"Film Angel Studio" ir liela pieredze, strādājot ar ārvalstu kino projektiem, arvien vairāk viņi izvērš arī sadarbību ar Āzijas valstīm, un šai saistībā Latvijas Radio žurnāliste Baiba Kušķe uz sarunu aicināja kompānijas vadītāju Ivo Cepleviču.
Tieši šobrīd korejieši Latvijā filmē projektu "Harbina", kas vēsta par korejiešu brīvības cīņām 20. gadsimta sākumā.
Baiba Kušķe: Kas viņus piesaista filmēt Latvijā, un cik liela ir Latvijas cilvēku iesaiste šajā projektā?
Ivo Ceplevičs: Sadarbība ar Āzijas valstīm mums sākās jau 2008. gadā. Ar Koreju šis mums ir trešais projekts. Iepriekšējais bija 2019. gadā, un interesanti, ka arī tā bija filma par šo pašu tēmu, tikai citā žanrā. Tas bija vairāk mūzikls, tāds romantiskāks. Savukārt šī filma ir par īstām cīņām, spiegiem un nodevībām.
Iesaiste ir ļoti liela gan no vienas, gan no otras puses. Šobrīd Rīgā uzturas gandrīz 100 korejiešu komandas pārstāvju un apmēram tikpat daudz ir iesaistīti arī Latvijas kino profesionāļi. Tas ir, pat neskaitot aktierus un masu skatu dalībniekus.
Cipari mums procesā mainās, un precīzus skaitļus es varēšu nosaukt pēc filmēšanas, bet, ja nemaldos, arī masu skatos šo 20 dienu laikā filmēsies vairāk nekā 400 masu skatu dalībnieku.
No Latvijas?
Jā, no Latvijas. Ir arī daži Latvijas aktieri. Guna Zariņa jau savu lomu ir nospēlējusi, ļoti nelielu, bet, kā jau ar viņu tas notiek, ļoti kolorītu un spilgtu.
Mums ir pagājušas trīs filmēšanas dienas. Šobrīd notiek sagatavošanās mēģinājumi tādām vairāk "action" [spriedzes] ainām, pirms visa lielā komanda ierodas filmēšanas laukumā. Vairākas dienas vēl turpināsim filmēt Rīgā un pēc tam dosimies uz Kuldīgu, Stendi, Liepāju un Reņģes staciju.
Tieši kādus notikumus un kādas vides Latvijā filmē korejieši?
Ļoti dažādas. Mēs filmējam gan Krievijas austrumus, kas ir Vladivostoka un citas pilsētas, un arī dažas specifiskas viņu lokācijas.
Man liekas visai neparasti, ka arī, piemēram, Ķīnas pilsētas Harbinas vide tiek filmēta Latvijā. Kā tas notiek, ka Latvijā tiek ieraudzīta šāda mums tik netipiska vide?
Ziniet, tā visa ir kino burvība. Tas viss izkristalizējas sagatavošanas procesā, tā ir liela tāmēšana, plānošana.
Es tagad uzreiz precīzi nepateikšu, bet tad, kad mēs ar franču kompāniju, kas arī ir iesaistīta šajā projektā, un ar korejiešiem sākām runāt, viņu pirmās idejas bija labi ja trešā daļa no tā, ko mēs darām šobrīd. Bet, atbraucot jau šeit, staigājot pa filmēšanas vietām, tās idejas attīstās un apaug, un beigu beigās tas viss rezultējas plānošanā un izvērtēšanā, kur katru vietu, ainu ir izdevīgāk un efektīvāk uzfilmēt.
Bet ko tik mēs neesam Latvijā filmējuši… Mūsu pirmajā korejiešu projektā mēs filmējām Jūrkalnē un mēs krāpām Jūrkalni par Francijas ziemeļiem. Tā mēs likām lietā mūsu vienīgo stāvkrastu.
Kas ir tas, kas Āzijas kino industrijas cilvēkus piesaista Latvijai?
Tad man jāatkāpjas mūsu vēsturē, kas sākās, kā jau minēju, 2008. gadā. Viss sākās ar Japānas nacionālo televīziju "NHK", kas ir milzīga kompānija ar ļoti ambicioziem un bieži vien arī ar ļoti patriotiski noskaņotiem projektiem. Viņi filmēja vairāku sēriju seriālu par Krievijas-Japānas karu, kas ir 19. gadsimta mija, kas viņiem bija ļoti, ļoti nozīmīgs posms vēsturē. Budžeti viņiem ir apjomīgi, viņi darbojas ar ļoti lielu vērienu. Un toreiz tā lieta bija tāda, ka viņiem vajadzēja filmēt arī ļoti daudz kaujas ainu, ar daudz karavīriem, zirgiem un attiecīgi visu pārējo.
Viņi strādā ļoti atbildīgi, skrupulozi, rūpīgi izvērtē vietas, kompānijas, cilvēkus, ar kuriem strādāt.
Par šo aspektu es esmu pārliecinājies, nu jau daudzus gadus strādājot ar Āzijas projektiem. Toreiz "NHK" brauca gan uz Poliju, gan uz Rumāniju, gan uz Ukrainu, meklējot vietas, kur filmēt kaujas ainas. Skaidrs, ka viņi gan Rumānijā, gan Ukrainā varēja atrast brīnišķīgas stepes, kur filmēt, bet mums tā veiksme slēpās tajā, ka mums ir Ādažu poligons. Lai viņi Rumānijā vai Ukrainā aizbrauktu uz stepi, tās ir trīs stundas vienā virzienā no tuvākās viesnīcas un trīs stundas atpakaļ. Un visa tā loģistika ar filmēšanas tehniku, ar zirgiem, ar rekvizītiem un visu pārējo… Bet Latvijā viņi dzīvoja Rīgas centrā un pēc pusstundas jau bija, tā teikt, stepē, tur bija bāze un viss pārējais. Tādējādi mēs arī vinnējām tajā konkursā, un viņi uzfilmēja šeit ļoti apjomīgu projektu. Filmēšana pati mums bija 2010. gadā, kas bija arī viens no pirmajiem projektiem jaunizveidotajam Rīgas Filmu fondam, kas atbalsta joprojām ārvalstu projektu filmēšanu Latvijā un Latvijas cilvēku un uzņēmumu resursu iesaisti. Tad pēc diviem gadiem "NHK" atbrauca pie mums vēlreiz ar mazāku projektu, jo viņi bija ļoti novērtējuši mūsu sadarbību. Tad mēs filmējām Amerikas neatkarības cīņu ainas, Arsenāla ielu pārvērtām par Bostonu 1800. gados, un savukārt tajā pašā Ādažu poligonā mēs filmējām Linkolna uzrunu, mums bija aktieris, ko savukārt mēs organizējām un atvedām no Londonas.
Viņi to ļoti novērtēja, un īstenībā es esmu arī viņiem ļoti pateicīgs, jo viņi bija tie, kas mūs, tā teikt, saveda kopā ar šo pirmo korejiešu kompāniju, kas atbrauca pie mums 2011. gadā. Pēc tam mani savukārt iepazīstināja ar producenti no Honkongas, kura atbrauca uz Jelgavu filmēt projektu ar Džekiju Čanu. Filmēšana bija Jelgavā, "Aerodium". Viņi jau gan savu priekšizpēti bija izdarījuši. Viņi bija Šanhajā "Expo" izstādē redzējuši "Aerodium", un tad viņiem radās ideja, ka kaujas gaisā varētu filmēt tur. Un viņiem vienkārši vajadzēja uzticamu partneri, kas viņiem palīdzētu nodrošināt filmēšanas servisu šeit. Projekts bija specifisks ar to, ka tajā bija vislielākā nacionalitāšu iesaiste, kas man jebkad ir bijusi. Tā bija komanda ar filmētājiem no 12 dažādām valstīm.
Ņemot vērā kultūru atšķirības, vai ir arī atšķirības darba procesā sadarbībā ar viņiem?
Jā, pilnīgi noteikti. Tur gan es varu teikt, ka – jā, tā ir austrumu kultūra. Ar viņiem visa komunikācija ir daudz jūtīgāka, viņi pievērš tai daudz lielāku uzmanību. Piemēram, attiecībā uz japāņiem – ļoti komplicēta un specifiska bija šī atbildību sadale un veids, caur ko, ar kuru var runāt. Līdzīgi ir arī ar korejiešiem.
Mēs esam daudz atbrīvotāki un atvērtāki. Ja mums atnāk, piemēram, galvenais gaismotājs, viņš iet uzreiz ar visiem sveicināties un iepazīties, bet ar Āzijas cilvēkiem ir tā, ka vispirms viņi iepazīstas ar producentu, un tad producents ved viņus tālāk pie citiem.
Šajā jaunajā korejiešu projektā režisors un operators mums vispār ir cilvēki ar lieliem vārdiem arī pasaules līmenī, īpaši operators, kurš ir filmējis filmu "Parazīts", kas pirms pāris gadiem arī Latvijā bija ļoti, ļoti populāra, un tas arī rada savu tiesu bijības un atbildības, kādā veidā tā komunikācija notiek.
Vai ir atšķirības arī kādās sadzīviskās izpausmēs, piemēram, attiecībā uz ēdināšanu?
Jā, jo īpaši ar korejiešiem. Šobrīd mums ir Latvijā pavārs no Korejas, kas gatavo korejiešu komandai, un latviešiem savukārt tiek gatavots atsevišķi.
Es arī atceros, kad mēs Jūrkalnē filmējām pirmo projektu "My Way", tad tika atvests no Korejas konteiners ar kimči, jo bez tā viņi nevar iztikt, līdzīgi kā mēs bez rupjmaizes. Korejieši manā pieredzē vispār ir visjūtīgākie uz ēdienu. Japāņi bija ļoti atvērti un ieinteresēti arī par vietējo piedāvājumu. Un Honkongas komanda bija tik ļoti multinacionāla, ka ar viņiem vispār nebija nekādu problēmu.
Esmu dzirdējusi, ka korejiešiem garšo Latvijas alus.
Tas garšo Francijas producentam Paskālam, kurš ir korejiešu izcelsmes. Viņš ļoti augstu novērtēja, ja nemaldos, "Valmiermuižas" alu.
Līdzās Āzijas projektiem jums ir liela pieredze ar ārzemju kompānijām kopumā. Kāda ir situācija šobrīd, vai ārzemju projektu piesaiste iet plašumā?
Redziet, paralēli filmu projektiem mēs nodarbojamies arī ar reklāmām. Reklāmu jomā gan mēs vairāk sadarbojamies ar Rietumeiropu – Vāciju, Somiju, Zviedriju, Austriju. Jāsaprot tas, ka mums ir jāsastopas ar milzīgu, milzīgu konkurenci. Viens ir konkurence mūsu pašu tirgū vai mūsu kaimiņvalstu tirgū, bet konkurence ir nežēlīga arī plašākā mērogā, jo, kaut vai tie paši vācieši, met mūs vienā maisā ar rumāņiem un bulgāriem.
Mēs dažkārt zaudējam laikapstākļu ziņā. Mums ir laika ierobežojums, filmējot eksterjerus, jo mums ir pārāk īss vasaras periods, kurā var filmēt.
Kad pirms trim gadiem Latvijā uzņēma korejiešu filmu "Varonis", producenta Jāņa Kalēja veiktais kopsavilkums liecināja, ka filmā bija iesaistīti un peļņu guva 64 dažādi Latvijas uzņēmumi. Kāds pienesums Latvijai ir šī ārvalstu projektu īstenošana šeit?
Viena lieta ir viss ar filmēšanas procesu saistītais, bet ir arī vēl cits aspekts. Iedomājieties, šobrīd pusotru mēnesi Latvijā ir 100 korejiešu, kuri pa dienu filmējas, strādā savu darbu, bet vakaros viņi arī aiziet uz veikalu, kafejnīcu, tā kā tas apjoms kopumā ir vēl lielāks. Viņi arī brauc ar taksi vai sabiedrisko transportu.
Tāpat gan katrs filmas, gan katrs reklāmas projekts ir maza valsts reklāma. It sevišķi pēc reklāmām man ir tā, ka mēs uzfilmējam reklāmu, un tad man pēc tam kādas divas nedēļas intensīvi zvana cilvēki, kuriem mūsu studiju ir ieteikuši mūsu klienti.
Kādreiz dzirdēts, ka plašākas iespējas pavērtu tas, ja Baltijas valstis ciešāk sadarbotos šajā jomā. Kāda šobrīd ir šī sadarbība un vai to vajadzētu paplašināt?
Mēs sadarbojamies jau no pašiem pirmsākumiem, un tehniskā ziņā sadarbība ir bijusi vienmēr. Bet, par ko man šobrīd ir vislielākais prieks, ka mums veidojas sadarbība arī radošajā ziņā. Šogad plānojam rādīt Latvijā jau trešo Baltijas kopražojuma filmu. Pirmā bija "Ātrie igauņu puiši", kas bija igauņu pamatproducēta, bet mēs bijām mazākuma producenti. Pagājušajā gadā mēs diezgan veiksmīgi izrādījām filmu "Suflieris", kas bija Baltijas un Somijas kopražojums ar Kasparu Znotiņu un Agnesi Budovsku vienās no galvenajām komām. Rihards Zaļupe bija filmas galvenais komponists.
Tagad mums būs filma "Aptiekārs Melhiors", kas arī ir ļoti ambiciozs un apjomīgs projekts. Ir ļoti patīkami, ka mēs neskatāmies vairs uz kaimiņiem kā uz konkurentiem, kā agrāk, bet kā sadarbības partneriem un spējam kopā veidot projektus, kas ir interesanti visām trijām Baltijas valstīm.
Ļoti ceram, ka "Aptiekāra Melhiora" pirmā daļa jau aprīlī būs skatāma kinoteātros.
Jūsu studijas kontā ir arī bijuši labi pazīstami pašmāju projekti – "Vogelfrei" un "Homo Novus" . Vai arī šajā jomā kas jauns ir gaidāms?
Jā, tieši šobrīd strādājam pie ļoti interesanta un ambicioza projekta, kas vēl ir ļoti agrīnā stadijā, tā ka sīkāk nestāstīšu, bet es pats esmu ļoti ieinteresēts un patīkami satraukts par šo projektu, jo tam vajadzētu būt ļoti interesantam ļoti dažādām skatītāju grupām un paaudzēm. Stāsts būs par tuvo vēsturi, pārmaiņu laikiem 20. gadsimta 80., 90.gadiem.
