Piejūras klimats

Filmai "Vējiem līdzi" - 80! Aizraujošā uzņemšanas vēsture un fenomenālie panākumi

Piejūras klimats

Kas vainas “Kaķiem”? Leģendārā Endrū Loida-Vēbera mūzikla “Kaķi” ekranizācija

Vara, ideoloģija un kino

Kinolektorijs «Tas, ko tu nedrīksti nezināt» pievēršas varas spēlēm un ideoloģijai

Ar Kostas Gavrasa filmu “Z” (1969) kinoteātrī “Splendid Palace” 8. janvārī tiks atklāts jau 15. kinolektorijs “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”. Šoreiz tēma būs "Varas spēles", un tajā tiks rādītas filmas, kuras analizē un atveido varas attiecības gan uz ekrāna, gan ārpus tā.

Kā minēts kinolektorija aprakstā, tās ir attiecības, kas rodas, atspoguļojot konkrēta laika un telpas politiskās norises un to ietekmi uz vienkāršo cilvēku dzīvi. Tā ir kontrole pār cilvēku pašnoteikšanās brīvību – viņu ķermeņu autonomiju un tiesībām uz brīvu izvēli. Un arī attiecības ar varu, kas risinās, uzņemot kino.

Mērķis  paplašināt zināšanas par kinoklasiku

"Ideja par kinolektoriju ar visnotaļ ambiciozo nosaukumu radās sen – šī būs jau mūsu 15. sezona," stāsta Rīgas Kino muzeja kuratore Agnese Logina, kura atlasījusi arī šī gada programmu. "Sākotnēji tas notika Rīgas Kinomuzeja telpās, bet diezgan ātri atsaucība un interese pārauga mūsu telpu iespējas, un kopš tā laika esam pārcēlušies uz kinoteātri "Splendid Palace". Galvenā misija un iemesls, kāpēc šāds kinolektorijs tiek rīkots – ir vajadzīga vieta un telpa, kur rādīt kino klasiku, sevišķi tādu, ko, iespējams, citi neuzdrīkstētos rādīt, jo daudzas no filmām, kuras esam lektorijā iekļāvuši, ir tādas, kuras ir pārsteidzošas, negaidītas. Tas nav standartkino klasikas kanons. Mēs mēģinām paplašināt zināšanas par kino klasiku. Piemēram, ne "Pauls un Paula", ne arī "Z" nav filmas, par kurām var domāt kā par Eiropas kino klasiku, bet, iespējams, vajadzētu."

Kuratore skaidro, ka kinolektoriju tēmas izkristalizējas procesā, un tas viss ir arī reakcija uz to, kas notiek apkārt.

"Šobrīd man likās svarīgi runāt par varu, jo mēs dzīvojam viegli biedējošā laikā – lietas, kas notiek pasaulē un arī Latvijā, brīžiem patiesi ir biedējošas,

un māksla ir veids, kā par to var reflektēt un kā var arī sajusties mazāk vientuļi – ka tu neesi vienīgais, kas to pamana, bet vienlaikus arī dod vārdus, kā par to runāt.”

Agnese Logina arī neslēpj – lai gan sākumā ir tēma, procesa gaitā daudz kas mainās, jo lektorijs notiek no janvāra līdz martam. "Kinolektoriju "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" atbalsta Kultūrkapitāla fonds, un tad nu mēs meklējam atbalstu Kultūrkapitāla fondā – rakstām projektus, piesakāmies, bet reizēm procesā tēma mainās. Sākotnēji bija iecerēts, ka nākamā gada tēma būs "Vilcieni", bet mums neizdevās piesaistīt tik daudz finansējuma, cik vajadzētu, lai uztaisītu visnotaļ specifisku programmu. Tāpēc no sākotnējās programmas vienīgā filma, kas palikusi, ir "Rūpīgi novēroti vilcieni", kas tad arī bija šīs programmas sākums un atspēriena punkts. No vilcieniem aizgājām pie varas. Bet tā filma ir tik sirsnīga."

Kadrs jo filmas "Rūpīgi novēroti vilcieni"

Agnese Logina gadu gaitā novērojusi, ka visapmeklētākie kinolektorija seansi mēdz būt janvāra beigās. "Tāpēc šis ir jau otrais gads, kad gluži apzināti janvāra beigu seansā esmu iekļāvusi latviešu filmu, jo uzskatu, ka latviešu kino ir jāskatās pasaules kino kontekstā," uzsver kuratore. "Šogad 22. janvārī rādīsim "Akmens un šķembas" restaurētās filmas versijas pirmizrādi, kas ir brīnišķīgs darbs!

2019. gadā janvāra pēdējā seansā rādījām filmu "Vai viegli būt jaunam?", un skatītāju interese bija milzīga! Tas ir ļoti iedvesmojoši un patīkami, ka kinolektorijs kļuvis par zināmu notikumu Rīgas kultūras dzīvē.

Tā ir stabila vērtība – katru gadu tu zini, ka no janvāra sākuma līdz marta beigām tev būs iespēja pavadīt sešus vērtīgus vakarus kinoteātrī."

Vēsturi skatīties "drošāk"

Kāpēc ir tik svarīgi zināt kino vēsturi, ņemot vērā, ka katru dienu iznāk jaunas un jaunas filmas? "Atbilde uz šo jautājumu ir sarežģīta un daudzslāņaina, bet viens no aspektiem – mēs nedzīvojam vakuumā: lietas, kas notiek šodien, un idejas, kas virmo gaisā šodien, nav radušās no nekurienes. Arvien vairāk skatoties kino vēsturi un iepazīstot to arvien tuvāk, tāpat kā citu mākslu vēsturi, tu arvien vairāk saredzi kopsakarības un saproti, kur tām idejām aug kājas. Rodas pēctecības sajūta – ka tās paaudzes, kas bijušas pirms mums, nav bijušas īpaši atšķirīgas – mainās tikai forma, bet saturiski problēmas bijušas stipri līdzīgas. Tas kaut kādā mērā atvieglo dzīvi šodien, mazina mītus par vēsturi un arī par to, kas bijis iepriekš un visam piešķir niansētāku skatījumu.

Bet otrs aspekts ir tas, ka kino vēsturi skatīties ir drusku "drošāk", jo šīs filmas, kas izturējušas laika pārbaudi, ir tiešām vērts skatīties. Tās ir filmas, kuras tev kaut ko iedos, nevis paņems, kā tas bieži notiek šodien.

Mēs dzīvojam tik nenormālā audiovizuālā materiāla pārbagātībā, ka jāsāk jau nopietnāk filtrēt, ko mēs uztveram. Smejos, ka es pati skatos filmas, kuras ir vismaz 20 gadus vecas, lai pasargātu sevi."

Kostas Gavrasa 1969. gada filma "Z" savulaik tika nominēta "Oskara" balvai gan kā labākā ārzemju filma, gan kā gada labākā filma; tā bijusi viena no tolaik skatītākajām filmām. Kā var skaidrot tās milzīgo popularitāti? "Tur ir daudz līmeņu," uzskata Logina. "Pirmkārt, filma uzņemta 1969. gadā, un 60. gadu beigas – tas pasaulē ir revolūciju laiks. Filma uztvērusi šo garu: tā vienlaikus ir politisks trilleris, eposs, mīta pētīšana, kaut kādā mērā arī melodrāma; tā ir arī detektīvfilma, tur ir brīnišķīga saspēle. Vienlaikus te saslēdzas gan filmas tematiskā aktualitāte, gan ārkārtīgi augstvērtīgā mākslinieciskā kvalitāte, gan arīdzan laiks, kurā filma tapa. Tāpēc man ir pārsteigums, ka šī filma ir maz zināma. Tās jauda joprojām no ekrāna burtiski laužas ārā."

Kadrs no filmas "Z"

Iegrožotā brīvība

Kuratore prāto – kino kādas konkrētas ideoloģijas popularitāti patiešām var ietekmēt: "Kino var ietekmēt dažādos veidos, vismaz tā bijis iepriekš, bet jautājums ir par to, uz cik ilgu laiku. Tādā ziņā viens no interesantākajiem stāstiem, ko esam iekļāvuši lektorija filmu sarakstā, ir filma "Pauls un Paula", ko piedāvāsim 18. martā. Tā ir Austrumvācijas filmu studijā DEFA tapusi filma, viena no viņu populārākajām filmām septiņdesmitajos gados, kas gandrīz nenonāca uz ekrāna tieši tāpēc, ka daži no politiskajiem līderiem ļoti nobijās no tās.

Filma ir kas tāds, ko tu absolūti negaidi no Austrumvācijas kino – tur ir gan mīlestība un laulības pārkāpšana, gan šķiršanās, ļoti daudz atklāta seksa un diezgan daudz kailuma, un tur ir arī cilvēka iekšējās brīvības meklējumi.

Sevišķi no Paulas puses tur notvertas alkas pēc lielākas iekšējas brīvības, nekā viņai tobrīd sabiedrība ļauj. Filma kļuva ļoti populāra, bet pēc tam jau "post factum" tika aizliegta. Tas bija arī ļoti interesants stāsts par varas attiecībām ar māksliniekiem, kas mēdz būt mainīgas. Arī mūsu atlasītā programma rāda, ka attiecības starp varu, māksliniekiem un jau tapušo filmu var mainīties gan filmas veidošanas laikā, gan arī pēc tam. Jo gan "Pauls un Paula", gan arī "Akmens un šķembas" tika aizliegtas jau pēc to nonākšanas uz kinoekrāniem. "Akmens un šķembas" Rīgā uz ekrāniem izrādīta ļoti īsu laiku, "Pauls un Paula" mazliet ilgāk, bet pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ valdošā vara no abu filmu jaudas ir nobijusies."



Varētu jautāt – kas gan latviešu filmā ir tāds, kas to padara tik eksplozīvu un bīstamu? "Skatoties filmu šodien, ir grūti saprast, kas bijis tas, kas tajā laikā un telpā varas iestādēm licies robežas pārkāpjošs," stāsta Logina.

"Ir dažādas vēsturiskas versijas, par kurām daudz runāts gan Kino muzeja izstādēs, gan grāmatā "Rolanda Kalniņa telpa", kur Aija Rozenšteine rakstījusi par Rolanda Kalniņa aizliegtajām filmām un izgājusi cauri procesam, kā filma tika aizliegta. Viņa būs arī mūsu lektore pirms šīs filmas. Taču visi argumenti, par kuriem esmu lasījusi, man šķiet absolūti nesaprotami. Tagad, noskatoties filmas restaurēto versiju, kaut kādā mērā beidzot novērtēju arī filmas māksliniecisko jaudu, jo "sliktākais" jau mēdz būt brīdī, kad tu uztaisi saturiski izaicinošu filmu, kas ir arī mākslinieciski vērtīga – tieši tas varas pārstāvjiem mēdz būt visizaicinošākais, ja viņi nepiekrīt tam, kas tiek parādīts. "Akmens un šķembas" ir viens no šiem gadījumiem. Ja filma būtu iznākusi slikta, domāju, būtu pavisam cits stāsts, bet filma ir pārliecinošs, jaudīgs, dziļi simbolisks stāsts. Tajā ir arī viens no maniem mīļākajiem kadriem latviešu kinovēsturē – brīdī, kad Ričards izkāpj no vilciena Rīgā, viņš iet garām Brīvības piemineklim.

Un tur ir arī viens kadrs, kurā tiek parādīts Brīvības piemineklis, ierobežots starp trolejbusa vadiem – simboliskais kadrs ir viens no jaudīgākajiem latviešu kinovēsturē: ierobežotā, burtiski iegrožotā brīvība."

Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls filmā "Akmens un šķembas"

Režīmi bīstas no metaforām

Kāpēc gan totalitārie režīmi tik ļoti bīstas no simbolisma, kas novērojams dažādu mākslinieku darbu cenzēšanas kontekstā? Kuratore vērtē: "Pieļauju, tieši tāpēc, ka viņi to nesaprot –

nav iespējams ierobežot metaforas, kas to padara bīstamu. Tāpēc totalitāros režīmos uzzied necenzējamās mākslas.

Austrumbloka valstīs bija brīnišķīga zīmētā animācija, kuru nevar nocenzēt. Piemēram, savulaik bija brīnišķīga poļu animācijas filma, kurā ceļš kļūst par dinozauru, kurš kļūst par žogu, kas savukārt apēd daudzdzīvokļu māju. Tu nevari to nocenzēt, jo tu nevari pateikt, kā tās metaforas vajag interpretēt. Tā ka tas ir kontroles trūkums, daudznozīmība un kaut kādā mērā arī metaforu nozīme un simbolu nozīme. Metaforas un simboli vispār ir ļoti svarīgi cilvēka domāšanas procesā, jo tas ir veids, kā mēs izprotam pasauli, kā sakārtojam pieredzes, un tur nevar neko kontrolēt."

Jau tradicionāli šajā kinolektorijā pirms katras filmas uzstājas savs, īpaši izraudzīts lektors, kas ar lekciju filmas skatīšanos padara par mazliet vērtīgāku pieredzi.

Agnese Logina skaidro: "Piesaistām tādus lektorus, kuri var iedot jaunu skatpunktu šīm filmām. Filmai "Z" lektors būs Jānis Putniņš, jo tā ļoti nozīmīgi ietekmējusi politisko trilleru veidošanas tradīcijas. Filmai ir brīnišķīga montāža, režisors radījis daudzus jaunus mākslinieciskus izteiksmes veidus, kas vēlāk kļuvuši par "meinstrīmu". Pirms filmas "Akmens un šķembas" uzstāsies Latvijas Universitātes pētniece Aija Rozenšteine. Gribētu izcelt arī Ērika Romēra 1976. gada filma "Marķīze fon O…", kuras seanss notiks 20. februārī – tas ir īpatnējs, fascinējošs un neaizmirstams darbs par kādu dižciltīgu sievieti, jaunu atraitni, kura ir stāvoklī, kaut arī pēc vīra nāves viņai nav bijis sakara ne ar vienu vīrieti. Diezgan ātri kļūst skaidrs, ka ir runa par izvarošanu. Pat neraugoties uz to, kāds ir viņas sociālais statuss – viņa ir dižciltīgas ģimenes pārstāve –, sociālais spiediens pret viņu arī no vecāku puses ir tik milzīgs, ka viņa vienkārši tiek izmesta no ģimenes. Par šo filmu un tās vēsturisko kontekstu – par sievieti 18. un 19. gadsimtā Eiropā – runās Deniss Hanovs, kas specializējies 18. gadsimta pētīšanā un kurš varēs piešķirt plašāku kontekstu, jo tā ir tēma, par kuru, es pieļauju, mēs ļoti maz zinām."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti