Piejūras klimats

Tas, ko tu nedrīksti nezināt. Latvijas kinoļaudis, kuru darbība saistīta ar ārzemēm

Piejūras klimats

Gadsimta lieciniece Valentīna Freimane

Kļūda kā mākslas darba sastāvdaļa: Matīsa Kažas komēdijas "Ūdens garša" pirmizrāde

Kļūda kā mākslas darba sastāvdaļa. Matīsa Kažas komēdijas «Ūdens garša» tapšanas aizkulises

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Šobrīd Latvijas kinoteātros skatāma Matīsa Kažas jaunākā filmizrāde "Ūdens garša". Stāsta centrā ir ezotēriskas organizācijas līderis ar iesauku Meistars, kurš ar strukturētā ūdens un dažādu rituālu palīdzību veido sev uzticīgu sekotāju loku. Kad žurnālistes Katrīnas meita kļūst par vienu no Meistara audzēknēm, viņa nolemj atmaskot "Ūdens māju" projektu un pašu Meistaru.

Filmas "Ūdens garša" scenārijs tapis kā kopdarbs ar aktieriem mēģinājumu procesā un filmēts vienā kadrā – operators Aleksandrs Grebņevs. Galvenajās lomās redzami Vilis Daudziņš, Iveta Pole, Andris Keišs, Gerds Lapoška un Alise Dzene. Filmas komponists ir Kaspars Kurdeko, mākslinieks – Kaspars Kauliņš, kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa. Filmas producenti – Matīss Kaža un Dace Siatkovska. 

Par to, kā tapa "Ūdens garša", kas liek cilvēkiem uzticēties apšaubāmiem garīgajiem līderiem un kā kļūdas var padarīt mākslas darbu labāku, LR3 raidījumā "Piejūras klimats" stāsta režisors Matīss Kaža un aktieri Vilis Daudziņš un Iveta Pole.

No kreisās: Matīss Kaža, Vilis Daudziņš un Iveta Pole
No kreisās: Matīss Kaža, Vilis Daudziņš un Iveta Pole

Marta Elīna Martinsone: Kā radās ideja filmai "Ūdens garša" un kas bija pirmais impulss, lai veidotu šo stāstu?

Matīss Kaža: Impulsi bija vairāki, bet dominējošais –

tas, ko esam vērojuši īpaši pēdējos divos gados: ka digitālajā telpā valda viedokļu sašķeltība.

Tas, ka mēs dzīvojam informatīvajos burbuļos, gribam sekot vienam konkrētam viedokļu vilcieniņam un negribam uzklausīt tos pārējos, kas uz paralēlām vai pretējām sliedēm braukā – tas iedvesmoja taisīt jaunu vienkadra darbu par brīvās gribas robežām, par sekošanu, par pretēju pasaules uzskatu līdzāspastāvēšanu.

Gribējām to darīt ar plašāku aktieru ansambli nekā projektā "Kino un mēs", kas bija pirmais vienkadra darbs, un, otrkārt, gribējām to paveikt ar jauniem radoši tehniskiem izaicinājumiem – tehniski radošo uzstādījumu pacelt citā vērienā. Un tad nonācām līdz tam, ka šis darbs varētu būt par tādu kā ezotērisku prakšu organizāciju, kas cita starpā nodarbojas ar ūdens strukturēšanu, ar ūdeni saistītiem dažādiem rituāliem un procedūrām kā attīrīšanās mehānismu un ir guvis diezgan lielu prominenci konkrētā sabiedrības daļā. Un tad jau mēs izdomājām tēlu sistēmu, ko piedāvāju aktieriem, un tad arī sākām strādāt pie stāsta struktūras – viss notika kā koprades procesa teātrī.

Jautājums Ivetai un Vilim – kā notika Matīsa minētais scenārija kopradīšanas process?

Vilis Daudziņš: Ļoti līdzīgi, kā tas notiek teātrī, vismaz manā pieredzē –

tad, kad mums ir tēma, sanākam kopā un spēlējam etīdes. Ir nosprausts mērķis, ka šī ir tāda aina, kur būtu jāatklājas tam un tam – jānotiek tādam vai citādam konfliktam, kas ir svarīgs, lai [stāsts] turpinātos, lai tas būtu kāds tiltiņš uz nākamo ainu.

[Tā nu mēs] mēģinām un pierakstām tekstus, kas nu tajā brīdī rodas. Un pēc tam Matīss vakarā domā, vai šādus tekstus tur var atstāt vai nevar, vai tie ir pietiekami labi vai nē, notiek kaut kāda selekcija. Bet tas vēl ir tāds mēģinājumu process, kurā tiek fiksēti teksti. Beigās mēs tos atkārtojam vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz, kamēr aina kļūst dabiska un dabiski iekļaujas kopējā plūsmā.

Iveta Pole: Jā, teātra terminoloģijā runājot, tas ir tāds "devised theatre" princips, kopā radīšanas process, kas tīri no aktieriskā viedokļa ir ļoti interesants, jo tu ļoti tiešā veidā piedalies radīšanas procesā – tev dota liela brīvība vistiešākajā veidā ietekmēt procesu un vilkt to uz vienu vai citu pusi. Strādājot pie šāda darba, tas dod cita veida profesionālo adrenalīnu.

Kā īsti veicāt [faktu] izpēti šai filmai? Vai jums pašiem dzīvē ir bijusi saskare ar šāda tipa organizācijām?

Vilis Daudziņš: Brīnišķīgs izziņas avots ir internets – tur visu var atrast.

Vai man pašam dzīvē ir bijusi saskare ar šādiem cilvēkiem? Jā! Ar tiem, kuri ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, kā arī par to, ka veids, kā viņi redz pasauli, ir vienīgais pareizais un cik skumji ir raudzīties uz citiem, kuri to vēl nav sapratuši...

Domāju, šāda veida attieksme piemīt diezgan daudziem cilvēkiem, kas īsteno vienu vai otru virzienu – ka žēl raudzīties uz pasauli, kurā nav sapratnes, bet gribas kaut kā to pasauli iepazīstināt ar šīm pašsaprotamajām lietām, kā labāk dzīvot...

Bija arī kādi prototipi, pēc kuriem veidojāt savus tēlus?

Iveta Pole: Protams! Patiesībā pie jebkura materiāla strādājot, tu mēģini atrast kādu iedvesmas avotu vai refleksiju par sava tēla iespējamajiem virzieniem. Protams, iedvesmojies no reālām un esošām personībām. 

Vilis Daudziņš: Matīss piedāvāja arī ļoti labu kino materiālu – paraudzīties uz piemēriem, kā kinematogrāfā attēloti dažādi harismātiski personāži, kuri veido lielāku vai mazāku kopienu un atbalstītāju loku. Bija, ko redzēt, un bija, ko atrast.

Varat minēt kādu no piemēriem?

Matīss Kaža: Tur bija arī filmas, kurām nav saistības ar šāda veida organizācijām. Piemēram, Pola Tomasa Andersona filma "Plūdīs asinis" bija viens no piemēriem, bija arī filma "The Master" – paradoksālā kārtā. Vēl bija dažādas dokumentālās filmas un dokumentālie seriāli par kultiem. Bija, no kā iedvesmoties.

Cik ilgs bija kopējais mēģinājumu process? Vai arī jau uzreiz sākāt strādāt ar operatoru Aleksandru Grebņevu? 

Matīss Kaža: Aleksandrs iesaistījās aptuveni mēnesi pirms filmēšanas sākuma.

Materiālu sākām taisīt pagājušogad aprīlī, bet nofilmējām jūlija beigās. Tas ļoti intensīvais posms, kurā mēs katru dienu mēģinājām jau ar kameru uz vietas abās lokācijās, abos paviljonos – tas bija kādas divarpus nedēļas, trīs. 

Iveta Pole: Nenormāli karstajā jūlijā…

Matīss Kaža: Tuvu 40 grādiem. Fiziski vēl tā, bet kaut ko izdomāt gan bija grūti tajā karstumā, kaut kā slēdzās laukā tie mehānismi…

Matīs, kas tieši tevi šajā vienkadra nepārtrauktībā uzrunā? Kas, tavuprāt, labāk parādās, šādā veidā filmējot?

Matīss Kaža: Tur ir vairāki aspekti. Pirmkārt, tas ir ārkārtīgi radošs saspringums visiem – var just, ka aktieri epizodēs dzīvo citādāk, nekā tad, ja tūlīt pat ir iespēja visu izdarīt vēl vienu reizi. Otrkārt, tā ir klātesamības sajūta – tas vairāk gan skatītājiem: tas, ka skatītājs ir šajā notikumā, kas tik tiešām notiek no sākuma līdz beigām reālā laikā, nevis ar tradicionālajiem kino montāžas paņēmieniem. Protams, tiek ieviests vēl viens spēles elements, ko sauc par izaicinājumu, kas arī visiem ir interesanti. Vai mēs vispār tiksim līdz galam? Jo mēs taču nezinām, kā tas viss beigsies!

Bija jau arī ļoti bēdīgi gadījumi, kad mēs, piemēram, minūtes desmit pirms kadra beigām bijām spiesti pārtraukt filmēšanu, jo Aleksandrs Grebņevs, atkāpjoties ar kameru, paklupa pār skaņu operatoru Jevgēņiju, kurš savukārt apgāzās uz grīdas tajā paviljonā.

Tas šoks bija tik liels! Es domāju – ja tas būtu piektajā vai desmitajā minūtē, viņš celtos kājās un turpinātu filmēt to dublu – tas būtu tāds notikums visā stāstā, bet šoks bija tik liels – esi tik tuvu beigām, vēl nav neviena derīga dubla, un līdz ar to tas tā arī palika. Nākamajā dienā, kas bija pēdējā filmēšanas diena, mums beidzot bija divi derīgi piegājieni, un no tiem arī izvēlējos to, kas nonāca filmā.

Iveta Pole: Vēl bija viena versija, ko arī bijām diezgan labi uzsākuši un raiti gāja, bet brīdī, kad bija jāveic pārbrauciens, izrādījās, ka mašīnai pārdurtas riepas un nevarēja nekur aizbraukt. Gadās visādi pārsteigumi, veidojot šāda veida materiālu... 

Kas, jūsuprāt, ir satīras galvenais uzdevums, un vai satīrai ir kādas robežas?

Vilis Daudziņš: Droši vien, ka

atsvešinātība – tas ir galvenais, kas satīrai piemīt. Spēja paraudzīties uz sevi vai citiem no malas vai arī paraudzīties kādā paradoksālā veidā, kas iedod ļoti veselīgu skatupunktu uz pasauli un to, kas notiek tev apkārt.

Tas arī, manuprāt, ir satīras uzdevums. Tāda mazliet hiperbolizēta pasaule. Tu esi brīvs satīrā pasmieties, tu esi brīvs pārspīlēt. Esi brīvs, jo esi ārpus sevis. Tā ir ļoti laba pozīcija.

Matīss Kaža: Satīra var un tai vajag būt dzēlīgai, un tajā jābūt – ja mēs pēc grieķiem skatāmies – vismaz vienam fallam… Un mēs arī to īstenojām šajā darbā! (smejas)

Kas, jūsuprāt, tādos garīgajos līderos kā Meistars, kas ir Viļa Daudziņa tēls, uzrunā cilvēkus? Un kas, jūsuprāt, ir bīstamākais, ko viņi var piedāvāt?

Vilis Daudziņš: Tieši tas pats, kas uzrunā Ādolfa Hitlerā vai Vladimirā Putinā: tā ir harisma, tas ir viņu "mesiānisms"

– vienalga, vai tas ir Putins vai Musolīni, vai Kadafi, un tā ir [viņa] pārliecība par to, ka viņš dara pasauli labāku. Nepārprotami! Un ja cilvēks tam pilnībā tic, tam notic arī viņa apustuļi, viņa sekotāji, viņa skolnieki.

Un tad, protams, uzrodas vēl arī tādi "skolnieki", kuri nav gluži zaudējuši prātu, bet saprot, ka uz tā rēķina var vienkārši iedzīvoties. Ka ir ērti dzīvot blakus Meistaram. Un tad ir tie, kas patiešām ir ticīgie, kuri gatavi atdot viņam sevi visu. Un tā ir diezgan bīstama situācija – tā atkārtojas vai nu mazās struktūrās – sabiedrībās un kopienās, vai – kā mēs redzam – veselās valstīs.

Iveta Pole: Un vēl šādi cilvēki – vai organizācijas, ideoloģijas, reliģija lielā mērā – tev sniedz atbildes uz grūti atbildamiem jautājumiem. Visi grib dzīvot un justies labi. Un viņi dod tev iespēju rast atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem!  Tā robeža gan bieži vien ir ļoti neskaidra – kurā brīdī sākas populisms, šarlatānisms un tamlīdzīgi, un cik daudz tajā visā ir kāds patiesības grauds. Bet pamatideju jau pat nevar apšaubīt, neko nepareizu jau viņi nesaka. Bet kur ir robeža, kad sākas manipulācija, kad tu to ideju sāc izmantot? 

Kā jums šķiet, vai ar tādu satīrisku komēdiju kā "Ūdens garša" ir iespējams šarlatānu apmānītajiem cilvēkiem atvērt acis?

Vilis Daudziņš: Nav iespējams... Tas vienkārši nav iespējams. Dzīve atver viņiem acis!

Ir grūti strīdēties, ir grūti pārliecināt cilvēku, ka tu redzi kaut ko citu vai ka tas, ko redzi, ir citā krāsā – tas nav iespējams!

Un atkal jau – piemērs nav tālu jāmeklē: tepat blakus mēs redzam, kā par slaktiņu Bučā var runāt vienā, un kā – otrā pusē, turklāt ar pilnīgu pārliecību, pilnīgu ticību! 

Tādā jocīgā laikā mēs dzīvojam, tāpēc šī filma ir ļoti, ļoti būtiska – kā turēt galvu skaidru, kā izdarīt kaut kādus pareizus secinājumus, kā meklēt vairākos avotos un tad tiešām neklausīt meistariem, bet klausīt sirdsapziņai vai veselajam saprātam. Būt kritiskam, varbūt arī ironiskam vai ciniskam, ar spēju paraudzīties uz konkrēto situāciju no lielāka attāluma, nevis būt ierakumos.

Tā jau ir tā problēma – kā tu ierocies, tā tavs redzes leņķis ir ļoti šaurs un tu noteikti kļūdīsies.

Matīss Kaža: Tā ir! Mēs filmā runājam par salīdzinoši plakātisku, savā ziņā šauru organizāciju, bet man liekas, ka tie manipulācijas paņēmieni, kurus parādām, ir līdzīgi arī tajā, kas šobrīd notiek. Jo psiholoģiskais mehānisms ir viens un tas pats.

Iveta, filmā tava meita kļūst par dalībnieci šajā organizācijā. Kā, tavuprāt, rīkoties situācijā, ja kas tāds notiek ar taviem tuviniekiem, ģimenes locekļiem?

Iveta Pole: Paldies Dievam, man nav šādas pieredzes ārpus kino un ceru, ka arī nekad nebūs. Domāju, ka tur ieslēdzas māte-kareive, un tu darīsi jebko.

Šodienas kontekstā es emocionāli nevaru aptvert, ko nozīmē, ja radinieki ir Ukrainā, vai arī zvani uz Krieviju radiniekam un saki, kas realitātē notiek, bet tev pretī saka – nē, tā nav! Ļoti ceru, ka man nekad to nenāksies piedzīvot realitātē.

Vilis Daudziņš: Droši vien svarīgākais, ja tāda situācija notiek, ir neieņemt kādu galēji karojošu kategorisku pozīciju, bet visu laiku piedāvāt izskaidrot to vai citu lietu, ar kuru šis cilvēks ir saskāries. Lūgt viņu argumentēt, un atkal pašam argumentēt, bet izvairīties no konflikta. Ir vērts būt neatlaidīgam, jo sākt karot ir baigi riskanti, uzreiz tiek nogriezti visi iespējamie kontakti. 

Kas ir visinteresantākais, veidojot šādu filmizrādi? Kādi ir šī žanra bonusi?

Vilis Daudziņš: Neesmu pilnīgi pārliecināts, ka to bonusu tur ir tik daudz. Godīgi sakot, domāju – ja kino reiz ir izdomājis tādu brīnišķīgu lietu kā montāža un ir iespēja vairākas reizes nofilmēt un, piemēram, nepārteikties kadrā, tad to vajag izmantot. Bet, redz, Matīss piedāvā citu ceļu – koncentrēties visam šim garajam gabalam, un, protams, mēs to darām. Bet ir tik šausmīgi, tik šausmīgi izdarīt kaut ko nepareizi un kļūdīties, jo tu saproti, ka tas paliks un ietekmēs arī nākamo ainu un aiznākamo ainu, un kopumā visu! Kamēr ierastā veidā mēs to varētu pārfilmēt un uztaisīt ideālas ainas vienu pēc otras. Un būtu, lūk, filma. Un tad, protams,

man vēl ir liels jautājums, vai visi skatītāji maz saprot, kur šajā kadra nepārtrauktībā slēpjas tā elegance un asums – jo domāju, ka viņus aizrauj sižets, viņi sāk sekot filmai, un lielākā daļa nemaz nepamana to, ka nekādas montāžas nav.

Citiem vārdiem sakot, kā tev pašam šķiet – tas ir to vērts vai nav? Tas ir mans jautājums tev, Matīs! 

Matīss Kaža: Pirmkārt, par to montāžu – domāju, ka montāža nekur nepazudīs un būs vēl citas filmas, kurās tā tiks izmantota visādos interesantos veidos. Bet tas ir tas upuris jeb sekas viena kadra principa lietojumam, ka notiek kaut kas neparedzēts, ka notiek kaut kāda kļūme un ka vairs nav tādas tiekšanās pēc noslīpētības un perfekcijas, jo mēs jau no sākuma saprotam, ka tas nav iespējams. Ka noteikti kādā brīdī kaut kas noies greizi.

Pat salīdzinoši tādā ļoti noslīpētā vienkadra filmā kā "Viktorija" tās veidotāji pieļāva kļūdu un vienā krustojumā nogriezās nepareizi un iebrauca tur, kur ir filmēšanas grupas automašīnas…

Viņi mēģināja improvizējot tikt no turienes ārā, un tieši šis dubls tika izmantots kā filma! Tā ir milzīga kļūda, salīdzinot ar to, ka mums kāds pārsakās. Bet pat viņi izbrauca ārā no tās situācijas un parastais skatītājs to tā neizjūt. Par skatītāju pieredzi runājot – domāju, par katru filmu, kas izmanto netradicionālākus izteiksmes līdzekļus, var apgalvot, ka skatītājam interesē stāsts – tas ir galvenais, kam skatītājs pieķeras, un lielā mērā es tam piekrītu, tāpēc nevarētu izmantot to vienkadru galīgi pašmērķīgi: tur jābūt tomēr arī stāstam, nepareizībai, neparedzamībai un citiem elementiem, kas skatītāju piesaista emocionālajām līnijām. Bet no otras puses – apzinoties vai neapzinoties, skatītājs to inversivitāti to izjutīs – ka tas viss ir reālajā laikā, un gribot negribot uztvers, ka tādā veidā skatās materiālu bez montāžas. Tā ka es domāju, ka liela daļa skatītāju varbūt tam nepievērsīs lielu uzmanību, bet tas ir attiecināms arī uz jebkuru citu formālu paņēmienu, ko izmanto – ka galvenais āķis tomēr būs stāsts, vēstījums un emocionālā līnija.

Vilis Daudziņš: Droši vien, ka

vērtība slēpjas arī tajā, kā mēs, visi filmas veidotāji, ietekmējam viens otru – tas veido šo filmu, bet reizē ir arī alegorija tam, kas notiek filmā pašā. Jo par ko tad ir filma? Kā mēs ietekmējam viens otru!

Piemēram, kā ūdens iepriekšējā ainā ietekmē ūdeni nākamajā ainā. Līdz ar to tas iegūst tādu poētisku nozīmi – šī turpināšanās, pārliešanās no vienas krūzītes nākamajā, no vienas nākamajā. 

Matīss Kaža: Mūsu gadījumā mēs jau tieši akcentējam to konstruētību. Gan tajā, kā izveidota scenogrāfija – tā ir ļoti nosacīta, gandrīz vai "Dogvilas" virzienā, gan tur arī klapīte parādās šad tad un mēs atklājam to, ka filmējam. Un kaut kādā brīdī aktieri sāk arī bišķiņ protestēt pret to, ka viņa tēlam nu galīgi nevajadzētu būt tajā epizodē. Šādā stilā strādājot, noslīpētība un tīrība būtu pat nevēlama, jo kur rakstīts, ka visiem mākslas darbiem jābūt tīriem un ka kļūda nevar būt mākslas darba sastāvdaļa? Un pat interesanta sastāvdaļa? 

Iveta Pole: Ja tā ir apzināta…

Matīss Kaža: Arī neapzināta kļūda var būt interesanta – kā, piemēram, "Viktorijā"...

Iveta Pole: Man šī pagaidām bija pirmā un vienīgā pieredze, filmējoties vienkadra filmā, un kaut kādā ziņā to tomēr var saukt par starpžanru, jo

tas ir kaut kas starp teātri jeb izrādes mērogu un kino.

Ja filmējoties klasiskajā kino, epizode ir kā īsā distance jeb sprints, tad šie vairs nav divsimts metri, te jānoskrien maratons. Un tā ir cita veida koncentrēšanās. Tu esi kā tāds dzīvnieks, kā plēsējs – tev jābūt vienmēr gatavam, tu nevari atslābt.

Pat ja tevis nav konkrētajā ainā, jo kāds cits spēlē tajā brīdī, tu nevari apsēsties, iedzert kafiju un uzpīpēt, kamēr pārējie strādā. Tā ir cita veida koncentrēšanās – un profesionālajā ziņā un aktieriski tas bija viens no interesantākajiem aspektiem.

Vilis Daudziņš: Protams, ir arī izrādes, kur tu visu laiku esi uz skatuves. Piemēram, "Vēstures izpētes komisijā" mēs nekur neaizejam, mēs turpat vien esam, mēs vadām skatītāju uzmanību, un šeit arī ir līdzīgi – arī šeit tiek vadīta skatītāju uzmanība. Visu laiku mēs aicinām, aicinām, aicinām un rādām – skatieties, lūk, tur! Paši pamūkam malā, pārģērbjamies, aizrāpojam apkārt, esam jau citā pusē un sagaidām skatītāju jau no citas puses – jau sapnī vai vēl kādā citā veidā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti