Jautājums par nacionālo pasūtījumu kino jomā Saeimas dienas kārtībā nonāca pēc tam, kad Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas vadītājs Raivis Dzintars publiski dalījās pārdomās par to, vai tādi projekti kā filma "Kolka Cool" jāfinansē no valsts budžeta. Nākamais "troksnis" izcēlās, kad pirms diviem mēnešiem Saeima lēma piešķirt papildus naudu divām filmām "Dvēseļu putenis" un "Zīmogs sarkanā vaskā", apejot Nacionālo kino centru, kas līdz šim dalījis jau tā nelielo naudu. Tagad Nacionālā pasūtījuma dokuments, nosakot kritērijus un izveidojot jaunu komisiju, piedāvā palielināt kino nozares budžetu.
Virkne nozares ekspertu uzskata, ka nacionālajam pasūtījuma ir jābūt. Kino māksliniece Ieva Romanova redz, ka arī tas būs grūti: “Es esmu dežūrējusi par slikto un naidnieku visiem tiem, kuru projekti netiks atbalstīti. Tas izmisums, kā vispār to mazumiņu sadalīt - tā griez tā griez, visās vietās sāp.”
Savukārt režisors Andrejs Ēķis uzskata, ka nacionālais pasūtījumam ir arī kāda priekšrocība: “Varbūt kaut kas tur ir nepareizs, varbūt nacionālais pasūtījums kādam nepatīk vai patīk, tomēr nacionālais pasūtījums ir vēl viens no veidiem, kā dabūt vēl klāt naudu.”
Turpretī mediju eksperts Sergejs Kruks nacionālajā pasūtījumā saredz paralēles ar padomju laika komisiju kritērijiem, kad tie darbojušies kā kontroles un uzraudzības rīks:
Nepatīkami bija dzirdēt šeit to, ka industrijas pārstāvji ir gatavi, nu tā rupji runājot, pārdoties. Lai kā to sauc, lai kā administrē, mums vienkārši vajag naudu. Lai pārliecinātu politiķus par finanšu bāzes palielināšanu, ir gatavi parakstīties zem jebkādiem dokumentiem, kas gala rezultātā var izrādīties kā slazdi.”
Politologs Ivars Ījabs norāda, ka mākslai jāsaglabā neatkarība un tikai tas var noteikt, ka tā ir kvalitatīva, tāpat arī pašiem kino ļaudīm jālemj par nozares attīstību: “Labi mākslinieki lielākoties mēģina taisīt to, ko viņi paši grib, nevis to, ko viņiem kaut kādā veidā pasūta.”
Citi eksperti pauž bažas, ka nacionālais pasūtījums nav tikai latviski runājošā publika Latvijā, bet arī aizbraukušie latvieši un citās valodās runājošā Eiropas un pasaules publika. Šaubas ir gan par to, kas ir pasūtījumā ietvertais patriotisms vai nacionālā identitāte, gan arī tas, kas to vētīs.
“Manuprāt, tas [nacionālais pasūtījums] ir bīstams, un tas ir nevietā un nelaikā," kritisks ir arī producents Roberts Vinovskis. "Šeit tika minēti vairāki argumenti, kāpēc nacionālais pasūtījums ir vajadzīgs. Viens no tiem bija, ka tas būtu labs arguments, lai politiķus pārliecinātu piešķirt vairāk finansējuma Latvijas kino. Manuprāt, tikpat labs arguments varētu būt tas, ka Latvijas kino panākumi gan Latvijā, gan ārpus Latvijas atpazīstamības un festivālu ziņā ir pietiekoši lieli, pat ļoti lieli, salīdzinot ar to finansējumu, kāds ir šobrīd.”
Vinovskis arī norāda, ka nacionālais pasūtījums varētu darboties kā prioritāri noteikti filmu žanri, pēc kuriem valsts nosaka pieprasījumu, piemēram, bērnu filmas vai latviešu literatūras klasikas ekranizācija: "Svarīgi, lai neturpinās prakse dalīt naudu bez konkursa, kā to darījusi Saeima.”
Nacionālā pasūtījuma darba grupas vadītājs Dāvis Stalts (Nacionālā apvienība) sola vēl ieklausīties kino nozarē. Risinājumi, ko iezīmējusi Saeimas deputātu darba grupa, lai papildinātu kino budžetu, ir vairāki. Viens no tiem: novirzīt kino apmēram vienu miljonu latu gadā, kas ir biļetēs iekasētais pievienotās vērtības nodoklis.
