Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Kādas savas dziesmas «Prāta Vētra» izpildītu kopā ar pasaulslaveniem mūziķiem?

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Latvijas kino profesionāļi par aktualitātēm pašmāju filmu nozarē

Kino māksla nav olimpiskās spēles. Saruna ar režisori Daci Rīdūzi un producentu Robertu Vinovski

Platforma Latvijasfilma.lv, kurā skatīties latviešu kino, ekoloģijas tēmai veltīta animācijas filma "Dusmu kule", Jāņa Ezeriņa darba ekranizācija režisores Rozes Stiebras un scenārista Matīsa Gricmaņa interpretācijā – ar savām iecerēm LTV raidījumā “Kultūrdeva” dalījās animācijas filmu režisore Dace Rīdūze un kino producents Roberts Vinovskis, kurš ir pārliecināts, ka, vērtējot filmas, nav iespējams pateikt, ka viena filma ir par iedaļu labāka nekā cita, jo tas ir ļoti subjektīvi.

Henrieta Verhoustinska: Kāds jums ir šis pavasaris?

Dace Rīdūze: Man pavasaris ir ārkārtīgi darbīgs. Top filma par plastmasas maisiņu “Dusmu kuli”. Jau gadu visas manas radošās darbības un laiks tiek veltīts šiem tēliem. Ir sajūta, ka gadalaika maiņas neesmu paspējusi pamanīt, bet pavasaris ir klāt.

Filma “Dusmu kule” balstīta Agneses Vanagas grāmatā “Plastmasas huligāni”?

Dace Rīdūze: Jā, autore Agnese Vanaga mums uzticēja savu grāmatu un varoņus, lai tos iedzīvinām lellēs. Mēs pie tā centīgi strādājam, jo tā ir liela atbildība. Grāmata ir zināma un populāra, daudzi bērni to ir lasījuši, līdz ar to katram galvās ir izveidojies savs stāsts un sižets, kā tas varētu izskatīties. Man atliek tikai parādīt savu versiju un jācer, ka skatītāji nebūs vīlušies.

Robert, kas ir galvenie darbi, ko šobrīd dari?

Roberts Vinovskis: Tur būtu vesels saraksts. Pirmkārt, tas ir darbs pie vairākām filmām. Viens no jaunajiem projektiem ir Signes Birkovas filma “Lotus”, kurai saņēmām finansējumu no Nacionālā Kino centra, un gada beigās ir jāuzsāk filmēšana. Procesa vidū ir arī vairāki lieli projekti, kā piemēram, Signes Baumanes animācijas filma “Mans laulību projekts”, kurš šogad jāpabeidz. Cita pilnmetrāžas animācijas filma ir pašā filmēšanas sākumā, tā ir Rozes Stiebras filma “Sirds likums”. Mēs to šogad uzsākām, un mums ir vēl divi gadi, lai to pabeigtu.

4. maijā norisinājās Latvijas filmu maratons. Dace maratonu atklāja ar “Dusmu kules” prezentāciju un filmu “Cūkas laime”, savukārt, Roberta kā līdzproducenta filma “Dzimtene” bija viena no maratona noslēguma filmām. Dace, šis filmu maratons tika veltīts ekoloģijas tēmai, arī iepriekš minētās filmas ir veltītas ekoloģijas tēmai, vai tev ir svarīgi leļļu animācijā runāt par globālām tēmām?

Dace Rīdūze:

Man liekas, ka leļļu animācija ir tik laikietilpīgs un smalks darbs. Lai tādu taisītu, patiešām gribas ar šo filmu pateikt kaut ko vērtīgu un būtisku.

Jau veselu gadu norit darbs pie vienas filmas, un ekoloģijas tēma, manuprāt, nezaudēs savu aktualitāti vēl ilgi. Stāstīt šos stāstus bērniem, kā arī pieaugušajiem ir ļoti svarīgi. Tā pati filmu “Cūkas laime” un “Dusmu kule” tēma ir par to, lai mēs kaut vai mazās lietās esam pieticīgāki, uzmanīgāki un saudzīgāki pret pasauli. Ar cerību, ka tieši bērni būs tie, kuri pamudinās, pamācīs un atvērs vecāku acis, kuri iet pa savu ieradumu taciņu un reizēm ir grūti kaut ko mainīt. Tikai viens nenomests maisiņš būtu krietns uzlabojums. Dažreiz esmu pikta un tajā pašā laikā laimīga, kad gatavojos mazgāt savu bērnu drēbes un visās iespējamajās kabatās atrodu papīriņus. Esmu laimīga, ka tie nonāk kabatās un pēc tam miskastē, nevis tiek nomesti zemē. Mēs ar to ļoti cīnāmies un lepojamies, un cenšamies par to domāt. Ceru, ka šīs abas filmas kaut kādā brīdī sadzīvē mazliet piebremzēs bērnus, vecākus, un liks domāt par to, kāda ir dzīve šobrīd un kāda tā varētu būt, ja nekas nemainīsies.

Latviešu animācijas filmām ir jāizcīna cīņa ar globālo konkurenci. Robert, vai tavi bērni skatās latviešu animācijas filmas?

Roberts Vinovskis: Jā. Mazākajam bērnam ir 16 gadi, un tas ir cits posms, bet viņi visi ir skatījušies animāciju bērniem un latviešu filmas. Jā, tā ir bijusi daļa no augšanas.

Filma “Dzimtene” ir lietuviešu režisora Tomasa Vengra filma, kas veidota pēc autobiogrāfiskiem motīviem par to, kā viņš ar māti ir atbraucis uz neatkarīgo Lietuvu atgūt savus dzimtas īpašumus. Viņš dzimis Amerikā. Kāpēc Tomass Vengris? Ko tu varētu pateikt par šo režisoru, lai iekārdinātu skatītāju noskatīties “Dzimteni”?

Roberts Vinovskis: Šis mums ir jau kāds sestais kopdarbs ar filmas galveno producenti lietuvieti Uljanu Kimu, vienu no vadošajām Lietuvas producentēm. Viņa ir tā, kura atrada un piesaistīja šo autoru savai studijai, veidojot arī Tomasa debijas filmu “Dzimtene”. Režisors dzimis, audzis Amerikā, kā arī savu kino karjeru uzsācis Amerikā kā montāžas režisors, kas ir ļoti specifiska un svarīga profesija kino. Šī filma balstīta uz autobiogrāfiskiem motīviem par atgriešanos dzimtenē no emigrācijas. Mani šis stāsts uzrunāja, jo tā ir situācija 90. gados, atgūstot neatkarību, tautiešiem atgriežoties dzimtenē. Lai gan tā ir lietuviešu filma, bet pie mums bija identiski. Savā ziņā brīnos, kāpēc šāds stāsts vēl nav parādījies pie mums. Varbūt nebija pagājis pietiekoši daudz laika. Tagad latviešu kino parādās stāsti ne tikai par dziļāku padomju laiku, bet arī par 80., 90. gadiem. Acīmredzot distance ir pietiekoši liela. Viesturs Kairišs, piemēram, ir nofilmējis filmu par barikādēm (filma “Janvāris” – red.), kas arī kā tēma ir ārkārtīgi jaudīga. Stāsti vai tēma par atgriešanos dzimtenē ir interesanta. Varbūt šodien mūsu vidū ir daudzi latvieši, kuri ir dzimuši un auguši ārzemēs, šeit integrējušies, bet mēs to neizjūtam sabiedrībā. Mūsu premjers ir ārzemēs dzimis, audzis, un tas vairs nav tik ļoti jūtams, bet

toreiz, pirms 30 gadiem, Latvijas latvieši un ārzemju latvieši bija kā no divām dažādām planētām. Tie bija Rietumos dzimuši, auguši cilvēki un Padomju savienībā dzimuši un auguši…

Atšķirības bija ļoti redzamas. Bija ļoti daudz komiskā.

Filmā arī ir ļoti daudz komiskā, kā arī parādās trillera elementi.

Roberts Vinovskis: Jā… Stāsts norisinās Lietuvā, taču tas ir pilnībā saprotams arī Latvijā. Domāju, ka skatītājiem tas varētu būt interesanti.

Vai, jūsuprāt, ir iespēja, ka kaut kad nākotnē jebkura jūsu filma varētu atrasties dažu klikšķu attālumā no jūsu skatītāja?

Dace Rīdūze: Es domāju, ka jā. Šobrīd ir diezgan lielas iespējas skatīties mūsu animācijas filmas. Tās ir skatāmas platformā Filmas.lv. Protams, jaunākas filmas izrādām tiešsaistes pasākumos, vai, kad bija iespēja satikties ar skatītāju, tad daudzi brauca ciemos pie mums uz studiju, piemēram, skolēnu grupas, ir arī kino seansi, izbraukumi uz skolām…

Bet noteikti tā nav ar lielajām spēlfilmām… Tās atrast ir grūtāk, un tās rāda akciju veidā.

Roberts Vinovskis: Šobrīd Latvijā top projekts, kurā esmu daļēji iesaistīts. Projekta nosaukums ir Latvijasfilma.lv, kas ir veidots ar mērķi savākt vienuviet iespējami plašu Latvijas kino repertuāru. Šī lapa ir maza, taču notiek darbs, lai to paplašinātu gan piesaistot finansējumu, gan veidojot sarežģītu programmēšanu, lai to varētu izdarīt. Mērķis ir savākt iespējami daudz filmu bez limitācijām, kādas ir vietnei Filmas.lv. Tur filmas tiešām tiek izrādītas vairāk akciju veidā. Galvenā problēma ir tā, ka tā vietne ir bezmaksas, to ir grūti uzturēt, jo par katru klikšķi ir jāmaksā autortiesības. Tas nozīmē, ka kādam to ir jāsubsidē. Savukārt, komerciālās platformas nozīmē, ka cilvēkam ir jāabonē viena, otra vai trešā platforma, un reti kurš lietotājs būs gatavs abonēt tās visas. Līdz ar to arī ir diezgan lieli ierobežojumi. Šeit mēs runājam par interneta platformu, kur viss ir apkopots, un par nelielu godīgu atlīdzību katrs var noskatīties konkrēto filmu, izvēloties to, kas interesē.

Novēlu šai platformai attīstīties. Robert, viens no tavas studijas “Lokomatīve” virzieniem ir arī veco filmu digitalizācija un atjaunošana. Kas ir lielākās, slavenākās filmas, ko esat atjaunojuši, un kas vēl ir plānā?

Roberts Vinovskis: Šobrīd ir daudzi desmiti filmu no latviešu kino klasikas krājuma. Sadarbojamies arī ar citām valstīm, esam Lietuvas kino arhīvam restaurējuši diezgan daudz filmu.

Restaurēt filmu nozīmē, ka mēs to atrodam jaunās skaistās krāsās un skaņās, netraucē sprakšķi, bālumi un baltie pleķi.

Roberts Vinovskis: Šīs filmas atrodas uz 35 mm kinolentes arhīvā. Tas ir fizisks, analogs nesējs, nevis digitāls nesējs. Ar katru gadu šī filma nolietojas, paliek blāvāka, grūti saskatāma, degradējas. Mēs šo 35 mm kinofilmu digitalizējam un pēc tam restaurējam, kas ir garš, skrupulozs process. Pēc tam tā atgriežas tādā izskatā, kāda tā ir bijusi sākumā. Svarīgi to darīt pēc iespējas ātri, neatliekot. Otrs svarīgs aspekts ir iesaistīt filmā kādu no autoriem, filmas režisoru vai operatoru, lai viņš varētu dot savu komentāru, kā šai filmai ir jāizskatās.

Spilgtākais notikums mūsu kā restauratoru dzīvē ir filmas “Četri balti krekli” restaurācija un nonākšana Kannu Starptautiskā kino festivāla klasikas programmā.

Režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis paši devās uz Kannu kinofestivālu, un tas bija liels, emocionāli saviļņojošs notikums. Gan autoriem, gan arī mums kā restauratoriem nonākt Kannās un redzēt filmu uz ekrāna tur.

Ko jūs tagad darāt šajā jomā?

Roberts Vinovskis: Mēs tāpat turpinām darbu pie veselas virknes filmu restaurāciju. Tas ir pagarš saraksts, sadarbībā ar kino arhīvu, nacionālo arhīvu. Iesāktais darbs ir vēl aptuveni diviem gadiem uz priekšu.

Dace, vai literārie darbi ir labs izejmateriāls oriģinālscenārijiem?

Dace Rīdūze: Man liekas, ka jā. Tas paver iespēju mēģināt pieturēties pie literārā darba un pamatdomas, ko autors ir izdarījis un tajā pašā laikā piedot šim stāstam savu skatījumu, to transformēt citos virzienos. Tas padara stāstu bagātāku. Tas dzīvo citā veidā – filmā. Šie abi darbi iegūst viens no otra.

Kāpēc ir labi ekranizēt literāros darbus? Mani satrauc jaunās paaudzes vēlme lasīt mazāk kā to darīja mūsu paaudze.

Ja mana bērnu auditorija nav lasījusi grāmatas, tad noskatoties filmu, varbūt ejot uz bibliotēku, pacelsies roka tieši pret to grāmatu, lai salīdzinātu, iepazītu kaut ko citu, kas neparādās stāstā filmas ietvaros.

Roberts Vinovskis: Mana pieredze ar literāru darbu adaptāciju nav liela, bet šobrīd studijā topošā Rozes Stiebras animācija ir veidota pēc Jāņa Ezeriņa grāmatas “Jaunais likums”. Filmas nosaukums ir nevis “Jaunais likums”, bet “Sirds likums”. Šī ir scenārija autora Matīsa Gricmaņa un režisores Rozes Stiebras interpretācija. Arī pats stāsts ir krietni transformēts, saglabājot ideju, bet mainot akcentus.

Latvijas kontekstā mums liela problēma ir scenāristu trūkums.

Runājot par pasaules kino, mēs nesen aizvadījām balvas “Oskars” ceremoniju, kur Hloja Žao (Chloé Zhao) dabūja balvu kā labākā režisore par savu filmu "Nomadland". Tas uzbangoja diskusiju sociālajos tīklos par kvotām. Kāda ir jūsu attieksme pret tādiem ieviešamiem kritērijiem, kvotām dažādām minoritātēm, dzimumiem, ādas krāsām? Vai tas atver jaunas iespējas līdz šim nepelnīti malā nobīdītiem māksliniekiem vai otrādi – liedz izpausties īstam talantam?

Dace Rīdūze: Man liekas, ka uz Latvijas situāciju tas īpaši neattiecas. Domāju, ka jāvērtē mākslas darbs pēc būtības, nav svarīgi, kas to ir veidojis. Tad arī atkrīt šīs problēmas.

Roberts Vinovskis: Ļoti sarežģīts jautājums, jo šīs dažādu veidu kvotas attiecas ne tikai uz festivāliem vai balvu sadalījumiem, bet arī uz finansējumiem. Runājot par kvotām, no vienas puses, jā, tās ir nepieciešamas, lai sievietes – režisores, kuras ir bijušas nostumtas malā, gūtu vairāk iespējas izrādīt filmas… No otras puses – cilvēks ir cilvēks, ir runa par autora mākslas darbu. Nav svarīgi, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Ir svarīgi tas, ka tas šodien notiek. Cilvēkiem vajag būt elastīgākiem, saprotošākiem un iejūtīgākiem vienam pret otru. Atbilde atradīsies. Vajag ieklausīties citos un meklēt pareizo ceļu, jo tad tas tiks atrasts. “Oskara” balvas ceremonijas kontekstā, kas ir liela biznesa mašīna, priekš manis priecīgā ziņa bija tā, ka dramatiski ir krities ceremonijas reitings. Es tajā saskatu kaut ko pozitīvu, jo šādas parādes ir labas kā šovs, bet ir

jāsaprot, ka jebkura māksla, tai skaitā kino māksla, nav sports, tās nav olimpiskās spēles, kur viens atlēts, par sekundi pārspējot citu, parāda pārākumu par šo vienu sekundi.

Runājot par filmu, nav iespējams pateikt, ka šī filma ir par vienu iedaļu labāka par citu filmu. Tas ir ārkārtīgi subjektīvi. Šoviem nav nekādas vainas, bet pret to nevajag attiekties pārāk nopietni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt