Septītais Rīgas Starptautiskais kino festivāls par spīti pandēmijas ierobežojumiem jau rit pilnā sparā – no 15. līdz 25. oktobrim festivāla programma piedāvā 129 filmas, no kurām liela daļa šogad skatāmas arī tiešsaistē.
Riga IFF īsfilmu programmā pirmizrādi piedzīvos režisores Lailas Pakalniņas darbs “Pirmais tilts”. Tikmēr joprojām nav zināms Latvijas pirmizrādes datums viņas jaunākajai spēlfilmai “Spogulī”, kas pasaulē pirmizrādīta tiks novembrī – Tallinas kinofestivālā “Melnās naktis”.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem. Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Henrieta Verhoustinska: Vai tava spēlfilma “Spogulī”, kas pirmizrādi piedzīvos, kad pandēmija to ļaus, vai tā ir rotaļāšanās? Jo visa filma ir uzņemta selfiju tehnikā. Un pirmais, ko tu izdarīji, ienākot “Kultūrdevā”, tu uztaisīji selfiju. Tas laikam joprojām filmas iespaidā?
Laila Pakalniņa: Jā, brīžiem filmas iespaidā es uztaisu selfijus. Mums bija diezgan ilgu laiku periodu bija interesanti pētīt, kas tas tāds ir – selfijs.
Vai tā ir rotaļāšanās? Jo tur pamatā ir Sniegbaltītes pasaka, tad zināmā mērā tā varētu būt arī bērniem skatāma filma. Viena no retajām tavām filmām, ko varētu skatīties bērni.
Laila Pakalniņa: Bērni var skatīties visas manas filmas, jo tajās nav nekā tāda, ko bērni nedrīkstētu redzēt. Nav vardarbības, seksa nav, vismaz atklāta. Tā kā “Pirmo tiltu” bērni varētu skatītes droši un varbūt ir pat spējīgāki skatītāji par pieaugušajiem. Bet vai “Spogulī” ir rotaļāšanās? Protams, jebkura filma ir rotaļāšanās. Tāpēc, ka rotaļājas brīvs cilvēks. Mēs cenšamies būt brīvi. Un it īpaši filmējot filmu “Spogulī”, mēs sev un filmēšanas grupai teicām, ka šo filmu mēs veidojam ar prieku. Kā mēs zinām, nekas nav viegli, un kā saka Gints Bērziņš – mēs nesavācamies filmēšanas laukumā, lai mums būtu viegli.
Bet tas nav pretrunā, ka mēs strādājam ar prieku.
Operators Gints Bērziņš nezaudēja prieku. Un visi šie selfija kadri ir ar Ginta Bērziņa atpazīstamo, izsmalcināto, izslīpēto, skaisto rokrakstu. Kāpēc nefilmējāt ar telefoniem visu filmu?
Laila Pakalniņa: Nu tu diezgan brutālu jautājumu uzprasīji. Tāpēc, ka mēs gribējām tieši būt atšķirīgi no tiem, kuri filmē ar telefoniem. Bet telefoni mūs iedvesmoja, neapšaubāmi. Mums vajadzēja profesionālu tehniku, mums vajadzēja anamorfo optiku, lai mēs varētu redzēt mizanscēnu, kas ir aiz šī selfiju autora.
Tas ir ļoti skaisti.
Laila Pakalniņa: Kad mēs rādīsim Rīgā un Latvijā, šobrīd īsti nav skaidrs, jo īsti nav skaidrs, kas notiks ar Covid-19, bet pasaules pirmizrāde pilnīgi noteikti būs 22. novembrī festivālā “Melnās naktis” Tallinā.
Savukārt Riga IFF festivālā būs Latvijas pirmizrāde filmai “Pirmais tilts”, kuru tu esi nofilmējusi uz atraduma. Izstāsti!
Laila Pakalniņa: Jā, par to pirmizrādi. Mums tas ir ļoti būtiski, jo mēs pirmo reizi – arī es, Anrijs Krenbergs, Gints Bērziņš – viņu redzēsim uz lielā ekrāna. Mēs nekad neesam to skatījušies uz lielā ekrāna. Pirmizrādi piedzīvoja tiešsaistē Šveicē, un tagad šī filma ir kaut kur pasaulē, bet mēs viņu neesam redzējuši.
Bet ar atradumu ir tā, ka mans vīrs Juris Pakalniņš atrada filmas negatīvu zem rakstāmgalda. 35 mm filma, kas izrādījās negatīva pārpalikumi no manas pirmās spēlfilmas “Kurpe”. Tur bija diezgan daudz bundžu, bet atkal ne tik daudz, lai filmētu lielu filmu. Vispirms mēs uztaisījām testu, un tas izrādījās pozitīvs, ka filma ir gandrīz perfekti saglabājusies. Negatīvs, kurš ir nostāvējis nebūt ne ledusskapī, nebūt ne konstantā temperatūrā, ir izdzīvojis 21 gadu. Tad mēs braucām filmēt.
Un nofilmējāt Krāslavas tiltu.
Laila Pakalniņa: Jā, mēs filmējām Krāslavā.
Kādas lielākās izmaiņas pandēmija ir ieviesusi festivāla gaitā?
Sonora Broka: Tādas tīri dekoratīvas šobrīd, jo mums ir grēdas ar dezinfekcijas līdzekļiem, maskām, cimdiem, vizoriem un visu iespējamo. Vārdu sakot, mūsu brīvprātīgie ir tā ekipēti, ka tas man atgādina mūsu pagājušajā gada programmā izrādīto filmu “2001: Kosmosa odiseja”. It īpaši meitenes, kas sēž info centrā viņām ir gan vizori, gan arī caurspīdīgā stikla siena, tādēļ es varu teikt, ka mēs esam īstenojuši maksimumu, ko vien šobrīd varētu izdarīt.
Bet jūs jau esat pielāgojušies arī saturiski, jo jūs jau rādāt tiešsaistē filmas.
Sonora Broka: Jā, tas atkal bija mūsu vasaras mājasdarbs. Jo aprīlis bija ļoti satraucošs. Un tad kaut kādā veidā, ne tikai mēs, protams, kino festivāls, bet arī visa kino industrija ļoti fleksibli un ātri mainījās un pielāgojās šiem te jaunajiem uzstādījumiem.
Vēl maija sākumā uz jautājumu “vai mēs varētu izrādīt jūsu filmu arī tiešsaistē paralēli kinoteātrim" visi bija mērenā šokā, un “ko jūs iedomājaties”.
Jo mēs atrodamies ģeogrāfiski visai sensitīvā vietā blakus lielai valstij blakus, kas ļoti aktīvi nodarbojās ar kino pirātismu. Un uz Jāņiem jau pavisam tā bija cita saruna. Tā ir pavisam cita arī tirgus iespēja – iespēja arī papildus nopelnīt. Jo, protams, ka šobrīd ir dramatiski mainījusies situācija kino tirgū, pateicoties tam, ka ļoti reti kurš kino festivāls vispār notiek fiziski. It īpaši vasarā. Tad, protams, ka kino izplatītājiem tas nozīmē arī ļoti dramatisku kritumu ieņēmumos. Un tā ir jaunā realitāte, kurā mēs dzīvojam. Gan tiešsaiste, gan arī kinoteātri, kur tas ir iespējams. Es gan ļoti priecājos, ka Riga IFF notiek arī klātienē, jo es uzskatu, ka kino ir jāskatās kinoteātrī un tiešsaiste ir tikai paplašinājums, pie kura esam nonākuši apstākļu dēļ. Bet arī uz to ir jāskatās no pozitīvā aspekta, jo šādi mēs varam rādīt filmas cilvēkiem, kas sēž pašizolācijā, kuriem ir grūti atnākt uz kino.
Galu galā cilvēki, kuri ir ne tikai Rīgā, bet ir kaut kur citur Latvijā, kuri nevar atbraukt uz Rīgu noskatīties filmu.
Sonora Broka: Tā ir nebijusi situācija – 51 seanss skatāms tiešsaistē jebkurā Latvijas malā.
Agneška Holanda, kuras jaunākā filma “Šarlatāns” arī ir Riga IFF programmā, intervijā “Kultūras Dienai” teica, ka viņi ir konstatējuši Eiropas Kinoakadēmijā situāciju, ka cilvēki Eiropā neskatās Eiropas kino. Viņi skatās vai nu savas valsts kino, vai nu Amerikas vai britu kino. Ko var darīt šajā sakarā, Laila, kā tev šķiet?
Laila Pakalniņa: Ko es varu darīt šajā sakarā? Man jau liekas, ka Latvijā tā situācija mainās. Es nezinu, varbūt, ka kaut kur citur tas mainās uz slikto pusi, bet man vienmēr ir šķitis, ka kopš 90. gadiem mēs pamazām rāpjamies pareizajā virzienā.
Tas, protams, nenozīmē, ka visai drīz Eiropas filmas varētu konkurēt ar Holivudas filmām, bet mēs nezinām arī to, ko Covid-19 nodarīs Holivudai.
Varbūt, ka mēs izdzīvosim. Ar šīm lielajām industrijām varbūt būs sarežģītāk, bet, ko es gribēju teikt, ka visi tie kinolektoriji, kino festivāli, lekcijas – tas nav palicis bez rezultātiem. Arī kultūras raidījumi. Man liekas, ka cilvēks arvien vairāk grib redzēt kaut ko citu.
Riga IFF šogad piedāvā 10 programmas, 129 filmas. Kā tu vēl esi dzīva?
Sonora Broka: Tā jau neesmu tikai es, “Kids Weekend” programmu bērniem veido Kristīne Simsone, visu ārkārtīgo īsfilmu daudzumu pārvalda Anna Zača.
Tostarp arī Lailas Pakalniņas īsfilmu.
Sonora Broka: Tostarp, jā. Un bez Lailas Pakalniņas filmas mums būs vēl deviņu Latvijas filmu pirmizrādes, kas startēs mūsu nacionālajā [īsfilmu] konkursā, kas ir jaunums šogad festivālam. Un vēl arī Agnese Logina, kura [koordinē] “Baltijas mūzikas video” [skati]. Tā kā tā neesmu tikai es. Un tas, ka ir ļoti precīzi nodalītas sfēras, ļoti palīdz, jo es nejūtos kompetenta īsfilmās, ko es nevarētu teikt par Annu Zači. Savukārt es sekoju līdzi pilnmetrāžai.
Kuras no pilnmetrāžas programmām ir tev tādas, kuras tu īpaši gribētu ieteikt? Varbūt cilvēki nepamana, jo tās varbūt nav lielos festivālos atzīmētas filmas, bet tu gribētu, lai tām pievērš uzmanību.
Sonora Broka: Protams, ka man tāds mīļais bērns ir pilnmetrāžas konkursu skate, kurai žūrijā ir arī Laila Pakalniņa, un pagājušajā gadā tur bija arī viņas filma “Karote”. Pirmkārt, tādēļ, ka šī programma tiks izrādīta tikai klātienē šogad. Tikai kinoteātrī. Tāpēc būtiski nepalaist šīs te filmas garām, bet, otrkārt, un varbūt pat svarīgāks iemesls ir tas, ka šīs filmas, mūsuprāt, ir ārkārtīgi interesantas tajos savos meklējumos. Tās ir vai nu debijas, tātad režisori, kas tiešām vēl izmēģina sevi kino, vai arī režisori, kuri ir nolēmuši, ka viņiem būs tieši šāds režijas stils. Viņus nesatrauc tas, cik ļoti tas saskan ar tādu visprestižāko kino festivālu uzstādītajiem kritērijiem, bet viņu interesē tieši viņu personīgie meklējumi kino valodā. Tas, ko viņi vēlas pateikt. Tās noteikti ir atšķirīgas filmas.
Vai, tāpat kā pagājušajā gada konkursa skatē, sacentīsies arī dokumentālās un spēlfilmas?
Sonora Broka: Jā, arī šogad. Žūrija mani ienīst par to.
Kā ir, Laila?
Laila Pakalniņa: Nu, nē, kino ir kino. Tā ir tā pati valoda. Tikai veids, kā mēs tās filmas radām, ir atšķirīgs.
Tas vienkārši nozīmē, ka Riga IFF ir liels festivāls.
Ir gan, jā. Gandrīz 130 filmas.
Laila Pakalniņa: Konkursā kopā dokumentālo un aktierkino.
Vai tev ir favorītes filmas? Ne tikai šajā konkursā – par konkursu tu droši vien nemaz nevari runāt, bet vispār festivālā, kuras tu labprāt ieteiktu?
Laila Pakalniņa: Nu, jā, tas tik vēl trūka, ja es tagad pateiktu kādu manu favorīti konkursā. Konkursu es arī ieteiktu skatīties, bet man ir viens favorītu, favorītu favorīts – “Kremētājs”.
Čehu jaunā viļņa filma.
Laila Pakalniņa: Jā, man liekas, ka Sonora Broka arī viņu redzēja.
Sonora Broka: Jā, tā bija pavisam nesen restaurētā Juraja Herca filma “Kremētājs”, kas, manuprāt, piedzīvos savu pirmizrādi uz lielā ekrāna Latvijā, tagad, pēc cik gadiem.
Laila Pakalniņa: Jā, un saistībā ar šo filmu, tur pat nav jēgas stāstīt, par ko ir filma. Vienkārši vajag iet un skatīties. Un, ja nepatiks, tad es nezinu.
Tad tu uzņemies pilnu atbildību.
Laila Pakalniņa: Nē, es neuzņemos. Šī filma pilnīgi noteikti nav radīts kā produkts ne toreiz, ne tagad, lai patiktu plašām masām, bet es domāju, ka priekš tiem, kas apmeklē kino festivālus, tai vajadzētu būt ļoti mīļai filmai.
