Andreja Zvjaginceva filma „Nemīlestība” ir ļoti skaudrs stāsts par brūkošu ģimeni, paviršību, neiecietību un neiejūtību attiecībās, kā rezultātā par upuri kļūst visā šajā situācijā aizmirstais un gandrīz vai traucējošais dēls Aļoša.
Filma ir kā izmisuma kliedziens par to, ko mēs, cilvēki, šodien viens otram spējam nodarīt, pat to īsti nemaz neapzinoties.
Taču viena no lielākajām filmas vērtībām: ar savu spēcīgo vēstījumu tā spēj aktivizēt skatītājos nemīlestības pretstatu – sirds līmeni. Ne velti daudzi cilvēki pēc filmas noskatīšanās saviem tuvajiem nekavējoties sūta mīlestības apliecinājumus.
Ģimenisko vērtību sabrukums, bērni, kas tiek mētāti no viena šķirtā vecāka pie otra, paviršība attiecībās ir arī Zviedrijas filmas „Kvadrāts” ļoti svarīgas tēmas, plus pieliekot citus aktuālus jautājumus, piemēram, mūsdienu mākslas dažkārt visai apšaubāmo vērtību.
Filmai „Kvadrāts” ir īpaša traģikomiska intonācija, kas, kā uzskata kinokritiķe Daira Āboliņa, uzrāda veselīguma pazīmi kā mākslā, tā sabiedrībā.
Uzšķērst mūsu vērtību sistēmu
Āboliņas redzējumā šī gada izcilākajos kino darbos asi - kā ar skalpeli - uzšķērsta mūsu nobīdīto vērtību sistēma.
Nespēja atšķirt būtisko no nebūtiskā, ko raisa visapkārt esošais informācijas blīvums un nemitīgā aizņemtība. Un kas ļoti svarīgi – filmu varoņos ļoti labi varam atpazīt sevi, bet paskatīties uz sevi no malas ik pa laikam ir ļoti vērtīgi.
"Brīnišķīgi, ka mākslinieki par to runā, ka viņi nerunā tikai melnās krāsās, ka viņi parāda tās dzīves reālijas arī ar tādu filozofisku aspektu vai kā Andrejs Zvjagincevs: viņa filmās vienmēr ir arī filozofiski reliģiska atsauce atrodama, kas varbūt tādā pirmsziemassvētku laikā daudziem cilvēkiem arī ir svarīgi. Ka ir arī tādas vērtības, kas nav aptaustāmas, pie tām nevar pieturēties fiziski, bet ka tu saproti, ka bez tās virspusējās problēmu gūzmas ir kaut kādas citas dimensijas, pie kurām tu vari pieturēties. Un tas ir brīnišķīgi, ka tev vismaz saka – ir, ir (tu uzreiz to neieraudzīsi), bet vispār ir, kur pieturēties,” saka Daira Āboliņa.
Kā gaismas stars tumsā, kā pretstats nemīlestībai un vienaldzībai Zvjaginceva filmā ir brīvprātīgo glābēju kustība, kuri iesaistās pazudušā dēla meklēšanā. Uz kopējā fona šie cilvēki izskatās gandrīz vai kā citplanētieši, jo gatavi ziedot laiku un enerģiju, lai nesavtīgi palīdzētu citiem un bez tam darīt to par baltu velti.
Filmā redzamajiem glābējiem ir reāls prototips – organizācija „Liza Alert”, kas Krievijā ar ļoti labiem panākumiem darbojas septiņus gadus un kam savā ziņā Zvjagincevs ar savu filmu uzcēlis pieminekli.
Brīvprātīgo kustības
Arī Latvija var lepoties ar šādiem cilvēkiem, jo pie mums pat gadu ātrāk – pirms astoņiem gadiem – dibināta brīvprātīgo organizācija „bezvests.lv”, kas arī brīvajā laikā un bez atlīdzības meklē bez vēsts pazudušus cilvēkus. Kā izrādās, tā ir milzīga mūsu sabiedrības sociāla nelaime, jo pazudušo ir ļoti daudz.
Pirms trīsarpus gadiem organizācijā iesaistījās Sandra Miķelsone, pēc profesijas juriste, kura veic visdažādākos uzdevumus, kas saistās ar pazudušo meklēšanu, tostarp pati arī iet meklēt cilvēkus. Viņas motivācija – cilvēka dzīvība ir svarīgāka par visu: „Manuprāt, lielākā vērtība cilvēkam ir dzīvība, un bieži ir tie gadījumi, kad izdodas atrast cilvēku dzīvu. Pat arī ja cilvēks tiek atrasts miris, tā ir zināma izeja no situācijas, situācijas risinājums. Protams, ir neizmērojama arī tā sajūta, kad tev pienāk tuvinieki un saka paldies. Iepriekš es esmu palīdzējusi arī daudzās citās sfērās, bet nekad nav bijusi tāda gandarījuma sajūta, kā tas ir šajā sfērā.
Kur mēs atrodam laiku? Protams, mēs to daļēji atņemam arī no savām ģimenēm. Ir bijuši arī gadījumi, kad kādam klientam tiek atteikts kaut ko izdarīt arī darbā, ja tas ir mazāk svarīgi, nekā ja tajā brīdī ir pazudis bērniņš. Laiku mēs atrodam arī brīvdienās. Meklēšanas lielākoties nenotiek darba dienās, izņemot gadījumus, kad ir pazudis bērns, vecs cilvēks vai cilvēks ar īpašām vajadzībām. Jo nav iespējams meklēt cilvēku un strādāt vienlaicīgi. Protams, mēs atņemam laiku savai ģimenei, bet šobrīd ir izveidojusies situācija, kad mani bērns pat ļoti atbalsta. Viņai ir tikai 11 gadu, bet, ja ir kāds nopietnāks gadījums un sakrīt tā, ka es viņai kaut ko esmu apsolījusi, viņa pat pati saka – mammu, brauc, jo tas ir svarīgāk!”
Atziņas, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt, reāls piepildījums praksē ir arī brīvprātīgo kustība onkoloģisko pacientu atbalstam, kas aizsākusies pirms trim mēnešiem. Tā paredz, ka speciāli apmācīti brīvprātīgie dodas pie pacientiem Austrumu slimnīcā, lai uzklausītu un sniegtu atbalstu grūtajā dzīves posmā.
Kustību iedibinājusi biedrība „Svētās ģimenes māja”, un, kā atzīst priesteris Andris Kravalis – ļoti liels prieks, ka cilvēku atsaucība bijusi vēl daudz lielāka, nekā cerēts: "Ziniet, visas ilūzijas paiet malā dzīvības un nāves jautājumu priekšā. Un, manuprāt, šī kustība pavairo cilvēcību, žēlsirdību, tā ir tikšanās. Viss sākas ar tikšanos, un tad tā tikšanās atver arī vairāk sirdi, un cilvēks arī vairāk padomā par mūžības jautājumiem. Kas viņu sagaida, cik viņš ir gatavs nostāties mūžības priekšā, bet varbūt arī Dievs viņu dziedina, mediķi viņam palīdz un situācija izvēršas savādāka.”
Satikšanās sirds līmenī
Tieši šī cilvēku satikšanās sirds līmenī ir visvairāk nepieciešama, lai katrs no mums un līdz ar to arī visa sabiedrība sāktu dziedināties, iegūtu lielāku harmoniju un dzīves piepildījuma sajūtu – ir pārliecināts šobrīd Latvijā dzīvojošais beļģu misionārs, filozofs un teologs Žozefs Bastēns.
Viņš bieži tiek aicināts uzstāties ar lekcijām dažādās auditorijās, un teju vienmēr cilvēki uzmanības centrā izvirza jautājumu, ko darīt ar depresiju un nomāktību, kas ir tik bieža viņu dzīves pavadone, un kā pa īstam dzīvot, nevis tikai funkcionēt.
Žozefs, kurš pats savulaik piedzīvojis smagu depresiju, uzskata, ka problēma ir tajā, ka mēs pārāk daudz dzīvojam prāta, nevis sirds līmenī, kas ir cilvēka patiesā dziļākā būtība un īstenais kodols. Sabiedrības spiediena un vēl daudzu citu iemeslu dēļ mēs šo savu kodolu apklusinām, nobloķējam, apaudzējam ar neskaitāmiem uzslāņojumiem, jo tas traucē mūsdienu žurku skrējienā, kad par katru cenu ir jānopelna, jāiegādājas, jāpaspēj, jāpārvar, sevi jāapliecina un tā joprojām.
Taču tā ir vardarbība pret sevi. Ne visi to iztur, un
tad sākas tukšuma un dzīves nepiepildījuma sajūta, kam var būt ļoti smagas sekas, bet kas var būt arī impulss, lai atkal atgrieztos pie sava dziļā un patiesā kodola.
Pašam Žozefam Bastēnam savulaik to palīdzēja izdarīt "Klusuma skola" kādā kristiešu kopienā un jo īpaši darbs Žana Vanjē dibinātajā „Šķirsta” kopienā, kur dzīvo cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Šie cilvēki dzīvo ārpus mūsu sabiedrības žurku skrējiena un spiediena, un kopā ar viņiem Žozefs vislabāk saprata, ko nozīmē satikšanās sirds līmenī.
"Es atceros kādu situāciju, kad cilvēks ar īpašām vajadzībām "Šķirsta" kopienā man uzdeva jautājumu - vai tu mani mīli? Viņš to darīja diezgan agresīvā veidā. Un agresivitāte arī ir valodas veids. Tas nozīmē, ka es sadusmojos tāpēc, ka netieku pieņemts tāds, kāds es esmu. Un viņš sacīja - zini, tu neproti un nevari mani mīlēt, jo tev ir liela galva un maza sirds. Un, ja tas tevī tā ir, tad starp galvu un sirdi ir karš. Tu neesi līdzsvarā, mierā. Bet, ja tava sirds ir lielāka nekā tava galva, iestājas miers. Un mēs kļūstam draugi.
Un viņš kā padomu sacīja: tad savu galvu ieliec savā sirdī.
"(..) Un tas ir tas paradoks - cilvēki, kas izslāpuši pēc mīlestības, kas sauc un kliedz, īstenībā ir tieši tie, kas mums var dot šo mīlestību."
Cilvēka sirds līmeni Žozefs Bastēns salīdzina ar mazo bērnu, kas mīt katrā no mums, jo, kamēr bērns vēl ir brīvs no sabiedrības priekšstatiem, viņš cilvēkus nevērtē pēc sasniegumiem vai skaistuma, viņam svarīgs tikai tas, kas viņu mīl un par viņu rūpējas.
Vēlējums – lai izdodas sajust šo bērnu sevī un līdz ar to kļūst iespējama šī dziļā un svarīgākā tikšanās sirds līmenī.
