Kinokritiķe stāsta, ka filipīniešu filmas uzvara ir likumsakarīga, jo neatkarīgais režisors Lavs Diass piedāvāja festivāliem raksturīgu eksperimentālu darbu.
Filipīniešu režisoru Lavu Diasu Rietuma raksturo kā ļoti modernu un modē esošu. Latvijā gan nekad nav rādītas viņa filmas: “Viens no iemesliem – šis režisors aizraujas ar neprātīgu filmu hronometrāžu. Viņa iepriekšējais darbs, kas gada sākumā tika rādīts Berlīnē, ilga astoņas ar pusi stundas.”
Arī filma "Sieviete, kas aizgāja", kas ieguva Venēcijas kino festivāla galveno balvu, ilgst trīsarpus stundas. “Tas ir tāds radikāls mākslas darbs par sievieti, kura vēlas atriebties par ilgiem gadiem, kas pavadīti apcietinājumā, tomēr pārskata savu lēmumu. Tāds īpašs, izteikts festivāla kino.
Un tas, ka šāda filma uzvar Venēcijā, ir sava veida apliecinājums faktam – par spīti tam, ka Venēcijas festivāla konkursā bija vairākas spēcīgas amerikāņu filmas, - tomēr radikālisms, eksperimenti ir ļoti būtiski gan kino gara uzturēšanai, un festivāla platformās šim kino ir un būs vieta,” komentē kinokritiķe.
Kopumā šogad par "Zelta lauvu" sacentās 20 kinodarbu. Festivāla programmu Rietuma raksturo kā spēcīgu.
Festivāla konkursa filmu vidū bijis samērā daudz ASV filmu: “Tā no vienas puses ir labā ziņa, jo starptautiskajai auditorijai amerikāņu filmas ir vieglāk sasniedzamas. Diemžēl tā strādā mūsdienu kino bizness.”
Kinokritiķe izceļ amerikāņu modes dizainera un kinorežisora Toma Forda filmu "Nakts dzīvnieki" ("Nocturnal Animals"), kas tuvā nākotnē, visticamāk, būs arī Rīgas kinoteātros. Fords ieguva balvu par labāko režiju.
Šoreiz balva par labāko režiju tika piešķirta diviem režisoriem. To saņēma arī režisors no Krievijas Andrejs Končalovskis par holokausta drāmu "Paradīze". “Filma ir ļoti neprasta, ļoti interesanta, atšķirīga no iepriekšējiem Končalovska darbiem. (..) Končalovska filma ir veltīta lieliem un nopietniem jautājumiem, kas attiecas uz 20. gadsimta vēsturi. Tajā darbojas trīs varoņi, visi viņi sniedz intervijas Dievam, tātad viņi jau ir miruši. Paralēli šim interviju stāstam tiek piedāvāts arī vēstījums, kā šie varoņi, kas dzīvojuši 20.gadsimta 40.gados, tātad Otrā pasaules kara laikā, kā viņi realizējuši savu vienīgo dzīves patiesību.”
Rietuma piebilda, ka “Paradīze” ir melnbalta filma. Turklāt melnbaltais kino kļūst aizvien populārāks vismaz festivālu apritē, jo Venēcijas festivāla konkursā bija vairākas melnbaltas filmas.
