Kinokritiķe: Latvijai joprojām nav viegli ieņemt savu vietu Eiropas kino kartē

Vācijas galvaspilsētā Berlīnē sestdien, 7. decembrī, notiks 32. Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonija, ko mēdz dēvēt arī par Eiropas “Oskariem”. Latvijā gan par tiem zina daudz mazāk nekā par lielo Holivudas brālēnu, tomēr piesātinātajā Eiropas kino vidē tikt pie šādas balvas ir liels notikums.

Šogad uz labākās Eiropas filmas titulu pretendē seši darbi. Romāna Polaņska “Virsnieks un spiegs”, režisora Ladža Lī (Ladj Ly) “Nožēlojamie”, Pedro Almodovara (Pedro Almodóvar) filma “Sāpes un slava”, Noras Fingšeites (Nora Fingscheidt) “Sistēmas grāvēja”, Jorga Lantima (Yorgos Lanthimos) filma “Favorīte” un Marko Belokio (Marco Bellocchio) “Nodevējs”.

Intervija ar Dairu ĀboliņuMāra Rozenberga

    Un retu reizi starp nominantiem ir arī Latvijas kopražojums – Vitālija Manska “Putina liecinieki” nominēta dokumentālo filmu kategorijā. Ko piedāvā šī gada Eiropas Kinoakadēmijas balvu saraksts, kā sadraudzēties ar sev mazāk zināmu kino pasauli un kurā Eiropas “kordebaleta rindā” pašlaik “dejo” Latvijas kino – stāsta kinokritiķe Daira Āboliņa.

    Daira Āboliņa ir kinoteātra “Splendid Palace” mākslinieciskā vadītāja kinoteātrī. Tas ir viens no nedaudzajiem Rīgas “arthouse” kinoteātriem, kas mērķtiecīgi piedāvā skatītājiem Latvijas, Eiropas un pasaules kino ārpus Holivudas rāmjiem.

    No Eiropas Kinoakadēmijas balvas favorītēm “Splendid Palace” repertuārā pašlaik skatāma labākajai spēlfilmai nominētā Pedro Almodovara “Sāpes un slava”, kā arī gruzīnu režisora Levana Akina “Un tad mēs dejojām”, kuras galvenās lomas atveidotājs Levans Gelbakjani pretendē uz Eiropas labākā aktiera godu. Dažas nominantes izrādītas iepriekš, Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, vēl vairākas repertuārā plānotas nākamgad.

    “Mēs cenšamies turēt roku uz pulsa,” saka Daira Āboliņa. Taču, lai gan Latvijas skatītāju interese par Eiropas kino pēdējā desmitgadē ir augusi, tā joprojām ir visai piesardzīga.

    “Visi ir gatavi izrādīt un skatīties filmas, kurās ir atpazīstami, skaļi režisoru un aktieru vārdi. To jau mēs visi mākam. Latvija ar to ļoti izceļas, ka savā ziņā esam ļoti aizdomīgi pret filmām, kurās nav mums pazīstamu sižetu, vārdu, seju. (..) Latvijā, salīdzinoši ar Lietuvu un Igauniju, publika ir inertāki. Eiropas filmu izrādīšanas rādītāji šeit ir zemāki,” atzīst kinokritiķe.

    “Kaimiņvalstīs vairāk cilvēku apzināti izvēlas kino, kas nebūs vienkārši vizuāla košļājamā gumija.”

    Kādēļ tā? Daira Āboliņa uzskata, ka galvenie iemesli ir divi: pirmkārt, Latvijā ilgstoši nav bijis kārtīga, starptautiska kinofestivāla, kas ar savu zīmolu un reputāciju radinātu cilvēkus pie citādāka kino par vairumam ierasto Holivudas formātu. Tikai pēdējos gados šo nišu sāk iekarot Rīgas Starptautiskais kinofestivāls.

    Otrkārt, Latvijā ir daudz mazāk mazāk tā dēvēto “arthouse” kinoteātru, kas izrāda vairāk Eiropas filmu un mazāk “meinstrīma”. Tādi faktiski ir tikai Rīgā un – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

    “Ne Lietuvā, ne Igaunijā tādu problēmu nav. Viņiem ir “arthouse” kinoteātru tīkls pa visu valsti. Mums pašlaik tādu kinoteātru, piemēram, Liepājā vai Daugavpilī nav. Gan jau kaut kad tas notiks, bet tas process ir diezgan lēns,” secina Āboliņa.

    Lēns ir arī Latvijas kino ceļš pie Eiropas Kinoakadēmijas ekspertiem. Lai gan pirms pieciem gadiem Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšana notika tepat, Rīgā, godinot tās kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, Latvijas filmas šīs balvas uzmanības lokā bijušas reti.

    1990. gadā Ivars Seleckis saņēma balvu par dokumentālo filmu “Šķērsiela”, nomināciju īsajā sarakstā bijusi Lailas Pakalniņas dokumentālā “Leiputrija” un īsfilma “Uguns”, tāpat brāļu Ābeļu “Kastrāts kuilis”. Šogad balvai bija izvirzīta arī daudzos starptautiskos festivālos godinātā Jura Kursieša spēlfilma “Oļegs”, kas iekļuva arī Eiropas kinoakadēmijas balvas “īsajā sarakstā” kopā ar 46 citām spēlfilmām, tomēr līdz nomināciju pieciniekam netika.

    “Latvijai ir jāiegūst reputācija Eiropā kā valstij, kur veido spilgtu autorkino. Tas ir tas, ko gaida no mazām valstīm,” secina Daira Āboliņa. Vērtējot līdzšinējās Latvijas kino attiecības ar Eiropas Kinoakadēmiju, viņa saka: “Tajā svētku zālē mēs mazliet esam ielaisti. Varbūt kā tādā kordebaletā esam gulbis kurā tur rindā, bet mēs tur esam, un tas ir ļoti svētīgi.”

    Pilnu interviju ar kinokritiķi Dairu Āboliņu klausieties rakstam pievienotajā audio failā.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti