Muzikalitāte vienmēr ir papildu bonuss režisora talantam, kas noder dažādos filmas veidošanas posmos: sākot ar filmas iekšējo plūdumu, aktieru tēlojuma dinamiku un nemaz jau nerunājot par filmas skaņas partitūras izvēli. Savā Ziemassvētku pasakā Aigars Grauba varēja izpausties daudzos savos talantos, sirsnīgu humoru ieskaitot. Pirmo reizi viņš strādā kopā ar savu vecāko meitu Mariju Graubu, kura filmā atveido apsviedīgo policisti Kambalu. "Circenīša Ziemassvētki" atklāj arī Latvijas kino jaunu radošu tandēmu: tēvs un meita. Un tajā ir daudz sirsnības.
Filmas aktieru sastāvs ir negaidīti daudzskanīgs: cietumnieku-Ziemassvētku vecīti atveido Kaspars Kārkliņš, svētku stresa nomocīto vecāku lomās Inga Tropa un Jānis Vimba, viņu mazos saprātīgos bērnus tēlo Bille Siliņa un Vilhelms Auders. Citu labo un slikto noziedznieku un policistu lomās Jēkabs Reinis, Rihards Lepers, Meinards Liepiņš, Toms Auniņš, Egons Dombrovskis, Sigita Pļaviņa, Samira Adgezalova, Havjers Garsija.
Filma jau izturējusi skatītāju pārbaudījumu ar lielo ekrānu, tagad skatāma mazo ekrānu platformās.
Ar aizkulišu stāstiem par "Circenīša Ziemassvētkiem" tiek atklāta raidījuma "Latvijas filmas Latvijas šodienai" 2023. gada jaunā sezona.
Daira Āboliņa: Aigar, tu kino strādā galvenokārt ar vēsturiskām tēmām. Vērienīgi vēsturiski inscenējumi, un pēkšņi – Ziemassvētku vecīša stāsts. Pēc "Nameja gredzena" – Ziemassvētku pasaka. Kā tu pats to izskaidro?
Aigars Grauba: Par šo lietu es varētu izteikties filmas varones, policistes Kambalas vārdiem – visu nosaka attieksme un skatupunkts. Ja cilvēki uzmanīgāk paskatītos uz manām, kā tu nosauci, lielajām, vēsturiskajām filmām, tās patiesībā ir ļoti kompaktas, ļoti personīgas, ļoti uz galvenajiem centrālajiem tēliem virzītas. Tie lielie notikumi un paplašinājumi veidojas no ļoti personīgiem, ļoti tuviem cilvēku stāstiem, kas ir vai nu draugi, vai pretinieki. Tas galvenais engine, tas spēks var sākties no vienas sirds vai viena samezglojuma. Ja tā paskatās, "Baigajā vasarā" Roberts nolemj palīdzēt savam draugam un vēsturiskais fons iedarbojas pēc tam. "Rīgas sargi" arī ir ļoti personisks mazs stāsts, kas sākās ap nelielu draugu kopu, kā teica Artūrs Skrastiņš, viņam esot bijis svarīgi saprast: "Ok, vai es nenobītos šādā situācijā?" Bet, ja mans draugs sāks darīt, es viņu atbalstīšu un mums pievienosies vēl citi draugi, varbūt mēs iesim un kopā varēsim paveikt lielu lietu. Tas ir tāds sniega pikas, sniegpārslas princips. Man liekas, ka tas ir visos manos darbos. Par "Sapņu komandu"? Man ļoti patīk autobiogrāfiskā kino žanrs. Ne velti es vēlētos uzņemt filmu par režisoru Vili Lapenieku. Pirmās brīvvalsts laikā tika uzfilmēts tikai viens vienīgs īsts kino hits, kas nopelnīja pusmiljonu – "Zvejnieka dēls". Mēs it kā zinām šo filmu, bet mēs nesaprotam šo kontekstu. Pirms tam bija tikai skatu filmas un bija mēmā filma "Lāčplēsis". To interesi, kas radās par kino pēc "Zvejnieka dēla", nevar ne ar ko salīdzināt.
Mani bieži vien ieintriģē vai nu vēstures notikumi, vai personāži. "Nameja gredzena" filmas ideju es noķēru tikai tajā brīdī, kad es dzirdēju Māras Zālītes tekstu: "Namej, šis bija mans gredzens, tagad tas ir tavs". Tas ir tik ļoti personīgi. Es varētu teikt tā – es pie kosmosa nokļūstu caur sniegpārslu, caur to mūžības putekli.
Jā, bet kā tu tomēr noķēri Ziemassvētku filmas sajūtu? Tas tomēr ir kaut kas cits.
Var teikt, ka tā ir nejaušība. Bet daudzas lietas ir nejaušība. Man ir raksturīgi līkumu līkumiem atbildēt, tas tā kā ar slēpēm braucot no kalna. Tu jau zini, ka pa taisno laisties ir bīstami, tāpēc cilvēks brauc slalomā.
Par Ziemassvētkiem… Man patīk cilvēki, kas uz pasauli skatās ar tādām saulainām, humora pilnām acīm un spēj ieraudzīt paradoksālas, jautras lietas tur, kur citi iet garām drūmām sejām. Tāda pēkšņa atskārsme, ka tieši vislielākie svētki ir vislielākās briesmas cilvēku attiecībām, vislielākie skandāli un kašķi un viss, kas notiek tieši tad, kad visi grib, lai visiem viss ir vislabāk.
Ja mēs no tāda viedokļa skatāmies, tas ir īstais zelta kino likums, ka ir jānotiek kaut kam neparedzētam! Tas nozīmē, ka kino ir gatavs uzsākt savu piedzīvojumu.
Visi vēlas skaistus Ziemassvētkus. Kad tu esi izaudzis ārā no tā svētlaimīgā laimīguma un tev jāsāk pašam visu kārtot, tu saproti, ka tas ir visbriesmīgākais, visšausmīgākais laiks. Man vajadzēja pirmo ainu. Kā viss sākies? Tad tā ideja burtiski dzima šādi (uzsit knipi). Tieši tā! Es pielecu kājās birojā un teicu: "Man viss ir skaidrs!" Iedomājaties, brauc policijas automašīna. Policiste sēž pie stūres un dzied. Atskatās atpakaļ uz vīriņu oranžā tērpā, kas sēž aizmugurē, un mēs pat vēl nesaprotam, kas īsti notiek. Un viņa sejā parādās drausmīgas izbailes un viņš kliedz. Visi ierauga ziemeļbriedi, automašīna noskrien no ceļa, iestrēgst starp kokiem, durvis atkrīt vaļā un atklājas, ka tas ir cietumnieks. Es teicu: "Vai šis nav lielisks sākums filmai?" Par attiecībām, par visu to, kas mūs apdraud.
Man ir vaicājuši, ko es par kino domāju; tu man nevaicā, bet varbūt nodomā uzdot šādu jautājumu? Bet katram ir sava kino izpratne. Vārdu sakot, priekš manis kino ir kā rokmūzika, kā rokmūzikas gabals, tikai tāds liels un izstiepts. Man, protams, pagāja kāds laiks manā kaķa mūžā, lai saprastu, kā es skatos uz šīm lietām, bet es skatos ļoti muzikāli. Kas ir laba rokdziesma? Laba rokmūzika ir tāda, kurā, no vienas puses, tu spēj paredzēt notikumus, bet, no otras puses, tā spēj tevi pārsteigt. Tas varbūt ir kā slikts piemērs labai rokmūzikai, bet no vienas puses ir "U2", kur tu vienkārši saproti, kā tas gabals skanēs, un gaidi, kad viņš beigsies, jo viņš ir labs, viņš ir labi uzrakstīts, viņš ir labi iespēlēts, labi iedziedāts. Negribu aizskart viņu fanus, viņi brīnišķīgi dzied, bet principā tu domā – ak, Dievs, kad šī dziesma beigsies. Laba rokmūzika ir kā dziesma, kurā ir bezgalīgs prieks un kurā viss sagriežas kājām gaisā.
Un man liekas, ka labā kino ir jābūt kā labā rokdziesmā, kas tevi silda.
No vienas puses, tu gandrīz spēj dziedāt līdzi, bet vienalga tas tevi katru reizi pārsteidz. Un, ja katru reizi tev tās skudriņas noskrien kā labā mūzikā, tad viss ir kārtībā.
Kad man bija skaidra filmas sākuma epizode, bija jāsaprot, kāds būs tas samezglojums, kāds būs sižets. Skaidrs, ka cietumniekam ir jāsatiekas ar labo policistu, un ir skaidrs, ka policists ir sastrīdējies ar ģimeni, ka tur ir baigais konflikts, un pats galvenais, ka konflikts ir pilnīgi ne no kā. Un sieva viņam patiešām pat neko nepārmeta, viņš vienkārši pats uzvilkās, pats uzkonfliktēja, pats sakrāmēja koferi… Tad tam stāstam bija vajadzīga arī dziesma. Es vienā brīdī Marijai teicu: "Es zinu dziesmu, kas būs atslēga, kas pateiks, par ko tas stāsts ir." Tur ir arī zīmīgi tie vārdi – lai kā mani notriektu no kājām, es vienmēr celšos atkal augšā. Visa tā lietas būtība, kas acīmredzot būtu katram cilvēkam savā dzīvē jācenšas piepildīt. Ja mēs ar šo filmu varam kaut drusku to izdarīt, tad tas ir brīnišķīgi.
Tu salīdzini savu filmu ar rokmūziku. Tas nozīmē, ka būtībā tam nav īsti nekāda sakara ar maza zēna naiviem sapņiem par Ziemassvētku pasaku?
Nē, galīgi nē. Bet, skaidrs, ka man ir arī savas personiskās atmiņas par Ziemassvētkiem, bet tas nav tas, ko jūs redzat uz ekrāna.
Kas, tavuprāt, ir labs kino?
Man ir sava definīcija, kas ir labs kino. Tas neierobežojas žanros, mērogos vai stilos, tas nav mērķēts plašākai vai šaurākai auditorijai. Labs kino ir tas… Mēs ar savu darbu uztaisām tikai to, ko varētu nosaukt par "avatāru", to ķermeni. Ja tavā filmā pukst tavu skatītāju sirds, tā viņu atdzīvina, kas dzen dzīslās asinis. Tad viņa kļūst par dzīvu, tad viņa kļūst par īstu, labu filmu. Pats superīgākais brīnumainākais Ziemassvētku brīnums ir tas, ka tā kļūst par viņu filmu.
Un tava režisora sirds?
Mana režisora sirds pukst, viņu taisot, bet tad es viņu nolieku tev priekšā uz ekrāna…Tev ir savas filmas, tās ir tavas. Tev ir savas dziesmas, un tās ir tavas. Manas labās filmas ir tās, kurās pukst mana sirds, tās, kuras es darbinu ar savu sirdi, sākot no "Cietā rieksta", "Amadeus". Ja tā filma tevi neaizķer, tad tā nav laba filma, vismaz priekš tevis.
Cik ļoti tu esi ievilcis kino industrijā savu meitu Mariju?
Vecāko meitu Mariju.
Jā…
Un centīšos to izdarīt arī ar jaunāko Beverīnu, viņa jau tiek gatavota…
Kaut gan viņas abas jau filmējās "Nameja gredzenā". Bet Marija ir, kā lai saka, iegremdēta kino purvā jau dziļāk.
Kā katram tēvam vai mātei, droši vien ir ļoti pagodinoši kā līdzvērtīgiem strādāt kopā filmēšanas laukumā, bet tajā arī ir kaut kāds tāds konkurences moments, es tā to sauktu. Ko viņa par mani padomās, ko es par viņu padomāšu? Citam tu piedotu kaut kādu neizdarīšanu daudz vieglāk. Kas tomēr ir sarežģīts šajās attiecībās? Es redzu, ka jums ļoti sapas, bet tomēr tās ir tādas ļoti dziļas attiecības.
Tāds tā kā briesmīgi komplicēts jautājums…
Samudžināts?
Jā, samudžināts. Dižais kino operators Skulte teica – ieeju Rodēnā, lai sapratu, ka nekā tāda, nekā tāda sarežģīta tur nav. Jautājums ir drīzāk ļoti vienkāršs un ļoti skaidrs – vai tu spēj pret savu bērnu būt tikpat objektīvs kā pret pārējiem?
Nu, principā nespēj…
Principā spēju. Spēju. Iedomājieties – kā kartotēkā es sarindoju cilvēkus… Ja viņa nevar atrasties šeit, es varu viņu pārlikt tālāk, tas nenozīmē, ka man ir jāatsakās no viņas vispār. Ir svarīgi apzināties talantus. Citiem, kas savu domāšanu balsta kino teorijā un vispār mākslas kreatēšanas institūcijās, ir savādāk, bet es esmu mūziķis! Mūzikā ir ļoti skaidri – vai tev saskan? Vai tu spēj saspēlēties vienā ritmā? Vai no tā, ka jūs reizē kaut ko darāt, veidojas draivs. Jebkurš mūziķis zina, tu vari griezt aparatūru, cik skaļi gribi, ja jūs nespēlēsiet reizē, nekas nesanāks. Mūzika, būsim atklāti, ir visgodīgākais no žanriem mākslā ever. Es varētu tev stundām stāstīt, bet, piemēram, par kapteiņa fon Trapa dziedošo ģimeni no "Mūzikas skaņām"… Mēs saprotam, viņi sameklēja bērnus, sameklēja balsis, viņi pie tā piestrādāja, bija pareizs aranžējums. Bet vai tev neskries skudriņas pār muguru, kad viņi kopā dzied? Tur ir sameklēts draivs. Kad kopā dzied, kad kopā skan! Šajā gadījumā mums kopā ar Mariju saskan. Tas ir tā, kā sameklēt rezonansi telpā. Tev taču ir bijis, ka tu atrodi telpā punktu, kurā visa tā māja sāk rūkt līdzi. Man liekas, ka ar Mariju mums ir izdevies sameklēt to vietu, kur mums tajā atrasties. Mēs varam strīdēties, mēs varam teikt viens otram, ko mēs domājam. Man nav tāda norobežojoša distance: es esmu tēvs, tu esi bērns.
Viņa tevi visu laiku uzrunā par tēti.
Jā, tas ir pareizi, tāpat kā es viņu par bērniņu un par bērnu saucu, bet mums ir tādas abpusēji respektējošas attiecības. Un vēl es gribu pateikt, ka es vienmēr visu mūžu atcerēšos, cik vienkārši pateica Jānis Streičs. Arī dižākais no dižākajiem. Marija jau bija piedzimusi, to viņš zināja, tad piedzima arī Beverīna, un viņš teica: "Gatavo viņai lomu". Tik vienkārši – gatavo viņai lomu. Tādā nozīmē – atrodi viņai vietu, tu gribēsi viņu redzēt savā darbā. Tava dzīve ir tavs darbs, tavi bērni arī ir tavs gara darbs, tu viņus esi radījis. Tu radi filmu, tu tajā ieliec daudz enerģijas, un viņš teica, tu gribēsi savu bērnu tur redzēt.
Bet burtiskā nozīmē tu taču iedevi Marijai vienu no galvenajām sieviešu lomām. Tādu viskomplicētāko droši vien, kur vajadzēja arī humoru noturēt.
Nu, par humora izjūtu es nešaubījos. Tā mums ir burtiski vienāda. Viņa saprot situāciju nekavējoties.
Un vēl, ja tev kāds saka, ka viņš zina, kura loma vēl nepabeigtā filmā būs galvenāka par kādu citu, netici nekad. Filmā vispār tev ir tikai tāda tēlu sistēma, kurā katrs beigās aizņem to savu vietu, ko viņš ir pelnījis. Citādāk nenotiek. Protams, Namejam "Nameja gredzenā" ir jābūt galvenajam, tas ir skaidrs, bet visi pārējie apkārt, lai kā tas nebūtu, ieņem to savu spēka rindu. Un jāsaka, ka no Marijas es dzirdēju visgodīgāko tekstu: dod man iespēju. Dod man iespēju pamēģināt. Viņa bija pabeigusi Mūzikas akadēmiju, pie Uģa Brikmaņa mācījusies, kuru es ļoti augstu vērtēju. Viņš teica, ka Marijai ir iekšā, teica par viņas potenciālu ļoti labus vārdus. Zini, es pats esmu ielauzies visās šajās kino lietās kaut kādā ziņā no malas. Kaut kādā mērā dzīve ir devusi man iespējas. Es arī esmu filmējies filmā, izturējis kaut kādus konkursus, kā puika piedalījies Nacionālā teātra izrādē "Emīls un Berlīnes zēni". Arī režisors Valdis Lūriņš deva man iespēju.
Un vēl tu spēlēji skolas direktora lomu Martas Elīnas Martinsones filmā "Tizlenes"!
Lūk, kas ieraudzīja potenciālu, kurš nepieskatīts kaltējās saulītē! Faktiski es ļoti baidījos un ļoti gudroju, kā es varētu atteikties. Ir viegli šefot, taisot filmas, un dot aktieriem norādījumus un pēc tam saņemt no viņiem baigās komplimentācijas, kā tu man palīdzēji izveidot lomu un viss pārējais. Bet kā pēc tam pašam nospēlēt lomu, lai tā nav izgāšanās? Es piekritu tikai tāpēc, ka viņa man teica: "Tiešām, es redzu, ka tu esi tajā lomā". Un es domāju – vai es gribētu, lai man atsaka? Es teicu: "Nu labi, uz tavu atbildību." Es centīšos, darīšu visu, ko varu, es būšu zemāks par zāli. Es būšu gatavs, es būšu iemācījies tekstu, un tā arī bija. Bet, ja tur kaut kas ir izdevies, tad tas ir, drīzāk pateicoties manai rokmūziķa praksei, nevis aktiera praksei Latvijas Nacionālajā teātrī. Tas ir līdzīgi kā labi uzrakstītu un samēģinātu mūzikas gabalu iedziedāt studijā. Es varēju gandrīz jebkurā tonalitātē nodziedāt, kā Grāvis (Aigars Grāvers) pieprasa studijā. Grāvis saka: "Tā, Strēlniek, ej iedziedi". Es iedziedu, bet var tā kā no apakšas, tā kā mazliet tumšāk, draudīgāk. Nu labi, mazliet tumšāk. Nē, tas nav īsti, pamēģini vairāk tā kā ar spiedienu. Varbūt otrādi, gaišāk pamēģini – varbūt tā kā ar smaidu. Tā mūziķis ir pieradis, ka viņam saka, ka tu tā paņem vieglāk, paņem dziļāk, krāsaināk.
Un to tu dari arī kā režisors laukumā, filmas laukumā?
Es domāju, ka vispār – jā. Es viņiem cenšos parādīt vairākas lietas. Ka dzīvē katrai lietai ir noteikts vēl viens iespējamais izskaidrojums. Proti, ka nav jāspēlē tieši tas, par ko ir runa, jo dzīvē aptuveni to pašu nozīmē vēl tik, tik un tik, un vēl tādas un tādas situācijas. Es cenšos atrast no dzīves piemēru, kaut kādu tādu, kas patiesībā nemaz pat nelīdzinās filmas sižetam. Lai viņi dabūtu asociācijas ar piemēru no savas dzīves, jo es jau nezinu viņu dzīves piemērus! Scenārijs ir viņu dokuments, kur ir rakstīts, kā viņam jājūtas vai jāizskatās, bet – kā to sajūtu dabūt? Viņš izlasa, viņam tas faktoloģiskais materiāls ir. Tad es cenšos viņiem izstāstīt par šo lietu kādu telpisku, pilnīgi ar to nesaistītu gadījumu, bet zinot, ka šī stāsta laikā viņš atrod savu dzīves gadījumu. Tad ir viens mirklis, kad viņi noķer to patiesību un sāk domāt tā, kā tam tēlam ir vajadzīgs.
Jo pretējāk un savādāk viņš par šīm lietām domās, jo biezāka un garšīgāka, un smaržīgāka tā vira kļūs.
Mēs par visām lietām nedomājam vienādi. Svarīgi ir būt uzmanīgam pret kopējo kino procesu.
Kas tevi pašu – kā jau pietiekami pieredzējušu režisoru – visvairāk pārsteidza šīs konkrētās "Circenīša Ziemassvētku" filmas veidošanā?
Mani pārsteidza visi aktieri. Nu, zini, nē, nav pareizi tā teikt. Es tomēr atgriezīšos no kino režijas atkal pie mūzikas. Tu savāc labu band, un pirmajā muzikālajā gabalā “Tubthumping”, kas ir pašā filmas sākumā, es savācu tā saucamo "The Prison Band". Es uzaicināju savus mūziķus, un viņi nekavējoties atsaucās, un tas bija baigais prieks un novērtējums manam ieguldījumam. Man atsaucās labākie no labākajiem: Grāvis pie taustiņiem, Jānis Kalniņš pie ģitāras, Egons Kronbergs, Mārtiņš Burkevics, Rihards Fedotovs, Ieva Kerēvica. Man nebija ne jālūdzas, ne jāpiesola baigās naudas. NA uzlika visu gaismu aparatūru, "Universal Baltic Sound" labāko skaņu, ar labāko pults operatoru, ar multitrack ierakstu, un viņi visi to izdarīja ar milzīgu entuziasmu. Un tas tiešām filmā tā arī ir nospēlēts. Tas ir tur un tad. Un īstais vārds ir "pārsteigt". Protams, ka tajā procesā, kad tas notiek, tas uzreiz neskan tik spoži. Tas nav tā. Kad tev atsūta pirmo melno materiālu, ar to ir jātiek galā. Bet, ja tu zini, ka tev ir pareizie mūziķi, pareizā ķīmija, tu gaidi to brīdi, kad iestāsies tas prieks un tas gabals ieskanēsies. Un viņš ieskanas. Mēs tomēr filmai ilgi gatavojāmies. Bija viens gads bez sniega, bija kovids. Es vēlreiz un vēlreiz pārskatīju, vai grupā ir pareizie dalībnieki. Vai pie basenes ir pareizais čalis, vai pie ģitāras ir pareizais čalis, vai aktieri ir pareizie. Un es biju pārliecināts, – ja mēs ieguldīsim pietiekami daudz enerģijas, tad rezultāts būs, jo bija savākti labi un talantīgi cilvēki.
Un tā bija tā filma, ko mēs gribējām uztaisīt. Un viņa vienmēr tevi pārsteidz, protams.
