Viktors Lorencs (1927-1992)
Lorencs kino nonāca 1950.gadu sākumā, kā pats teicis – nejaušības pēc -, sākot rakstīt tekstus kinožurnāliem „Padomju Latvija”. Kinostudija viņam piedāvāja apgūt kino scenāriju rakstīšanu jau pavisam profesionālā gaisotnē – Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, Maskavā. Tur rodas arī pirmais Lorenca scenārijs, kas vēlāk pārtaps filmā ar ļoti sarežģītu un Latvijas kino vēstures kontekstā būtisku epizodi, par kuru stāstīsim arī izstādē – tā ir filma „Es visu atceros, Ričard!” (1966), kurai uzņemšanas laikā ir nosaukums „Akmens un šķembas”, bet scenārija formā „Dzimtene, piedod!”.
"Ieceres pamatā veidot šo izstādi ir Rolanda Kalniņa ierosinājums. Viņš gribētu, ka mēs izceļam tieši sadarbību ar scenāristu Viktoru Lorencu," stāsta Rīgas Kino muzeja vadītāja Zane Balčus. "Tas sarežģītais laiks saistās ar [filmas] "Akmens un šķembas" tapšanas vēsturi. Viņi ir bijuši labi sadarbības partneri."
Izstādē ir izlikti materiāli par trijām filmām. Pārsvarā tie ir informatīvi materiāli un fotogrāfijas. Tostarp arī kāda oriģināla dokumenta kopija. Tas ir pirmais filmas “Akmens un šķembas” idejas uzmetums. Tieši ar šo projektu sešdesmito gadu sākumā sākās Kalniņa un Lorenca sadarbība.
Izstādes mērķis ir parādīt trīs dažādus autoru sadarbības veidus. “Akmens un šķembas” ir stāsts par oriģinālscenārija ceļu līdz ekrānam. “Ceplis” ir piemērs literāra darba ekranizācijai, bet “Saruna ar karalieni” vēsta par dokumentālā kino tapšanu. Šie darbi Kino muzejā būs skatāmi līdz oktobra vidum, kad to nomainīs izstāde, kas veltīta Anša Epnera daiļradei.
