Kinokritiķe Daira Āboliņa: Man šķiet, ka viss sākas tieši Eiropā!

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Jaunais gads jau ieskrējies, un ātrumu tas uzņēmis arī kinopasaulē. Tiesa, Holivudā jaunais gads oficiāli sāksies pēc "Oskaru" ceremonijas 24. februārī, taču kas jaunajā gadā notiek tepat Eiropā un Latvijā? Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" pārraidē "Piejūras klimats" vēsta kinokritiķe un "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa.

ĪSUMĀ

Kino kuratora darbs ir vienlaikus privilēģija un pienākums

"Cilvēki arvien mazāk saprot, kas ir kino kritiķis – daļēji arī tāpēc, ka latviešu valodai ir tāda specifika, ka kritiķis – tas noteikti ir kāds, kurš ir dusmīgs, jo uzreiz atrod visas sliktās vietas filmās, bet tā nav taisnība," sirsnīgi smejas Daira Āboliņa un atzīmē: "Tāpēc kurators izklausās noslēpumaināk un arī tā maigāk, labsirdīgāk. Tas ir cilvēks, kurš kinoteātrī atbild par to, kā filmas, kuras rāda uz ekrāna, ir piemērotas konkrētam festivālam vai kinoteātrim. Tātad kurators ir cilvēks, kurš veido kinoteātra māksliniecisko ainavu. Man gan arī jāatzīst, ka tas nav tāds izteikti individuāls darbs – lielā mērā tas saistīts ar pašu kino industriju.

Nav tā, ka es atnāku, piesitu kāju, skaļi kliedzu, lai gan dažreiz, protams, sanervozējos par to, ka citiem nepatīk tādas filmas kā man."

Savu ampluā Āboliņa uzskata par privilēģiju un arī pienākumu – pēc iespējas agrāk noskatīties filmas, saprast, kas pasaulē notiek, ko gaida skatītāji, kā veidosies kino gads. "Un tad savus kolēģus kinoteātrī un arī "Rīgas namos" cenšos pārliecināt, ka šī ir tā filma, kura noteikti patiks mūsu publikai, ka šī ir tā filma, kuru varbūt vairāk vajadzētu piedāvāt senioru publikai.

Jo mums ir brīnišķīga tradīcija – senioru seansi, kuros arī vajag īpašu repertuāru, un mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pievilt šos cilvēkus, kuri reizi mēnesī otrdienās atnāk uz kinoteātri un gaida, ka viņiem tiks parādīts labākais, kas pašlaik aktuāls.

Tāpat tas attiecas uz citām programmas sadaļām, kurās vajag atrast pareizajai mērķauditorijai pareizo piedāvājumu."

Viss sākas Eiropā

Jautāta, kādi ir plānošanas knifi un cik daudz kurators var atļauties repertuārā izpaust savu gaumi, Daira Āboliņa atklāj: "Laimīgā kārtā man ļoti patīk Eiropas kino.

Man vispār šķiet, ka viss sākas tieši Eiropā! Pēc tam Amerika ātri paņem spožākos talantus un tos adaptē – Holivudas un vispār Amerikas kino attīstās caur to, ka talantus viņi visbiežāk atrod Eiropā.

Ļoti retos gadījumos gan man nosāp sirds, ka ir maz cilvēku, kuriem patīk labākā Eiropas filma. Piemēram, japāņu filma "Zaglēni" ir brīnišķīga, un, kaut arī nav Eiropas filma, tā uzvarēja Eiropas kinofestivālā. Šo filmu Rīgā vispirms izrādīja kinofestivāls, un šie seansi bija ļoti labi apmeklēti, bet ar to arī publikas interese lielā mērā apsīka.

Taču principā esmu ļoti priviliģētā situācijā – lielā mērā man pašai patīk tādas Eiropas filmas, kādas patīk arī lielākajai daļai "Splendid Palace" auditorijas.

Kopš sadarbojos ar šo kinoteātri, un tie ir nu jau vairāk nekā pieci gadi, izdevies publiku pamazām, taču arvien vairāk un vairāk iemīlināt šāda veida filmās. Pierādīt, ka redzēt labākās Eiropas filmas ir prestiža lieta, tomēr ir iespējams!

Latvijā cilvēki vairāk uzticas savējiem, un savējie var būt gan tuvinieki, gan arī cilvēki, kuru viedoklis tiek respektēts.

Lietuvā un Igaunijā šādas filmas izrādīt ir daudz vieglāk, arī auditorija šīm filmām tur ir daudz lielāka. Pirmkārt, viņiem ir daudz lielāks tas saucamais "arthouse" jeb kinoteātru tīkls. Arī Cēsis šobrīd mēģina veidot šādu filmu izlasi un pieradināt skatītājus pie tā, ka Eiropas filmas, īpaši autorfilmas, ir aizraujošas.

Principā viss mainās uz labo pusi, bet lēni – un es pat zinu, kāpēc...

tāpēc, ka mums diezgan ilgu laiku nav bijis mērķtiecīga, spēcīga kinofestivāla, kas cilvēkus audzina. Pārtraukums pēc "Arsenāla" bijis ilgs, un Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir vēl tādā kā ieskrējiena posmā. Redzam, ka cilvēki sāk pulcēties un akceptēt. Bet, ja bijis pārrāvums, cilvēkiem nav bijis, kur iemācīties saprast. Tā ir kultūrizglītības lieta."

Dumpis, Grēviņš, Timroti un citi

29. janvārī "Splendid Palace” aizsācis jaunu ciklu - "AVIS kino vakari" / "Desmit izcili ceļojumi".

"Tā ietvaros tiks izrādītas kopumā 10 filmas viena žanra ietvaros: pirmajā vakarā izrādījām Deivida Linča filmu "Mežonīgie sirdī" – tā ir 1990. gada filma, Kannu hīts, savveida skandāls," atklāj Āboliņa. "Domājam par to, kā cilvēkiem vieglāk palīdzēt iejusties žanrā un saprast, kas tur ir par trikiem, kāpēc filmas tā sauc un ko tās prasa no aktiera, no režisora. Tāpēc mums ir izdomāta formula, ka viens ir gatavs komentēt žanru un specifiku – tas ir kritiķis, un viņam līdzās – vai nu režisors vai kāds cits cilvēks, kuru saucam par līdzbraucēju. Man paveicās – biju kopā ar Uldi Dumpi, kurš daudzās filmās braucis ar auto un močiem, arī ar traktoru. Tā nu divatā mēģinām cilvēkus iekārdināt šajā žanrā…

Daira Āboliņa un Uldis Dumpis jaunā cikla "AVIS ceļa filmas" atklāšanā
Daira Āboliņa un Uldis Dumpis jaunā cikla "AVIS ceļa filmas" atklāšanā

Man ļoti patīk amizantais apzīmējums – ceļa filmas, jo šo jēdzienu galvenokārt saista ar amerikāņu kino. Man patīk to salīdzināt ar vesternu, kurā nav zirgu, jo, lūk, ir sākusies auto ēra. Vesternam arī ir savi spēles noteikumi – tur obligāti ir forši, temperamentīgi vīrieši, kuri gatavi uz aktīvu rīcību, tur noteikti ir sievietes, kuras ir arī ļoti šarmantas, ir mīlas stāsts un piedzīvojums, kura laikā šie cilvēki veic kādu zināmu ceļa attālumu.

Ceļa filmas arī dalās dažādos atšķirīgos žanros, bet ir divi galējie punkti: klasiskās ceļa filmas, kas saistītas ar kriminālu sižetu – bankas aplaupīšanu, slepkavībām, slikto zagļu noķeršanu un nogalināšanu, vai – gluži otrādi – bandīti ķer kādu ļoti jauku cilvēku, piemēram, Nikolasu Keidžu čūskādas žaketē...

Otra puse ir tā saucamās 'quest' filmas, kas arī ir meklējumi - ceļojumi savā fantāzijā, sevis meklējumos, kuros iekļauts psiholoģiskais elements un arī sapņi. Deivids Linčs ir viens no tiem, kurš vienas filmas ietvaros spēj savienot kriminālo intrigu ar sevis satikšanas vai nesatikšanas, meklēšanas ceļu, mīlas stāstu un radīt ļoti spraigu, diskutablu, biedējošu un vienlaicīgi sentimentālu filmu.

Viena no tādām ceļa filmām būs "Blūza brāļi", un šo filmu pie skatītājiem pavadīs Toms Grēviņš un Ralfs Eilands, un viņiem būs, par ko parunāt par to, ko nozīmē koncerttūres. Un tad būs filma "Lietus cilvēks" ar Tomu Krūzu un Dastinu Hofmanu, un šo stāstu ievadīs brāļi Pauls un Ģirts Timroti, kuri aizrāvušies ne tikai ar kino, bet arī ar auto. Tādā garā mēs turpināsim līdz nākošā gada decembrim.

Prognozes Eiropai un Latvijai

"Kas šogad mūs sagaida Eiropā, es vēl neuzdrošinātos teikt, jo Berlīnes kinofestivāls tiks atklāts 7. februārī, un tad mēs redzēsim, kādas ir jaunās vēsmas," uzsver kinokritiķe.

"Šobrīd pasaule vēl noslēdz rēķinus ar 2018. gadu. 2019. gads pasaulei lielā mērā ir noslēpums. Jā, mēs zinām, ka būs Ozona jaunā filma, varam redzēt uzvārdus, kas sāk parādīties – tiem, kas ar to nodarbojas profesionāli, tas ir profesionālais adrenalīns: būs vai nebūs liela filma, būs vai nebūs notikums. Varam nojaust, ka tuvojas jaunie Eiropas notikumi. Pēc divām nedēļām būs apmēram skaidrs, uz kuru pusi Eiropa un pasaule dodas," uzskata kinokritiķe.

"Tas, ko mēs varam prognozēt, ir Latvijas kino gads, bet arī tikai filmu pirmizrāžu nozīmē, jo veiksmi prognozēt nav iespējams.

Nav iespējams zināt, vai filma "Jelgava 94" kļūs par jauniešu un viņu vecāku hitu. Tas ir noslēpums.

Tuvākajos pāris mēnešos mēs piedzīvosim divas, manuprāt, spilgtas pirmizrādes – animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" un Jāņa Ābeles filmu "Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala". Līdz šim tā bija skatāma tikai Rīgas Starptautiskā kino festivāla konkursa programmā, bet nu filma tiks parādīta plašākai publikai. Redzēsim, vai patiks.

4. februārī būs ļoti neparasts notikums – Jaunā Rīgas teātra aktrises, nu jau arī diplomētās kinorežisores Elitas Kļaviņas dokumentālās filmas "Zarjana Horobraja" pirmizrāde. Būs Gata Šmita filma "1906", kas ir pēdējā filma simtgades programmā. Vēl Alises Zariņas filmas pirmizrāde, un filma "Kondoru kalve", kuras galvenais varonis ir Miķelis Fišers – dokumentāls piedzīvojums par to, kā šis mākslinieks brauca ārpus Latvijas meklēt pats sevi, savu identitāti.

Latviešu kino šobrīd novāc augļus pacēlumam, ko izraisīja simtgades filmu programma un papildus lielais naudas piešķīrums filmām.

Arī tam, ka cilvēki apliecināja, ka viņus interesē filmas. Viņiem varbūt ne vienmēr patīk tas, ko viņiem rāda, bet viņiem tas interesē tik ļoti, ka viņi ir ar mieru aiziet pārliecināties, vai viņiem tas patīk vai ne."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti