Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Andrejs Osokins jaunajā albumā savieno Veco un Jauno pasauli

Kultūrdeva

Aleksejs Naumovs un Armands Zelčs par grāmatu ilustrēšanas smalkumiem

Aiks Karapetjans ar Lauru Siliņu stāsta par drīzumā gaidāmo kinokomēdiju «Sema ceļojumi»

Kino vairs nav priviliģēta māksla. Saruna ar režisoru Aiku Karapetjanu un aktrisi Lauru Siliņu

Cilvēki vairs neizturas pret kino kā pret kaut ko svētu, kino savu vērtību ir pazaudējis – skarbs ir kinorežisors Aiks Karapetjans, kurš viesojās LTV raidījumā “Kultūrdeva”, lai pastāstītu par savu jaunāko filmu “Sema ceļojumi”, kurā piedalās arī aktrise Laura Siliņa. Viņa atzina, ka viņai kino joprojām ir īpašs notikums, pat skatoties to mājas apstākļos.

Henrieta Verhoustinska: Jūs abus saista filma “Sema ceļojumi”. Aik, kāpēc šoreiz komēdija?

Aiks Karapetjans: Kad saka “komēdija”, tad cilvēkiem parasti ir konkrēts priekšstats. Tas ir ironisks stāsts. Es pat teiktu – ironiska pasaka. Tur ir komiskas situācijas…

Tā ir par ārzemnieku, kurš nokļūst pie latviešu zemniekiem, kā es saprotu…

Aiks Karapetjans: Viņš nokļūst, jo viņš meklē savu bioloģisko tēvu Latvijā. Pa ceļam iepazīstas ar Lauras varoni un paliek pa nakti pie viņas mājās. Pēc tam nokļūst verdzībā pie viņas un viņas tēva.

Laura Siliņa: Nu, re, jau smieklīgi.

Tu esi cilvēku verdzības magnāts tajā filmā.

Laura Siliņa: Tie ir lieli vārdi!

Aiks Karapetjans: Tas ir stāsts par mīlestību, jo pēc tam tur parādās sivēns, kas palīdz tam ārzemniekam aizbēgt projām no verdzības.

Laura Siliņa: Man ļoti patīk Aika ideja par pasaku – ne klasiskajā variantā.

Mūsdienu pasaka ar laimīgām beigām. Laura – teātris un kino ir divas dažādas vides. Vai tev ir līdz šim bijusi pieredze kino?

Laura Siliņa: Man nebija pieredze kino, nekāda. Teicu to arī Aikam kastingos – nulle. Tagad man ir viena brīnišķīga, neaizmirstama pieredze.

Aik, kad ir gaidāma filmas pirmizrāde?

Aiks Karpetjans: To neviens nezin. Redzēs, kā kas notiks un kā būs.

Mēs noskaidrojām, ka “Sema ceļojumi” ir komēdija, bet varbūt tomēr nav komēdija. Varbūt tā ir ironiska mūsdienu pasaka. Vai tas no tevis prasīja kādus citus aktieriskos ieročus nekā izmantoji līdz šim, Laura? Video portretā Latvijas Nacionālā teātra mājas lapā režisori atzīmē, ka esi traģēdijas aktrise.

Laura Siliņa: Strādājot pie filmas, nevienu brīdi nedomāju par žanru. Vai tas kaut ko no manis pieprasa vai man ir savādāk jāspēlē… Nē, par to es nedomāju tajā brīdī. Mani svarīgākie komponenti bija partneris un režisors.

Partneris, ar kuru bija jārunā angļu valodā.

Laura Siliņa: O, jā! Tā arī bija brīnišķīga pieredze.

Aik, runājot par žanriem, līdz šim esi konsekventi darījis tā, ka katra tava filma ir pilnīgi citā žanrā. Vai kāds no tiem ir tāds, kurā tu gribētu atgriezties, kas ir mīļāks par citiem? Tev ir bijusi sociāla drāma “Cilvēki tur”, šausmu filma “M.O.Ž.”, psiholoģiska drāma ar šausmu filmas elementiem “Pirmdzimtais” un tagad – ironiska komēdija.

Aiks Karapetjans: Tieši tagad gatavojamies filmēšanai. Rudenī filmēsim ļoti absurdu drāmu, bet ar ļoti daudz šausmu elementiem. Es domāju, ka tas ir kā atgriešanās pie “M.O.Ž”, varbūt vairāk. Tomēr šeit mēģināšu nebūt tik ļoti nopietns, bet spēlēšos ar tā žanra elementiem. Manuprāt, es “M.O.Ž” to neizdarīju vairāku iemeslu dēļ gan budžeta, gan laika, gan iespēju dēļ. Šeit mums arī ir ļoti mazs budžets, bet pieredze ir lielāka. Es saprotu, uz kurām pogām spiest vairāk un mazāk.

Kā sauks filmu?

Aiks Karapetjans: Šobrīd oficiāli ir nosaukums “Bezkaunīgie”, bet tiks mainīts vēl simts reizes noteikti.

Kā jums šķiet, mainās kino skatīšanās paradumi, mēs bieži skatāmies kino datoros un telefonos, vai kino līdz ar to ir mainījies?

Aiks Karapetjans: Vēl ir par agru par to runāt. Ir pagājis tikai gads. Kino ražošana atņem ļoti daudz laika un varēsim to pateikt tikai pēc gada, bet

pasaulē kino noteikti ir mainījies. Ne tikai Covid-19 dēļ, bet arī dažādu sociālu pārmaiņu dēļ.

Pārsvarā feminisma dēļ, politiski…

Tu domā par kvotām?

Aiks Karpetjans: Nē, es runāju tieši par kino kā kino. Saturiski sāk mainīties. Tagad vairāk sieviete ir priekšplānā. Nezinu, vai cilvēku tas interesē vai neinteresē, bet tas interesēs, ja filma būs laba, runāt par sievietēm kā tēliem. Filmām mainās tieši saturs. Formāli ir grūti teikt, jo šobrīd ir par daudz kino platformu. “Netflix” katru dienu parādās jauns saturs. Cilvēkiem ir milzīga izvēle. Domāju, ka šobrīd nebūs nopietnas tendences vai dominējošas tendences kino. Būs daudz dažāda kino un cilvēkiem kā restorāna ēdienkartē, būs izvēle, ko tu gribi – vistu vai veģetāru ēdienu.

Vienīgais, ko varu pateikt, ka kino vairs nav priviliģēta māksla. Cilvēki vairs neizturas pret kino kā pret kaut ko svētu. Gāja uz kinoteātri, skatījās, aktieri bija pusdievi, tas vairs nav.

Kino savu vērtību ir pazaudējis. Cilvēkam kino ir kā garlaicības vai sava laika galināšanas instruments. Kad nav ko darīt, es ieslēdzu un noskatos vienkārši kaut ko. Kādreiz cilvēki gaidīja nedēļu vai divas kādu konkrētu filmu un gāja uz konkrētu filmu. Tas bija kā notikums. Tas vairs nebūs, cilvēks nezin, ko viņš skatīsies. Viņš ieslēdz, un viņam piedāvā 50 filmas vai 50 seriālus. Katrs pēc sava garastāvokļa vienkārši izvēlās kaut ko un noskatās.

Vai tu tam vari piekrist, Laura?

Laura Siliņa: Man nav “Netflix” un nekad neesmu neko skatījusies “Netflix”. Man nav televizora mājās, man arī nav šī ekskluzīvā iespēja, ka tev ir nenormāli daudz laika, un tu drillē un skaties visu pēc kārtas. Man kino vēl aizvien ir īpašs notikums pat tad, ja to skaties mājas apstākļos. Man ar kino ir pieredze, ka tā filma atnāks. Man nav laika meklēt speciāli un skatīties. Es vienmēr redzu kaut kādas filmas ar milzīgu nobīdi. Kaut kādas filmas, kas šobrīd ir topā un, par ko visi runā, kauns atzīties, es viņas redzu pēc gada vai pusotra. Ja man ir iespēja skatīties, tad tas man ir īpašs notikums, un mēs par to daudz un dikti diskutējam ar vīru. Ja mēs noliekam laiku un skatāmies, tad tas ir kaut kas tāds, ko mēs abi gribam redzēt, pēc tam mums atšķiras viedokļi, un ir foršs vakars.

Tas ir kaut kas, ko teica Aiks. No vienas puses tas nav tik nejaušs process, bet no otras puses – tas nav arī tik apzināts.

Laura Siliņa: Aiziet uz kino šobrīd nav iespēja, bet, kad bija man tas bija īpašs notikums. Tas paņem vēl vairāk laiku. Aizbraukt uz kino, man vēl ir jāatbrauc mājās... Tagad es atveru datoru un skatos.

Droši vien, ja ir mazi bērni mājās, tad lielākoties tās ir bērnu filmas, uz kurām tiek braukts.

Laura Siliņa: Es apzināti izvēlos neskatīties ar viņām kopā multenes. Protams, ka šobrīd tas ir aktuāli, bet es tiešām – nē. Viņas skatās, bet neskatos ar viņām kopā.

Aik, mēs esam noskaidrojuši, ka tu šobrīd filmē absurda drāmu ar šausmu elementiem, bet savulaik esi teicis intervijā, ka katram armēnim ir kaut kas jāizdara Armēnijai, un, ka tu droši vien kādreiz nofilmēsi armēņu filmu par Armēnijas vēsturi, cik tālu šī iecere ir?

Aiks Karpetjans: Tik pat tālu kā bija.

Tik pat tālu kā pirms pieciem gadiem, kad bija šī intervija…

Aiks Karpetjans: Jā, šobrīd par tādām lietām domāt ir par agru.

Bet tu domā par to?

Aiks Karpetjans: Es gribu ticēt, ka esmu pārāk jauns, lai par tādām lietām domātu, bet es noteikti ar vecumu palikšu sentimentālāks.

Cilvēki ar vecumu vairāk ieciklējās savās saknēs, savā pagātnē, un varbūt tajā brīdī es arī būšu režisors ar lielāku motivāciju, lai pievērstos tādam materiālam.

Bet tā nav, ka šī tava identitātes daļa tevi neinteresē, jo nesen “Facebook” lasīju, ka pasaki paldies latviešu inteliģences pārstāvjiem, kuri ir parakstījušies par armēņu kara gūstekņu izdošanu. Tātad tas tev tomēr ir svarīgi…

Aiks Karpetjans: Tas ir svarīgi, bet tas ir svarīgi tīri cilvēciski, tāpēc ka es arī sazvanos ar saviem radiniekiem, runāju ar viņiem. Es zinu, cik tur šobrīd ir grūti laiki. Es domāju, ka ne tikai armēņiem, bet arī latviešiem, kuri dzīvo Latvijā… Nedod Dievs, ja Latvijā būtu tādas problēmas, tad jebkurš latvietis arī justos atbildīgs: “Labi, es nedzīvoju tur, bet man kaut kas ir jādara”. Tas ir pienākums nevis tāpēc, ka man nav, ko darīt. Tā bija ne tikai mana iniciatīva, bet bija arī citi cilvēki, kas atbalsta, gribēja to darīt.

Cik tev ir svarīga nacionālā identitāte, Laura? Esi nospēlējusi divus sieviešu tēlus, kas kļuvuši par latviešu sievietes simboliem. Laura “Akā”, gan arī Baiba “Pūt, vējiņi” teātrī. Vai tu par to domā tādās kategorijās, ka tās ir ne tikai varones – sievietes, bet arī latviskuma iemiesotājas? Vai šī identitāte tev ir svarīga vai cilvēks ir cilvēks, un tas nav būtiski.

Laura Siliņa: Tad, kad tās lomas atnāk pie manis, tad ir skaidrs, ka tas ir kaut kas ļoti liels, ka tas ir kaut kas ar vērtību, ar nozīmi, bet man nesen bija saruna ar vienu kolēģi, un viņš teica, ka

jaunieši, kuri nav redzējuši “Pūt, vējiņi!” ar Esmeraldu Ermali, un tie jaunieši, kuri redz “Pūt, vējiņi!” šodien ar to Baibu un Uldi, tie kļūst par viņu simboliem.

Varbūt viņi to neapzinās uzreiz, bet tas ir kaut kādā laika nogrieznī. Es domāju, ka tas nav no manis atkarīgs. Es tur esmu, es to daru, un viss, kas tālāk notiek, un ko tas kādam nozīmē, tas vairs nav atkarīgs no manis. Man ir loma, un es ar viņu strādāju divus mēnešus.

Cik liela simboliska slodze ir šim personāžam.

Aiks Karpetjans: Man liekas, ka aktierim tas tieši traucē.

Laura Siliņa: Tieši gribēju teikt, ka ar Baibu tas bija tik liels belziens, ka izrādes “Aka” laikā es apzināti, pilnīgi no tā visa norobežojos, un man bija skaidrs, ka pār mani gāzīsies viss iespējamais, ka es neesmu kā Astrīda Kairiša. “Akā” bija vieglāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt