Keitas Bušas un Edija Mansena vasara. Seriāla «Stranger Things» jaunās sezonas recenzija

Ir seriāli, kuri kļūst par globāliem fenomeniem. Un brāļu Daferu izveidotais astoņdesmito gadu nostalģijai veltītais brīnums "Stranger Things" (2016–…) viennozīmīgi ir tāds.

Nesen biju devusies darba komandējumā, un varēju novērot to, kādu iespaidu uz pasauli ir atstājusi seriāla jaunākā sezona. Londonas lidostā man pretī nāca meitene ar "The Hellfire Club" krekliņu, Portugālē tādu pašu krekliņu iegādājos sev, ieejot vietējā tetovēšanas salonā, kura laipnais īpašnieks paziņoja, ka šis esot pēdējais eksemplārs. Abi vienojāmies, ka tas ir šīs vasaras svarīgākais T krekls. No visas pasaules sabraukušie mākslinieki piekrītoši māja, kad norādīju, ka viens no mākslas darbiem atgādina šīs sezonas galveno ļaundari Veknu. Kā arī, protams, nevaru nepieminēt, ka grupa "Placebo" savu koncertu Siguldā noslēdza ar līdz šim faniem vien zināmo Keitas Bušas dziesmas "Running Up That Hill" kaverversiju. Jo tā ir šīs vasaras svarīgākā dziesma. Un "Stranger Things" ceturtā sezona ir šīs vasaras svarīgākais seriāls.

Ja jums piepeši nav, par ko runāt ar svešiniekiem, pavaicājiet, kura dziesma, viņuprāt, viņus izglābtu no Veknas?

Vai arī ko viņi domā par Ediju Mansenu? Un – ticiet man – tas darbosies. Ja jums paveiksies, varēsiet kopīgi nodziedāt arī "TikTok" superhitu "Chrissy wake up!"

Es nedomāju, ka varēšu mēģināt izskaidrot visus priekšnoteikumus, kas "Stranger Things" ir padarījis par tādu vispasaules fenomenu (turklāt to jau veiksmīgi ir šķetinājis Aivars Madris portālā "Delfi"), bet es vēlos uzrakstīt par to, ko man nozīmē seriāls, kura jaunākā sezona norisinās gadā, kurā es piedzimu.

Latvijā astoņdesmito gadu beigas ir daudz citādākas nekā seriāla mazajā Hokinsas pilsētiņā ASV. Tiesa, mēs arī savā ziņā toreiz dzīvojām pasaulē, ko varētu saukt par "apvērsto" (The Upside Down – angļu val.) – Padomju Savienībā.

Un arī Latvijas pusaudžus no "Apvērstās pasaules" ļaunuma pasargāja audiokasetes ar viņu mīļāko mūziku – tiesa, nelegāli iegūtu no ārzemēm.

Es pati astoņdesmito gadu nogali, protams, neatceros, jo biju pārāk maza. Bet atceros to, kā bērnībā cilāju mammas bižutērijas kasti vai spēlējos ar viņas ilgviļņiem – tieši tādiem, kādi šajā sezonā ir Nensijai Vīlerei. Es arī atceros to, kā guļu mūsu komunālā dzīvokļa istabiņā (gluži kā padomju analogs Edija Mansena treilerim?) un pirmoreiz klausos kasešu pleijeri. Ar švammītēm klātās, drātīm līdzīgās austiņas ir tieši tādas pašas kā Maksai. Un es klausos 1986. gada dziesmu "Wonderful Life", ko izpilda grupa "Black". Savā bērnībā es tikai varēju sapņot par tādām rācijām, galda spēlēm, velosipēdiem un drēbēm, kādas ir seriāla "Stranger Things" varoņiem. Taču arī es lielāko daļu sava laika pavadīju, skatoties šausmu filmas videokasetēs un dodoties piedzīvojumos ar saviem draugiem. Okei, mēs necīnījāmies ar radījumiem no citas dimensijas, bet arī mūsu vecāki mūs īpaši nepieskatīja. Jo viņiem bija visu laiku jāstrādā, lai skarbajos deviņdesmitajos būtu, ko ēst. Zemesriekstu sviesta un ievārījuma sviestmaižu vietā mums bija ar cukuru pārbērts rūgušpiens.

Seriāls "Stranger Things"

Tādā ziņā seriāls "Stranger Things" ir iespēja redzēt tādus astoņdesmitos gadus, kādus mūsu un mūsu vecāku paaudzei nekad nebija iespēja piedzīvot. Un, tā kā šis periods tomēr ir pietiekami stilizēts un nostalģiskas romantikas pārpildīts, jāsaka, ka arī lielākā daļa amerikāņu noteikti šo desmitgadi neatceras tādu. Un tas ir viens no seriāla lielākajiem bonusiem – radīt iluzoru ilgošanās sajūtu pēc vienkāršāka laika, kad Aukstais karš un bailes no komunistiem izrādījās tikai uzpūsts bubulis, kad bērni braukāja apkārt ar velosipēdiem, visu laiku neskatījās "tajos telefonos" un viņiem bija gana daudz laika… cīnīties ar baisiem dēmoniem no "Apvērstās pasaules"! Taču tas, ko seriāla jaunākā sezona parāda skaudri precīzi, ir astoņdesmitajos gados radusies modernā morālā panika – t.s. "sātanistu panika". Līdz ar metāla mūzikas popularitātes pieaugumu, vecākiem radās jauns "bubulis" – sātanisti, kuri it kā upurējot bērnus, veicot asiņainus rituālus. Un seriāla ietvaros par šīs "sātanistu panikas" galveno upuri kļūst seriāla ceturtās sezonas jaunais (un fanu ļoti iemīļotais) varonis Edijs Mansens. Un līdz ar viņu – arī pārējie, jau zināmie varoņi, kuru aizraušanās ar spēli "Dungeons and Dragons" tiek pielīdzināta Sātana pielūgšanai.

Seriāls "Stranger Things"

Turklāt – kā jau visos morālo paniku gadījumos – arī Hokinsas pilsētiņas komūna vēršas pret izdomātu ļaunumu, nepamanot to, kas patiesībā notiek viņu acu priekšā. (Līdzīgi kā dažiem Latvijas politiķiem patīk vērsties pret "nepareizajām ģimenēm", lai nebūtu jārisina īstas problēmas.)

Bet kas tad galu galā notiek? Jo trešās sezonas beigās taču šķita, ka Apvērstās pasaules ļaunums tika iznīcināts! Nekā. Izrādās, ka tumsas dimensijā mīt kas vēl baisāks – dēmons vārdā Vekna, kurš spēj ieraut cilvēkus Apvērstajā pasaulē, izmantojot viņu sāpīgākās atmiņas, vainas apziņu un visu pārējo, par ko parasti ikdienā cenšamies nedomāt. Kad Veknas nagos nonāk pirmais upuris – karsējmeitene Krisija, aizdomās tiek turēts tieši metālists, "Dungeons and Dragons" klubiņa prezidents un, protams, "sātanists" Edijs Mansens. Protams, ka mūsu galvenie varoņi saprot, ka šī nav vienkārša slepkavība, un Elai (jeb "Vienpadsmit") ir jādodas atpakaļ uz vietu, no kuras viņa izbēga, lai rastu atbildes par savām spējām un to, kā vispār radās Apvērstā pasaule. Tikmēr Vila mamma Džoisa ir devusies uz Padomju Savienību, jo izrādās, ka šerifs Džims Hopers ir dzīvs un ieslodzīts komunistu cietumā. Paralēli mēs sekojam Nensijas un Džonatana attiecību problēmām, ar kurām saskaras lielākā daļa pāru, kad vidusskola ir beigusies un katrs meklē savu ceļu dzīvē. Un arī ciešajā draugu grupā ir radusies zināma šķelšanās – Ela nejūtas pārliecināta par Maika jūtām pret sevi, Stīvs ilgojas pēc Nensijas, Lūkass un Maksa ir izšķīrušies, bet Dastinam… Dastinam ir DRAUDZENE!

Tā ka Veknas parādīšanās mūsu pusaudžiem ir arī iemesls atrast ceļu atpakaļ vienam pie otra.

Seriāla ceturtā sezona tika reklamēta kā līdz šim vērienīgākā (un, protams, arī dārgākā), un straumēšanas vietne "Netflix", kurai šobrīd klājas arvien švakāk, uz to lika lielas cerības. Un jāsaka, ka cerības attaisnojās, jo sezona ir ne tikai vizuāli līdz šim iespaidīgākā, bet arī saturiski visizvērstākā. Šoreiz darbība nenorisinās tikai mazajā Hokinsas pilsētiņā – brāļi Daferi mums piedāvā vairākas paralēlas sižeta līnijas – Džoisas un Džima bēgšana no komunistu cietuma, Džonatana un viņa jaunā "gandžas draudziņa" Ārgaila, kā arī Maika un Vila misija atrast Elu, pašas Elas atmiņu ainas par laiku valdības slepenajā organizācijā, kā arī, protams, notikumi Hokinsā, kur Vekna par savu upuri ir izvēlējies Maksu.

Seriāls "Stranger Things"

Jāteic, ka sezonas vidusdaļā visas sižeta līnijas nešķiet vienlīdz aizraujošas un pieķēru sevi, ka vairāk vēlos uzzināt tieši par notikumiem Hokinsā, bet divarpus stundas garajā finālā tās visas satiekas ļoti aizraujošā veidā. Un ir skaidrs, ka bija vērts gaidīt. Lai arī jāpiekrīt kritiķiem, kuri uzsver, ka brāļu Daferu "Stranger Things" spēcīgākais aspekts ir tieši apokaliptisku notikumu ievietošana nelielā pilsētiņā, ceturtā sezona parāda, ka seriāls ir gatavs arī globālākiem mērogiem. Ko arī sola "Stranger Things" pēdējā – piektā sezona.

Taču mēs visi zinām, ka iespaidīga datorgrafika un asi sižeta pavērsieni ne vienmēr ir pietiekami, lai radītu skatītājos līdzpārdzīvojumu.

Un šajā ziņā "Stranger Things" jaunākā sezona gudri pievēršas varoņu iekšējai pasaulei – tā kā Veknas spējas ir ielauzties savu upuru prātā, liekot viņiem no jauna pārdzīvot savas sāpīgākās pieredzes, tad savā ziņā par katra lielāko ienaidnieku kļūst viņš pats.

Seriāls "Stranger Things"

Lai arī Vekna ir tas, kas savu upuri fiziski salauž, pats process sākas katra varoņa iekšienē – iznīcību nes viņu slēptākās bailes, vainas apziņas un nedrošības. Un šādā ziņā šis ir iespaidīgs pieaugšanas stāsts – lai uzvarētu ļaunumu, ir jāspēj ieskatīties acīs tam, kas tevi sevī visvairāk šausmina.

Nobeigumā jāmin, ka, lai arī reizēm šķiet, ka "Stranger Things" ceturtā sezona ir pat pārāk iespaidīga un uzblīdusi, savā ziņā varētu teikt, ka tā ir tikai loģiska attīstības trajektorija seriālam, kurš kļuva simtreiz lielāks, nekā sākotnēji visi to gaidīja. Un jāteic, ka uz ekrāna pieredzēt episku ģitāras solo Apvērstajā pasaulē… Jā, tas viennozīmīgi bija viens no manas vasaras lieliskākajiem piedzīvojumiem.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt