Līdz 25.septembrim skatītājiem būs iespēja novērtēt Eiropas un citu valstu festivālos izrādītas un arī apbalvotas filmas, sava vieta arī dokumentālajam kino un kino klasikai – šogad īpaši uzsvērts Ingmara Bergmana devums pasaules kinematogrāfā.
“Šogad programma ir ārkārtīgi interesanta un spēcīga, ir daudz dažādi šī gada pasaules kino festivālu labākie vai interesantākie darbi,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” vērtē apvienības "Kinoblogeri" pārstāvis Sergejs Timoņins.
“Īpaši varētu izcelt autoru, kas ir tālu no mākslas kino, tas ir Larss fons Trīrs un viņa jaunākais darbs "Māja, kuru uzbūvēja Džeks".
Es personīgi vēl nezinu, vai šo filmu skatīšos festivālā, vai skatīšos jebkad. Man ir tieši tādas attiecības ar šo autoru, bet vienlaicīgi tas liek domāt, un kaut kur galvā burbuļo doma, ka vajadzētu noskatīties, lai pārliecinātos par kaut kādām lietām priekš sevis,” turpina Timoņins.
Kinokritiķe Kristīne Simsone atklāj, ka jau redzējusi šo filmu maijā Kannu kino festivālā.
“Lai arī Larss fon Trīrs man ir gana mīļš, jāsaka, ka es šo filmu savā “must” listē neierindotu. Lai arī provokatīva un izaicinoša, šī filma tomēr nav fon Trīrs savā vislabākajā formā,” analizē Simsone. “Tajā ir ārkārtīgi daudz šokējošu elementu un dažnedažādu anatomisku burvību, ja tā var teikt ar ironiju. Manuprāt, šai filmai izteikti trūkst psiholoģiskā seguma.”
Simsone izceļ dienvidkorejiešu režisora Lī Čandona filmu "Dedzināšana".
“Manuprāt, Kannu kinofestivālā bija kritiķu vērtējumu rekordiste, un jāsaka, ka šis tiešām ir kino ar lielo K,” uzskata Simsone. “Jāsaka arī, ka Latvijā filmām no Tālajiem Austrumiem parasti neklājas viegli, jo, es nezinu, tas, iespējams, ir kaut kur ārpus mūsu komforta zonas kā skatītājiem.
Šī patiešām ir ārkārtīgi skaista, psiholoģiski strukturēta, intriģējoša, suģestējoša filma, kas ar vislielāko cieņu attiecas pret skatītāju un ar karotīti stāstu mutē nepilina, bet atļauj ļoti daudz rūmes iztēlei."
Filmas pamatā ir japāņu rakstnieka Haruki Murakami īsstāsts.
Šogad festivāla “Baltijas pērle” programmā iekļautas vairākas filmas, kuru režisori ir aktieri. Varēšanu režijas krēslā piedāvā novērtēt aktieris Stenlijs Tuči, kuru pazīstam no daudzām dažādām komēdijām un arī no melodrāmām. Intrigu sagādājusi filma "Mežonīgā dzīve", kuras režisors ir Pols Deino.
“Pols Deino ir pietiekoši jauns aktieris, bet viņš ir tik specifisks, neparasts, ka nezini, ko no viņa gaidīt kā no režisora, izņemot to, ka iepriekšējās lomu izvēles noteikti liecina par to, ka tas nebūs nekas standarta, ja tā var pateikt. Un otrs ir tas, ka būtībā jebkuru filmu ar Džeku Džilenholu arī ļoti gaidu, neskatoties uz to, kurš ir šīs filmas režisors. Līdz arī to šai filmai ir vairāki faktori, kas liek viņu gaidīt ar īpašu nepacietību,” atklāj Timoņins.
“Ja būtu jāizvēlas no abām aktieru, proti, Pola Deino vai Stenlija Tuči filmām, es droši vien rosinātu izvēlēties Pola Deino filmu, jo, neskatoties uz to, ka abas ir laikmeta drāmas, Pola Deino darbam tomēr piemīt tāda lielāka noslīpētība,” uzskata Simsone.
Simsone skaidro, ka šī filma stāsta par 60. gadiem un scenāriju viņš ir sarakstījis kopā ar savu dzīvesbiedri Zoi Kazanu.
“Arī šajā filmā, manuprāt, tās psiholoģiskās toņkārtas un tas, kā ir uzbūvēti tēli un kā caur aktieru sniegumu mēs varam līdzpārdzīvot, ir patiešām korekti, ņemot vērā, ka šī ir Pola Deino pirmā filma, ko viņš ir režisējis. Jāsaka, ka visiem aktrises Kerijas Maliganas faniem labas ziņas, jo viņa filmā tiešām ir lieliska, manuprāt, viens no viņas labākajiem sasniegumiem karjerā,” atklāj Simsone.
Runājot par laikmeta drāmām, kas iekļautas festivāla programmā, jāmin arī pasaules literatūras klasikas ekranizējums – režisors Ričards Eirs uzņēmis filmu “Karalis Līrs”. Šajā ekranizācijā titullomā ir sers Entonijs Hopkinss, bet netrūkst arī citu nozīmīgu aktieru, piemēram, tajā piedalās Emma Tomsone un Emīlija Votsone.
“Jāzina, ka tā ir "Karaļa Līra" mūsdienu, gandrīz mūsdienu ekranizācija. Darbība notiek Otrā pasaules kara laikā, bet stāsts ir saglabāts, es ceru,” bilst Timoņins.
Timoņins arī pievērš uzmanību režisora Terija Giljama jaunākajai filmai "Cilvēks, kurš nogalināja Donu Kihotu".
“Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi interesanti un ir unikāls gadījums pasaules kino vēsturē. Filma ir burtiski tapusi 25 gadus, un ir apbalvota dokumentālā filma par to, kā Terijam Giljamam neizdevās uzņemt šo filmu savulaik,” stāsta Timoņins un atzinīgi vērtē režisora vēlmi tomēr pabeigt projektu.
“Šajā gadījumā 25 gadu laikā toreiz pavisam jauno Džoniju Depu ir nomainījis Adams Draivers, un droši vien arī saturiski tā filma ir mainījusies, tāpēc
man tā ir noteikti viena no lielākajām festivāla un vispār šī gada kino intrigām. Kas tad beidzot ir sanācis ar filmu, kuras tapšanas stāsts, visticamāk, noteikti ir interesantāks jebkurā gadījumā par pašu filmu,” atklāj Timoņins.
“Baltijas pērlē” ir arī programmas sadaļa ar nosaukumu “Logs uz Krieviju”. Tajā ietverta Kirila Serebreņņikova unikālā filma “Vasara”, kā arī vēl pavadošā dokumentālā filma par šī stāsta tapšanu.
“Jāsaka, ka man ārkārtīgi patika Serebreņņikova filma, un tā ir tik ļoti negaidīti jauneklīga un savā ziņā pat pusaudziski naiva šī teiciena vislabākajā nozīmē. Man ārkārtīgi fascinē tas, ka filmas veidošanā ir lērums visādu negaidītu pagriezienu, piemēram, dažādas situācijas vai kaut kādi politiskie zemteksti, un piebildes tiek risinātas ar konkrētā laika posmā leģendāriem skaņdarbiem un arī animācijas iespraudumiem. Bet nu, protams, runājot par šo filmu un un tās tapšanu, nevar abstrahēties no tā, ka Kirils Serebreņņikovs vēl aizvien ir mājas arestā,” norāda Simsone.
Ar filmu festivāla "Baltijas pērle" programmu var iepazīties festivāla mājaslapā.
