Galerijā “Istaba” iekārtota pazīstamā kinooperatora Jāņa Eglīša pirmā fotoizstāde “Šampanietis un šampūns”. To viņš veltījis savai sievai Artai Biseniecei. Apkopojot dažādu laiku fotomirkļus no visdažādākajiem ceļojumiem, kur katra vietiņa atspoguļo cilvēka būtības pieskārienus, autors tvēris svešinieku atstātos pirkstu nospiedumus, uztverot tos kā vēstules nākotnei.
“Man tiešām gribējās notvert mirkli, apskatīt, izpētīt, kas tas mirklis ir. Tad es mājās atvēru mirkļa pētniecības laboratoriju, jo man vajadzēja saprast, ar ko tas atšķiras no sekundes, un tad es sapratu, ka mirklis ir kaut kas tāds, ko tu izlaid caur un sevi tas pieder tikai tev,” atklāja Jānis Eglītis. Viņš arī norādīja, ka filmā mirkļa impulsam ļauties ir grūtāk nekā fotogrāfijā.
“Ir kaut kāds mirkļa impulss, kaut kur krīt saule, tev tas patīk un tu to fotografē, nav jācenzē tas mirklis,” skaidroja Eglītis.
Pēdējais lielais kinodarbs Jānim Eglītim kā kinooperatoram ir viena no Latvijas simtgades spēlfilmām “Homo novus”. Viņa kontā jau ir divdesmit spēlfilmas, 2014. gadā viņš saņēmis “Lielo Kristapu” kā labākais operators kopražojuma spēlfilmā "Spēlmanis".
Personālizstādē katras bildes mazo ainiņu autors papildinājis ar pats sev atsūtītu vēstuli, kurā lasāms dzejolītis. Piemēram, par fotografēšanu: “Lietus sadzina visus zem jumta. Tikai tie, kas bija iemīlējušies, palika lietū. Tas bija tests. Es stāvēju viens ar fotoaparātu kaklā.”
Eglītis arī pastāstīja, ka, topot šiem darbiem, sapratis – viņu interesē laimīgi cilvēki.
“Tās ir ceļojumu bildes, bet es gribēju atlasīt bildes tikai pilsētas kontekstā, bez dabas, tur, kur cilvēks atstājis savu pirkstu nospiedumu. Tā ir viena izdomāta pilsēta, kuru varētu saukt par Eglīšogradu, kā ir Markesa romānos viena vesela, kur ejam, kaut ko redzam, skatāmies asfaltā, pa kreisi, pa labi un vakarā saliekam to dienas filmu pirms aizmigšanas,” viņš teica.