītais pilnmēness izgaismo naksnīgās Rīgas ielas. Kamēr vieni guļ, citiem nakts dzīve turpinās. Aiz "visu redzošās acs" jeb pašvaldības novērošanas kamerām kāds pilsētu nepārtraukti vēro. Filma ir veltījums jeb serenāde naksnīgajai pilsētai, nakts pilsoņiem un tās vērotājiem.
Aiga Leitholde: Kopā ar brāli Lauri Ābeli šī tev ir trešā filma "Latvijas kods. Latvija šodien" ciklā. Kā izjūti šīs robežas starp operatora un režisora uzdevumiem?
Mārcis Ābele: Dokumentālā kino operators ir sava veida kadra režisors. Ir simtiem iespēju, uz kuru pusi konkrētajā brīdī var pavērst kameru, un ne vienmēr klāt var būt režisors, kas ausī saka, kas jāfilmē. Un tomēr man labāk patīk strādāt kopā, jo pašam nav ambīciju kļūt par kino režisoru. Spēlfilmās ir operators inscenētājs, kas norāda, kā aktierim kadrā pārvietoties un var izteikt komentārus par citām detaļām, arī tas man ir interesanti, bet man nav vēlmes darboties ar aktieri un sacīt, kāda ir viņa iekšējā jūtu pasaule. Mani interesē vizuālais. Ar Lauri šajā filmā pienākumus sadalījām tā, ka es vairāk patstāvīgi filmēju gan video novērošanas centrā, gan Rīgas ielas. Lai gan vienu, divus vakaru mēs kopā nobraucām 100 kilomentus pa Rīgu, šur un tur filmējot mēnesi. Lauris piedalījās idejas aizstāvēšanā, sarunās ar ekspertiem, un mēs kopā filmu montējām. Dokumentālais kino var būt ļoti dažāds. Piemēram, mūsu filmu "Baltu ciltis" var pieskaitīt pie dokumentālā kino pasaules, taču tur, kā "dokudrāmā" pienākas, viss bija pēc scenārija. Bieži vien dokumentālajā kino ir sākuma scenārijs un pēc tam, kad notverts materiāls, tiek veidots jauns scenārijs. Tāds bija arī šīs filmas gadījums, un tas aizņēma daudz laika. Lielākais darbs ir stundām ilgā sēdēšana montāžā, skatoties, kas no visa sanāk un kā to montējam.
Filmas ideja pie tevis atnākusi, kad ar kolēģi pēc darba beigām, gaidot pasūtījumu, runājāt par video novērošanas kamerām.
Jā, bet ideja attīstījās pakāpeniski. Pirmajā vai otrajā kovida gadā pēc filmēšanas Vecrīgā kopā ar kolēģi pasūtījām čīzburgeru, viņš norādīja uz kameru un teica: "Rekur mūs filmē!". Uz brīdi iedomājos, kas diez sēž aiz šīm kamerām? Doma bija mirklīga, un es to uzreiz aizmirsu. Vēlāk redzēju kanāla "Deutsche Welle" dokumentālo filmu par video novērošanas kamerām Ķīnā – par šo "visu redzošo aci", vienotā sistēmā saslēgtām kamerām. Tad Latvijas Televīzijā bija sižets par mūsu pašu video centru, un bija pienācis laiks iesniegt projektu "Latvijas koda" konkursam. Domājot filmas konceptu, brālis Raitis ieteica filmēt pilnmēness naktīs, jo filmēt visas naktis mums nebūtu iespējams.
Interesants ceļš, kādā ideja no mirklīga iespaida noformulējās iecerē. Pievēršoties pilnmēnesim – tas ir tāds romantizēts, mistificēts laiks.
Domas jautājumā par pilnmēness ietekmi uz cilvēki dalās. Uz ielas pilnmēness laikā, pēc pašu policistu sacītā, esot vairāk darba. Bāru īpašnieki saka, ka viņiem labāki ienākumi esot pilnmēness vakaros. Traumu punktos ieved vairāk cilvēku. Cik liela loma patiesībā ir pilnmēnesim, par to var pastrīdēties.
Vēsturiskais skaidrojums tam, kāpēc pilnmēness, iespējams, ir dullāks laiks – mednieki mēness gaismā devās medībās.
Varbūt tas ir palicis gēnu līmenī, ka šajā laikā arī mums ir jāiet un kaut kas jādara. Skatoties mitoloģijā, Baltijas meži ir izsenis slaveni ar saviem mītiskajiem varoņiem – vilkačiem, kas kļuva aktīvāki tieši pilnmēness laikā. Varbūt filmā ir fiksēti 21. gadsimta vilkači, kas sastopami Vecrīgas ielās?
"Pilnmēness serenādes" stāsts ir vienots, bet nav tapis vienā naktī.
Tieši tā, nav tapis vienā naktī. Mēs sākām filmēt martā un katru pilnmēnesi uz priekšu līdz oktobrim. Filmējām pilsētu un vairākus vakarus pavadījām video novērošanas centrā Vecrīgā, kurā bijām visu maiņu kopā ar centra darbiniekiem un darbiniecēm. Šis nav viegls darbs! Desmit stundas jāpavada pie neskaitāmi daudziem ekrāniem, vērojot, kas notiek pilsētā.
Man filma atbildēja uz jautājumu, kā tiek organizētas patruļas, kas parūpējas par cilvēkiem, kas Rīgas ielās aizmiguši, esot reibuma stāvoklī. Ik pa laikam pati ziņoju par šādiem gadījumiem, lai cilvēks nenosalst.
Jā, es arī tā daru. Jāņem vērā, ka kameras nav izvietotas visā Rīgā, tāpēc joprojām jāturpina zvanīt, lai cilvēks ziemā uz ielas nenosalst. Turklāt, vai esi pamanījusi, ka naktī no trijiem līdz četriem pilsētā tiek izslēgta elektrība? Tad ir tā, ka ik pēc 200 metriem kaut kas spīd, šādās reizēs arī kameras vairs tik labi nepalīdz.
Filmā videocentra darbinieces bija ar humoru un arī līdzjūtību. Kā viņas savā kolektīvā uzņēma šādu "papildu acu pāri"?
Šeit jāsaka paldies mūsu producentei Sintijai Brakšai, kas šo uzņemšanu sarunāja, un Rīgas pašvaldības policijai, kas mūs pieņēma. Sākumā atmosfēra bija stīvāka, jo tīri cilvēcīgi nav patīkama ideja, ka kāds tagad vēros tavu darbu, to dokumentēs – kā saka, "skatīsies uz pirkstiem". Mums pašiem arī ne visai patiktu, ja kāds no malas nāktu un vērotu, piemēram, kā mēs montējam.
Tā kā darba policijai netrūka un mēs netraucējām viņu darbam, tad drīz vien mēs jau bijām fona filmētāji.
Varoņiem ar kameru tuvojos lēnām, un pēc desmit naktsmaiņas stundām mūsu kamera vairs nav aktuāla.
Esmu uzmetis aci kamerām citās Eiropas pilsētās. Tallinā šķita, kas tās ir mazāk, Porto – ievērojami mazāk. Savukārt, kopš 2005. gada kameras ir uzliktas Vecrīgā, noziedzības līmenis ir strauji krities. Tas parāda, ka video novērošanas kameras ir vajadzīgas. Kāpēc? Jo mēs kā sabiedrība neprotam pieklājīgi uzvesties. Atceros Kultūras akadēmijā redzēto dokumentālo filmu par policijas priekšnieku Aloizu Blonski. Viņš minēja sekojošo – lielo Padomju Savienības objektu, kā, piemēram, hidroelektrostaciju būvniecības organizēšanai no citām Padomju Savienības republikām tika savesti strādnieki, kas līdzi atveda savu kriminālo tradīciju. (Protams, Latvijas brīvvalsts laikā 30. gados bija sava kriminālā skola.) Kopumā tas viss mums ir atstājis bagātu un daudzveidīgu noziedzīgo izpausmju mantojumu. Vēl man gribētos redzēt šādu filmu par pilnmēness vakaru Stokholmā, par katolisko Viļņu. Domāju, Tallina mums būtu vistuvākā. Helsinkos arī situācija ir duāla – lai arī pilsēta naktīs ir izgaismota, dažādas lietas notiek tuneļos.
Atgriežoties pie tava pirmā jautājuma, režisors ir tas, kas strādā ar varoni. Mūsu pieeja šajā filmā bija novērošana. Dokumentālā kino arī dalās principi. Ja filmai ir varonis, tad režisoram dažreiz nākas viņu iebīdīt kadrā vai jāsarunā kāds inscenējums. Šajā gadījumā mēs videocentra darbiniecēm sacījām, lai viņas turpina darbu, it kā mēs nemaz nebūtu telpā. Jāpiemin par vēl vienu iedvesmas avotu, kas ir "Netflix" dokumentālā filma par džungļu dzīvniekiem naktī. Savukārt mēs aplūkojam dzīvību, kas norisinās pilsētas naktī, kamēr lielākā daļa darbaļaužu guļ.
Šoreiz mūzikas autors ir Gatis Ziema. Kāds viņam tika dots uzdevums?
Mūsu iecere paredzēja naksnīgu, filmas "Blade Runner" stilistikā veidotu skaņu celiņu, kurā tiktu izmantoti sintezatori astoņdesmito gadu sajūtās. Gatis dzīvo ar mums vienā rajonā, un ik pa laikam neformāli tikāmies vietējā lokālā un apspriedām idejas. Viņš pats nāca ar ideju, ka būs orķestris. Tā vārds pa vārdam un, mūsuprāt, Gata mūzika ļoti papildina filmu, savā ziņā viņš ir sabalansējis gan skaistas melodijas, kas labi kontrastē ar filmas skumjākajiem momentiem, gan arī nedaudz ironisku patosu, kas arī, mūsuprāt, labi iet kopā ar Vecrīgas naktsdzīves kvalitāti.
Zīmīgā epizodē filmā izskan arī "Prāta vētras" dziesma!
Tas ir dokumentāls moments. Tieši tajā brīdī videocentrā skanēja šī dziesma, tā nav klāt likta mūzika. Tā bija vienreizēja sakritība. Autortiesības paredz, ka dokumentālā kino tu vari izmantot mūziku, kas ir nejauša, piemēram, skan fonā. Taču katram gadījumam Lauris tomēr sakontaktējās ar "Prāta vētru" un teica, ka šis moments taču tieši ir par lapsu Kūmiņu. Renārs Kaupers deva akceptu, par ko liels paldies viņiem.
Filmējot "Mierjemā", jūs ieguvāt kontaktus armijā. Tagad, filmējot "Pilnmēness serenādi" – policijā! Esat nodrošinājusies.
Manuprāt, tieši tas ir interesanti – iet ar kameru tur, kur ne visiem ir dota piekļuve. Tur, kur nevar un nevajadzētu laist 100 cilvēkus.
Savukārt ielaist trīs cilvēkus, lai parādītu, kas tur notiek, iespējams, ir izdevīgi abām pusēm.
"Latvijas kods"
