Kino veidotāju piedāvājums bija ļoti daudzveidīgs gan saturiski, gan žanru ziņā, un tagad ekspertus gaida grūts darbs, izvērtēt, kuriem projektiem ''dot zaļu gaismu''.
Kopumā iesniegti 30 filmu projekti, no kuriem iespējams atbalstīt mazāk nekā pusi.
''Šeit laukos es iemācījos dzīvot, es iemācījos strādāt, es sapratu, ko nozīmē rūpēties par mammu, kura vēlu vakaros piekususi atnāk no darba un uzreiz liekas gulēt''. Tas ir fragments no Ināras Kolmanes topošās filmas ''Mātes piens'' tīzera, filmas pamatā nu jau pasaules slavu ieguvušā Noras Ikstenas romāna motīvi, stāstīja režisore.
''Filma ietver ļoti plašu laika periodu no 1944. līdz 1991.gadam, līdz Atmodai. Bet divas trešdaļas filmas norisinās 70. gados, Brežņeva stagnācijas laikos, un man šķiet, ka pagaidām neviena spēlfilma nav aplūkojusi tieši šo periodu gan pilsētā, gan Latvijas laukos,” atzina Ināra Kolmane.
Vēsturiskais fons filmā būs ļoti svarīgs, bet galvenais tomēr būs cilvēku attiecību stāsts:
“'Filma ir it kā par vēsturi, bet tai pašā laikā man ļoti svarīgas ir šīs cilvēciskās mātes un meitas attiecības, viņu raksturu attīstība, kāpumi un kritumi, un tie visi ir ļoti cilvēciski un tai pašā laikā arī mūsdienīgi momenti,” skaidroja Ināra Kolmane.
Līdzās slavena romāna ekranizācijai, kas vēsta par padomju laiku, spēlfilmu veidotāji piedāvā arī dažādu citu mums zīmīgu laiku stāstus.
Tā, piemēram, Māris Martinsons veido filmu par 1873.gada pirmajiem vispārējiem Dziesmu svētkiem, Aigars Grauba - par grupu ''Jumprava'', kas izveidojās pagājušā gadsimta 80.gadu sākumā, bet Ilze Kunga - par Itas Kozakevičas personību, kuras aktīvās darbības laiks bija 80. gadu nogale.
Puse spēlfilmu projektu savukārt ir veltīti mūsdienām.
“'Tu zini, cik daudz bērnu tagad gribētu būt tavā vietā? Tas, ka tevi tagad tavos 12 gados reāli grib adoptēt, tas ir brīnums!'” - tas ir fragments no Lindas Oltes spēlfilmas ''Māsas'' tīzera. Filmā viņa pievēršas bērnunama jauniešu likteņiem, kas režisorei allaž bijuši svarīgi un ko, iecerot filmu, viņa ļoti pamatīgi pētījusi.
“'Lai arī filmas tēma varbūt ir pietiekami neērta, es esmu pārliecināta, ka šis darbs varētu turpināt jau šobrīd sabiedrībā pulsējošo diskusiju par bērnunamiem, par sistēmu un institūcijām, un, iespējams, arī sabiedrības sociālo atbildību,” atzina Linda Olte.
Pietiekoši neērta varētu būt arī Jura Kursieša topošās filmas ''Barbari'' tēma, proti, impulsu filmai viņš guvis no pēdējo gadu skaļajiem lielu uzņēmumu vadītāju korupcijas skandāliem.
Andrejam Ēķim savukārt svarīgi šķiet meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēki mūsdienās tik neaptveramā daudzumā šķiras, un par to viņš runās filmā ''Līdz... mūs šķirs''.
“'Dažādos gadsimtos ir bijuši dažādi ģimenes uzbūves modeļi, un jautājums – kas tad ir izmainījies tagad 21.gadsimtā? Pēc statistikas mēs saprotam, ka laulību institūts brūk. Neviens vairāk nedzīvo kopā tikai bērnu dēļ. Ir svarīgi kaut kādas citas vērtības atrast, uz kā tad varētu turēties šīs attiecības. Lūk, un filmas uzdevums ir meklēt tās vērtības, uz kādām tad turēsies cilvēku attiecības nākamajos gadsimtos,” atklāja Andrejs Ēķis,
No 12 iesniegtajiem spēlfilmu projektiem divas ir komēdijas. Vienu veido Jurijs Skorobogatovs, bet otru – Andris Gauja, un tā ir filma ''Bērnokrātija'' ar Ditu Lūriņu un Jāni Skuteli vecāku lomās.
Projektus vērtējošie eksperti visi kā viens atzīst, ka interesantu un spēcīgu pieteikumu ir ļoti daudz, tādēļ no 12 iesniegtajiem spēlfilmu projektiem izraudzīties četrus atbalstāmos būs ļoti grūti, bet par šim mērķim atvēlētajiem 785 000 eiro vairāk atbalstīt nevar, skaidroja Andis Mizišs.
“Tāda diezgan liela izšķiršanās, 12 projektus vērtējot gan pa horizontāli, gan vertikāli, lai saprastu, kā tad to naudiņu, kas ir zem miljona, sadalīt. Saprotot, kuri ir tie, kuri nevar gaidīt, kuriem primāri ir šis finansējums nepieciešams, kuri ir mākslinieciski visgatavākie un tā joprojām vēl daudzi, daudzi faktori, kas noteiks, kuri četri tad to finansējumu saņems,” stāstīja Andis Mizišs.
Viens ir pārliecināt ar ideju, saņemt finansējumu, bet kā vispār šajos sociālās distancēšanās apstākļos būs iespējams strādāt pie filmas – tas bija jautājums, uz ko nācās atbildēt visiem projektu pieteicējiem un visi arī bija darbus pārplānojuši tā, lai process tā vai citādi, bet virzītos uz priekšu.
“Skaidrs, ka kino ir pietiekami kolektīva māksla, kurā, īpaši spēlfilmu uzņemšanā, ļoti daudz ko ietekmē tas, vai mēs drīkstam, vai nedrīkstam pulcēties lielākos baros,” norādīja eksperte no Nacionālā kino centra Kristīne Matīsa.
“Lielas spēlfilmas filmēšanas laukums ir pilns ar cilvēkiem, un to nevar darīt šādos sociālās distancēšanās apstākļos. Bet visi producenti bija pārskatījuši savus projektus no šī viedokļa, varēja atbildēt arī uz jautājumiem, vai viņi ir gatavi tūlīt kaut ko darīt, vai viņiem ir jāgaida, piemēram, vēls rudens. Katram bija savs kalendārais plāns, kad viņam katram kādi darbi darāmi, un tas, protams, tiks ņemts vērā, arī vērtējot.
Tā kā tīri no ražošanas viedokļa ārkārtas situācija nav neko sagrāvusi,” sacīja Kristīne Matīsa.
Eksperti arī atzīst, ka pirmo reizi tiešsaistē notikušās projektu prezentācijas bija pat ļoti veiksmīgas. Šis formāts varbūt pat vairāk filmu autoru mobilizēja būt precīzākiem un mērķtiecīgākiem savu projektu izklāstā.
“Šīs prezentācijas bija tādā jaunā kvalitātē. Attālinātās sarunas bija ļoti interesanta, jauna pieredze,” sacīja Andis Mizišs.
Tā kā filmu veidošana ir salīdzinoši ilglaicīgs process, tad, protams, šajā reizē vēl nebija projektu, kas vēstītu par pēdējo mēnešu ārkārtas situācijas notikumiem.
Taču dokumentālajā žanrā bija vairākas arī gana svaigas aktualitātes. Piemēram, Kārlis Lesiņš veido politisku detektīvstāstu ar sazvērestības teorijas elementiem, kas vēsta par “Rail Baltica” tapšanu. Bet Ģirts Ēcis pievēršas daudz apspriestajam Kristīnes Misānes stāstam, kurā galvenā varone būs viņas māsa Mārīte Batraka, kā piemērs cilvēkam, kurš spēja nostāties pret sistēmu.
