Labrīt

Latvijas balss Eiropas Parlamentā: Saruna ar Sandru Kalnieti

Labrīt

Lāčplēša ordeņa stāsti. Alberts Ameriks - trimdas "Lāčplēsis", kurš atgriezās Latvijā

Ukrainas fotogrāfu izstādi "Ķermenis - propagandas veids" atklās Fotogrāfijas muzejā

Ķermenis kā propaganda. Fotogrāfijas muzejā jauna izstāde no Ukrainas

Ko mums katram nozīmē mūsu ķermenis? Kā mēs pret to attiecamies? Vai šo attieksmi veido sabiedrības normas vai tikai mēs paši? Šie ir daži no jautājumiem, par ko aicinās aizdomāties izstāde “Ķermenis – propagandas veids”, kas atceļojusi no Ukrainas un no 7. novembra būs apskatāma Fotogrāfijas muzejā.

Izstādē varēs izsekot cilvēka ķermeņa atainojumam fotogrāfijās dažādos laika periodos. Tās pamats ir sešu Ukrainas fotogrāfu darbu kolekcijas, bet izstādē izmantotas arī fotogrāfijas no arhīviem un ģimenes albumiem.

Izstādes kuratore ir ukraiņu fotogrāfe un fotogrāfijas pētniece Katerina Radčenko. Izstādes centrā ir sešu Ukrainas fotogrāfu darbi, kas atklāj attieksmes maiņu pret cilvēka ķermeni dažādos laika periodos.

Tās ir gan fotogrāfijas ar izdzēstām sejām, gan attēli ar ķermeni kā spēka simbolu.

Izstāde cieši saistīta ar tās kuratores Katerinas Radčenko pētījumu par ķermeņa atainojumu fotogrāfijā dažādos laika periodos. Viņa pētījusi Ukrainas situāciju, bet līdzīgas tendences varētu būt arī citās postpadomju valstīs.

Kā stāsta Katerina – attieksme pret ķermeni fotogrāfijā ir saistīta ar vēsturisko, politisko un sociālo situāciju, un te var runāt par vairākiem etapiem. Tā, piemēram, pagājušā gadsimta 20., 30. gados Ukraina jau bija Padomju Savienības sastāvā, un arī tās plakātos un fotogrāfijā dominēja cilvēki ar fiziski spēcīgiem, attīstītiem ķermeņiem, kas simbolizēja valsts varenības un spēka ideju. 30.-40. gados savukārt absolūti mainījās estētika un propagandas kanoni. Atkailinātu ķermeni jebkādos vizuālos materiālos eksponēt bija aizliegts.

Ukrainā kļuva raksturīga vēl kāda parādība, proti, cilvēki ģimenes albumos iznīcināja vai aizkrāsoja to tuvinieku portretus, kas bija represēti.

Katerina Radčenko stāsta: “Tas bija saistīts ar to, ka fotogrāfija kļuva par vizuālo pierādījumu, ka tu esi saistīts ar represēto cilvēku, un tas varēja negatīvi ietekmēt arī pārējo ģimenes locekļu turpmāko likteni.

Tātad fotogrāfija šajā laikā no atmiņu glabātājas savā ziņā kļuva par politisko instrumentu. Arī izstādē redzēsim vienu šādu fotogrāfiju, kurā redzama sieviete ar pilnībā izdzēstu seju. Šādu bilžu ir saglabājies ļoti maz, jo daudzi ģimenes albumi tika iznīcināti pilnībā.”

Ja laikā no 30. līdz 80. gadiem tabu tēma Ukrainas fotogrāfijā bija seksualitātes izcelšana, tad pēc 90. gada un jo īpaši 2000. gadu sākumā viss pavērsās pilnīgi otrādi – atkailināts ķermenis fotogrāfijās kļuva par absolūto centru.

Šo laiku izstādē atspoguļo vairākas kolekcijas. Vienu no tām savācis fotomākslinieks Saša Kurmazs. Viņu ne tik daudz interesējuši kailuma demonstrējumi, cik tieši tipoloģija, kā cilvēki pozē.

“Ir ļoti interesanti izsekot, kā cilvēkus sāka ietekmēt noteiktas klišejas, kā pozēt, ko viņi bija novērojuši reklāmās, nu jau brīvi pieejamos dažādos žurnālos un televīzijas pārraidēs.

No mūsu skatu punkta daudzas šīs bildes izskatās pat ļoti komiskas, bet īstenībā tagad cilvēki dara tieši to pašu, tikai pozēšanas maniere veidojas no citām ietekmēm,” atklāj Katerina Radčenko.

Fotomākslinieks Sergijs Melničenko savukārt izstādē pārstāvēts ar kolekciju “Švarcenegers – mans elks”, kas visai precīzi sasaucas ar pagājušā gadsimta 20. gadu tendencēm Padomju Savienībā, kad fotogrāfijās tika izcelts spēcīga ķermeņa kults. Melničenko savos darbus atklāj fiziskā ķermeņa pielūgsmes ne mazāk dominējošo lomu arī šodien.

Vairāku fotomākslinieku kolekcijas veltītas cilvēka ķermenim kā politiskā manifesta paudējam. To vidū ir Valērija Miloserdova fotogrāfiju sērija, veltīta 90. gadu notikumiem, kad cilvēki ar kailām rokām bija gatavi cīnīties pret sistēmu.

Katerina Radčenko skaidro: “Tie ir visi tie revolucionārie momenti, kad vienkāršajam cilvēkam ķermenis paliek kā vienīgais protesta ierocis. Arī tagad, piemēram, protestos Honkongā, mēs, no vienas puses, redzam, ka ir bruņota policija, bet, no otras puses – cilvēki, kuri savu protestu var izrādīt tikai tādējādi, ka viņi fiziski atrodas notikuma vietā.”

Parādot izstādē vienkopus šīs sešu fotomākslinieku kolekcijas, mērķis ir aicināt skatītāju aizdomāties, kā mēs katrs uztveram un pieņemam savu ķermeni, kas ir veidojis mūsu attieksmi pret to un

cik daudz mēs katrs spējam pretoties dažādām manipulācijām, ko pieprasa laiks, mode vai ideoloģija.

Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva ukraiņu fotomāksliniekus uz Rīgu uzaicinājusi tieši ļoti interesanti interpretētās tēmas dēļ un arī tādēļ, ka ikvienam no viņiem ir savs, spilgts rokraksts.

Izstāde “Ķermenis – propagandas veids” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma no ceturtdienas, 7. novembra. Piektdien muzejs ielūdz uz sarunu ar izstādes kuratori Katerinu Radčenko un izstādē pārstāvētajiem fotomāksliniekiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti