Kultūras ziņas

Jūrmalā būs randiņš ar Laimu

Kultūras ziņas

Frančeskas Kirkes ceļojums laikā

Rolanda Kalniņa telpa

Kinorežisors Rolands Kalniņš: savējais visām paaudzēm

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

23.maija vakarā kinoteātrī “Splendid Palace” notika unikālas jaunas grāmatas “Rolanda Kalniņa telpa” atvēršas svētki,  īpašais restaurētās filmas “Četri balti krekli” goda seanss un radošās grupas sumināšana.

Plīvojot vējā četriem baltiem krekliem virs kinoteātra “Splendid Palace” ieejas un tikai dažas dienas pēc režisora Rolanda leģendārās filmas “Četri balti krekli” pasaules pirmizrādes Kannu starptautiskajā kinofestivālā, Latvijā tika sveikta radošā komanda, izrādīta filmas restaurētā versija un vērta vaļā apjomīga grāmata “Rolanda Kalniņa telpa”.

Latvijas kinovēstures unikālākais notikums – latviešu kinogranda – režisora Rolanda Kalniņa leģendārās un padomju laikā aizliegtās filmas “Četri balti krekli” demonstrēšana Kannu starptautiskā kinofestivālā, iekļaujot to programmā “Kannu klasika”, iespējams, kļūs par gada notikumu kultūrā.

“Rolanda Kalniņa režijas rokraksts, īpaši filmā “Četri balti krekli” ir ārkārtīgi mūsdienīgs,” atzina Latvijas Nacionālā kinocentra direktore, viena no grāmatas autorēm Dita Rietuma. “Joprojām tas ir ārkārtīgi mūsdienīgs, bet tas bija mūsdienīgs arī 20.gadsimta  60.gados, kad šī filma tapa.

Un paradoksālā kārtā šī filma ir ārkārtīgi līdzīga avangardiskajām Rietumeiropas kinotendencēm. 

Jautājums, kā viņš šo brīvības garu ietvēra kino formā, kā viņš to realizēja, strādādams tik sūras cenzūras apstākļos un pasaulē, kur netika ielaistas filmas no Rietumiem. Tas ir viens no paradoksiem, kas minams, iepazīstoties ar “Rolanda Kalniņa telpu”.”

Jautāta par to, kā Latvijas kino vēsture mainīsies pēc Kalniņa filmas pirmizrādes Kannu kinofestivālā, Rietuma atbildēja: “Es gribētu ticēt, ka lielie kinopasākumi, vispirms jau Kannu kinofestivāls, tagad sāks vairāk interesēties par mazas valsts kino, tādas valsts kino, ko viņš līdz šim nebija pamanījis. Tagad Kannu festivāls ir pamanījis mūsu vēsturi. Ja kinematogrāfijai ir kvalitatīva vēsture, tad, iespējams, ir arī interese par šī kinematogrāfa mūsdienu procesiem.”

Savukārt cita grāmatas autore – Ieva Pitruka atzina: “Ārkārtīgs paldies Rolandam Kalniņam, kurš nekad nav savu personisko dzīvi eksponējis, nemīl publisko telpu un publiskas cildināšanas, ka viņš ar vienu acu kaktiņu ļāva ielūkoties savā un viņa sievas, aktrises Marijas Kalniņas, kas savulaik bija vadošā aktrise Valmieras Drāmas teātrī un pēc tam rakstīja kritikas, [dzīvē], ļāva ielūkoties viņu vēstulēs.

Tas iedeva mazlietiņ cilvēciskāku pieeju, iezīmējot divu kultūras cilvēku attiecības, kas man pašai ir tāds atklājums, ka divi cilvēki var tik lieliski nodzīvot mūžu, viens otru balstot garīgajos un kultūras ideālos.”

“Rolands Kalniņš nekad nav dzīvē sev nospraudis konkrētu mērķi un uz to gājis, kā viņš pats saka – viņa dzīvi lielā mērā ir noteicis kungs gadījums,” Pitruka stāstīja. “Daudzas lietas ir notikušas nejauši, bet tās ir viņu novedušas pie ļoti lieliem tālākiem sasniegumiem.

Viena no Rolanda Kalniņa visburvīgākajām īpašībām – viņš dzīvo tagadnē, viņš neskumst par pagātni, nebažījas par nākotni, līdz ar to dzīvo šeit un tagad un ir savējais visām paaudzēm, jo no viņa mutes nekad nav izskanējis teiciens: manos laikos gan tā nebija.”

Grāmatas sastādītāja un autore, kā arī ilustratīvā materiāla redaktore Agnese Zeltiņa savukārt stāsta: “Kalniņa fenomens ir tajā, ka tas ir cilvēks, par kuri visi tikai saka labu un atsaucas uz to, ka tas cilvēks ir dižs, kaut arī Rolands Kalniņš ir ļoti ieturēts emocijās. Un kaut arī viena nodaļa saucas “Es esmu vieglprātīgs” - tā ir brīnišķīga, tur arī šī dzirksts iešķiļas.”

Pasākuma laikā Kalniņš pateicās grāmatas autoriem, taču norādīja: “Es ceru, visas dāmas un vienīgais kungs būs manī saskatījuši arī to, par ko ir derīgi man padomāt."

Svinīgā filmas “Četri balti krekli” goda seansa laikā leģendārais kinorežisors saņēma unikālu mūža balvu – dāvanu, ko iespējams izmantot katru dienu, Goda krēslu kinoteātrī “Splendid Palace”, kur notikušas visu viņa filmu pirmizrādes.

Kalniņš teica, ka filmā neko nemainītu, jo uzskata – katrā laikā jāveido piemērota filma, kas atspoguļo konkrēto laiku. Viņš arī neslēpa, ka juties pārsteigts par sirsnību, ar kādu filmu uzņēmuši skatītāji Kannās, kas dzīvojuši citā sociālās politikas vidē.

Savās pārdomās un atmiņās par filmu dalījās arī aktrise Līga Liepiņa: “Esmu no pirmās kinoaktieru studijas, un tieši mēs bijām sadalīti grupās; kā pedagogs bija Rolands Kalniņš, Un pēc gada, kad mēs mācījāmies, viņš uzaicināja mani uz šo filmu. Es ļoti šaubos, vai es vispār būtu filmējusies. Šeit var konkrēti redzēt, ko nozīmē likteņa nejaušība.

Pats galvenais - un to es novērtēju savā tālākajā darbā – viņš ļoti uzticējās. Jebkurā profesijā – ja tev tic, tu vari izdarīt ļoti daudz. Uzticēšanās un ārkārtīgi daudz sarunu par dzīvi, gan filozofisku gan praktisku. Tādu kā pedagogu es nejutu, viņš bija cilvēks, kurš man uzticējās, līdz ar to mums bija kolosāls kontakts.”

Aktrise arī atcerējās, ka jaunībā bijusi neizpratnē par to, kāpēc šo filmu nerāda: “Bija neizpratne, kā tādam jaunam skuķim, kā tas var tā notikt, ja tur nekā tāda nav. Es ļoti neiedziļinājos, kā pārējie – ka tas nav labi vai tas, it sevišķi sapulce. Tik daudz es sapratu, ka sapulce ir asa un izteikta epizode filmā, bet man bija neizpratne, vai tāpēc jāaizslēdz filma ciet un nevar rādīt. Jaukākais, ka pa kaktiem Imanta mūzika skanēja. Imantam tā bija liela diena, kad viņu apstiprināja kā komponistu “Četriem baltiem krekliem”."  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti