Katrs personīgi nesam savas valsts ideju. Režisore Ilze Kunga kino iedzīvina Itas Kozakevičas stāstu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Režisore Ilze Kunga pēc vairākām  veiksmīgām īsfilmām pietuvojusies lielās filmas uzņemšanai, izvēloties par galveno varoni spēcīgu Atmodas laika darbinieci Itu Kozakeviču, kuru atveidos aktrise Ērika Eglija-Grāvele. Tā ir izcila iespēja pietuvoties gan personībai, gan laikmetam. Interesanti sekot režisores izvēlēm, veidot spēles filmu par vēstures periodu, kuru šobrīd jau grūti emocionāli un kinematogrāfiski restaurēt. Tomēr šī ir tuvā vēsture, kura vēl samērojama ar vienas paaudzes dzīvi, un tātad ir vēl daudz liecinieku, kas var palīdzēt režisorei un viņas radošajai grupai. Filmas kino proves liecina par precīzu aktrises izvēli, pat respektējot portretisko līdzību.

Filma par jaunas sievietes izvēli attiecību un politisko ideālu krustugunīs. Liberālā brīvdomātāja, poliete aktīvi iesaistās dziesmotās revolūcijas norisēs Latvijā, bet nonāk neapskaužamas izvēles priekšā, uzzinot, ka viņas vīrs sadarbojas ar čeku.

Daira Āboliņa: 1987./88. gads. Tajā periodā patiešām Latvijā bija daudzas spilgtas personības. Jūs varējāt filmēt Māru Zālīti, Daini Īvānu, Ivaru Godmani, Ražuku pāri. Jūs uzņemat filmu par Itu Kazakeviču. Kāpēc?

Ilze Kunga: Nejaušība vai likumsakarība. Pirms gadiem desmit es strādāju ar materiāliem Tautas frontei. Visu kaut ko montējām, likām klāt titrus ar nolūku skolām rādīt. Un tur bija fragmentiņš ar Itu Kozakeviču, kā viņa 1988.gadā uzstājās tautu forumā. Un es viņu ļoti labi atceros tādēļ, ka viņa bija līdzīga vienai manai tantei. Un zināt – tā runa forumā, kad vēl nekas nebija zināms, kā tur ar to Atmodu būs, kā sanāks –, viņa bija ļoti drosmīga.

Es domāju – jauna sieviete pasaka tādus vārdus par valodas nezināšanu, par latviešu kultūras noniecināšanu un tā tālāk, un es sāku interesēties.

No kurienes viņa bija nākusi? Jauna sieviete, teicamniece. Un kā viņa zina, ka var dzīvot savādāk? Par filmu vēl nedomājot, es sameklēju grāmatu par viņu,  kaut kādas intervijas, avīžrakstus. Armands Melnalksnis, dzejnieks, bija to visu savācis. Un man bija pārsteigums,  ka viņai tai laikā bija tikai 32, 33 gadi. Patiesībā Atmodā viņa bija ļoti īsu brītiņu, līdz 1990.gada beigām. Tie ir nepilni divi gadi. Man atmiņā viņas bija ļoti daudz, un likās – sieviete 40+, nobriedusi, pieaudzis cilvēks, bet izrādās viņa bija tik jauna! Viņas ceļš bija ļoti īss, bet ļoti spilgts un ievērojams, ja viņa ir palikusi gan manā atmiņā, gan daudzu līdzcilvēku atmiņās. Visi saka – o! Ita Kozakeviča, tā poliete!

Viņas vecāki mamma bija latviete un tētis bija polis. Viņa izvēlējās polisko uzsvaru šeit Latvijā.

Jā! Varbūt tas ir temperaments?! Tas, ka bērnībā ar viņiem kopā dzīvoja no tēva puses radiniece, Floras tante, līdz ar to tas poliskais, katoliskais viss kaut viņā ļoti iesēdās.

Grāmatā bija rakstīts, ka viņa teikusi, – mammu, tu man piedod, bet es būšu poliete. Tas, ka mēs tikām līdz neatkarībai, bija milzīgs, nopietns ieguldījums arī citām nacionalitātēm, kas dzīvoja Latvijā.

Viņi nosliecās par labu Tautas frontes idejām un balsoja par neatkarīgu Latviju. Piedalījās vēlēšanās. Es arī intervēju Andreju Panteļējevu, kurš ar Itu strādāja kopā Augstākās Padomes Cilvēktiesību komisijā. Nu, viņš teica tādu frāzi –  varbūt arī pilsonības likums būtu pieņemts savādāks, ja viņa būtu. Ja viņa būtu. Es negribu tagad mētāties ar tādām skaļām frāzēm. Likās, nu, Latvija latviešiem, tas par sevi saprotams, ja? Bet es domāju, ka ļoti daudzos palika aizvainojums. Un tāds ir vēl joprojām.

Filma "Dzīve pārtraukta"
Filma "Dzīve pārtraukta"

Tu runā par to, ko viņa deva Latvijai. Kāda bija viņas pilsoniskā nostāja. Bet cilvēciski? Vai tam drīkstēs pieskarties filmā?

Noteikti. Filma jau ir par viņu kā par cilvēku, par viņas dienām un nedienām gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Īsi pirms Atmodas viņa apprecējās ar citas paaudzes cilvēku, ar vairāk nekā 20 gadus par sevi vecāku matemātikas profesoru. Un, sagaidot Atmodu, protams, viņiem tie skatījumi mazlietiņ atšķiras. Protams, viņu biedē tas, ka viņa sieva pēkšņi ir tik kareivīga! Jādzīvo savādāk? Vispār lietām pasaulē ir jānotiek savādāk. Es negribu atklāt konfliktu, kas ir viņu starpā, bet es domāju, ka filmas dramaturģija turas tieši uz viņu attiecībām.

Tu pēkšņi savā tuvākajā atklāj kaut ko tādu, ko tu nevari pieņemt. Filmas laikā mana varone risina šos jautājumus sevī. Un beigās viņa tomēr rod spēku piedot.

Jo tas mantojums, ko mēs 90. gados dabūjām, nebija tik vienkāršs. Nebija baltā un melnā. Cilvēki bija dažādi dzīvojuši. Dažādi likteņi! Kādam veiksmīgāk, citam grūtāk, kāds varbūt vispār tika salauzts.

Kas tomēr ir scenārija pamatā? Filmā Ita ir kļuvusi par Alīsiju. Vai tomēr ir dokumentāls pamats?

Dokumentālais ir vēsturiskie notikumi, kas ir notikuši no 1988. gada decembra, sākot ar PSRS Tautu forumu, līdz 1990. gada 4. maijam, kad tiek pieņemta neatkarības deklarācija. Tad pa vidu ir visi tie notikumi. Tātad Tautu forums, janvārī Tautas fronte iet jaunās telpās, savās Vecpilsētas ielas telpās, tad pirmās vēlēšanas 25. marts 1989. gadā (PSRS Tautas deputātu vēlēšanas – red.), pēc tam jau tālāk gatavošanās uz 1990. gada 18. marta vēlēšanām (Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas – red.).

Visi tie vēsturiskie notikumi. Man pat pāris epizodēm ir apakšā Tautas frontes sēžu protokoli! Tur, protams, kaut kas ir piedzejots un sacerēts… Kas attiecas uz viņas dzīvi, tātad: tēvs polis, māte latviete, viņa – vienīgais bērns. Vēl joprojām dzīvojoša pie vecākiem. Apprecas ar tēva vecuma vīrieti, kurš izšķīrās no savas iepriekšējās sievas un aiziet dzīvot pie Itas vecākiem. Viņi visi tur dzīvo tajā mazajā Miera ielas dzīvoklītī. Tātad viņas vīra, profesora, liktenis arī nav vienkāršs. Viņš savā laikā ir stažējies Amerikā 60. gadu beigās… Uz Ameriku tik vienkārši tikt nevarēja tajā laikā. Vai viņš ir gājis uz kaut kādiem kompromisiem? Tas viss tiek skarts filmā.

Filma "Dzīve pārtraukta"
Filma "Dzīve pārtraukta"

Tātad scenārijs ir balstīts nevis kādā literārā darbā, bet dokumentālos materiālos.

Protams, es veicu milzīgu izpētes darbu. Vēl joprojām taču ir sastopami Itas laikabiedri, kolēģi un draudzenes. Tas ir it kā dokumentāls resurss, bet tanī pašā laikā Itas vairs nav. Itai arī nebija bērnu. Nav viņas mammas, tēta. Tā tas ir.

Kāpēc tev bija svarīgi atgriezties Itas Kozakevičas laikā? Tu biji meitene tolaik. Nedomāju, ka uz tevi tas toreiz atstāja milzīgu iespaidu.

Man bija ļoti liels iespaids, un es to laiku ļoti labi atceros. Tas man bija milzīgs dzinulis kaut ko darīt un kaut ko sasniegt. Un es atceros, ka manī dzīvoja frāze – kaut ko darīt Latvijas labā. Tomēr mēs to visu tik spilgti pārdzīvojām. Tev ir jādara kaut kas Latvijas labā, tev ir kaut kas jādod atpakaļ.

Un cik tev bija gadu toreiz?

Man liekas 14 –15–16. Es domāju, ka cilvēks šajos gados jau ir pieaudzis. Viņš jau visu saprot. Un tad, kad jau tie gadi bija pagājuši, es studēju Pēterburgā. Tas bija jau 1990. gadu beigās – 2000.gados. Vēl, pat atrodoties tur, Krievijā, man ir bijusi iespēja pārdzīvot vēsturisku momentu, ka sabrūk impērija. Nu, viss taču ir skaidrs. Un ir pagājuši 30 gadi, un ir notikumi Ukrainā – tātad vēl joprojām brūk impērija?

Tu tomēr studēji impērijas vienā no spēcīgākajām kultūras pilsētām Sanktpēterburgā, un tātad tu no iekšpuses varēji paskatīties uz šo impērijas spēku.

Tajā laikā, kad es studēju, bija ļoti grūti runāt un strīdēties par vēsturi. Viņos tomēr sēdēja tas šovinisms iekšā. Tu jau jūti, ka neiet saruna un nekāda diskusija nesanāk. Tad es viņiem teicu: nu ko jūs iedomājaties – latviešu ir nepilni 2 miljoni. Viņiem likās, ka Latvija tas ir kaut kas liels un… Viņi kaut kā nesaprata tos mērogus.

Filma "Dzīve pārtraukta"
Filma "Dzīve pārtraukta"

Mēs skatāmies tavas filmas kadros uz šiem varoņiem, un viņos ļoti veikli varam tipāžiski atpazīt cilvēkus, kurus mēs esam redzējuši kinohroniku kadros. Daži no mums viņus atceras satikuši arī dzīvē. Bet filmā tu viņiem visiem nomainīji vārdus. Kāpēc?

Es gribēju, lai man ir brīvas rokas. Tas ir ļoti labi, ka viņus atpazīst, bet tomēr tie nav līdz galam viņi.

Tu tagad jūties brīva, jo Ita ir Alīsija?

Jā. Es jūtos brīva. Alīsija ir mans varonis, un es viņu vadu, protams, zinot par Itu Kozakeviču. Protams, arī nezinot visu, jo tas jau nav iespējams.

Vai tu esi scenāriju apspriedusi ar Itas Kozakevičas laikabiedriem?

Es esmu apspriedusi situācijas. Es esmu zvanījusi un pārzvanījusi, un jautājusi, vai tā varētu būt, vai tā tas bija. Man bija no Tautas frontes oficiāls konsultants.

Vai jūs ļausiet savai galvenajai varonei būt arī kaut kur vājai, kas varbūt dos atbildes uz to, kāpēc viņa izvēlējās tik ļoti vecāku vīru? Kāpēc viņai nebija bērnu? Kāpēc viņai vajadzēja iet politikā?

Domāju, ka jā. Mūsu filmā parādīsies dažādas vides un notikumi. Dažbrīd, kā saka, dzīve sit augstu vilni. Kad es sāku viņu personību vairāk pētīt, izrādījās, ka viņa nemaz nav tāda "taisna", kas visu zina, var savu dzīvi savākt un sakārtot. Nē, viņai dzīvē bija diezgan liels bardaks, es tā domāju.

Tev kā režisorei šī būs pilnmetrāžas debijas filma, kas, kā zināms, ir ļoti svarīgs punkts radošajā karjerā. Kā diplomdarbu vēlreiz aizstāvēt droši vien. Kas šajā procesā ir vissarežģītākais, varbūt kaut kas, ar ko nebiji rēķinājusies iepriekš?

Es biju rēķinājusies ar visu. Esmu nu jau labu laiciņu kino nozarē. Un maizes darbiņi man ir dažādi, un ar aktieriem nācies strādāt iepriekš.  Smagākais ir kompromisi ražošanā. Un ir kaut kas jāziedo, jāvienojas ar operatoru un mākslinieku. Būtībā es tam biju gatava. Filmējot saprotu, ka ne visu ar prātu var iepriekš izskaitļot.

Varbūt tā arī ir tā režisora profesija, ka viņš to filmu redz visā garumā. Viņš jūt filmas ritmu, un tad viņš jūt, kā tas materiāls veidojas. Nu, tu arī dzīvē nevari visu paredzēt uz priekšu.

Mans meistars, pie kā es Pēterburgā mācījos, teica – jo jūs vairāk būsiet sagatavojušies, jo jums būs vairāk vietas improvizācijai. Ja aktieris tevi ved, tad ej viņam līdzi. Nelauz viņu. Neiet varbūt tik ātri, kā tu gribēji, bet lai aktieri notic paši tam, ko viņi dara. Pirmo reizi man ir tas lielais metrs un ir vajadzīga paļaušanās uz sevi, uz savām zināšanām par veidojamo materiālu. Uz savām sajūtām par to stāstu, ko tu stāsti. Un tad piedzimst kaut kas īsts. Nu, cerams.

Bet tev ir sajūta, ka tev pietiek režisorisko ieroču, muskulatūras, lai tu uzkāptu tajā virsotnē? Un tas nav par lielu tev?

Nē, nē. Par lielu tas noteikti nav. Visu laiku ir tas afekta stāvoklis, tu nejūti arī nogurumu. Katrā ziņā azarts ir liels un ļoti interesanti. Un arī aktieri, protams, brīnišķīgi.  Arī operators un filmas mākslinieks.

"Dzīve pārtraukta"
"Dzīve pārtraukta"

Kā tu izvēlējies aktrisi galvenajai lomai? Tev bija vairākas kandidatūras?

Es vienkārši taisīju proves. Man nebija kandidatūru. Es zināju, ka tas būs ļoti sarežģīti. Es uzskatu, ka man ir paveicies. Bet tam pamatā ir sajūtas, ka tu saredzi, ka varēsi ar to cilvēku kopā strādāt. Varbūt portretiskā līdzība nebūs precīza, bet arī skatītājam būs interesanti uz to cilvēku skatīties.

Ērika Eglija-Grāvele jau ir, protams, redzēta mazajos ekrānos, bet tāda apjoma lielā ekrāna loma viņai ir pirmo reizi.

Jā, es ceru, ka mēs pa abām tiekam galā. Ka viņa būs dažāda un būs interesanta. Es pati skatos uz Ēriku kadrā un domāju – kāda interesanta sieviete! Tajā savā tērpā ar somiņu un parūku, ja viņu palaistu kaut kur gar Dailes teātri, pa Brīvības ielu… Es domāju, ka vīrieši uz viņu atskatītos, kas tā par efektīgu dāmu. Viņā ir tas starojums, ka viņa ļoti labi nes lomu.

Par operatoru tu esi izvēlējusies savu kursa biedru no Ļeņingradas laikiem. Jums vienmēr tik labi sapasēja?

Ar Maksimu Efrosu mēs kopā filmējām diplomdarbu. Esmu braukusi arī uz Pēterburgu reklāmiņas taisīt. Un tagad lielā filma. Tas ir mūsu ceļa turpinājums. Mums ir viena skola. Viņš saprot un respektē manu raksturu. Strīdoties un pa labam, bet mēs tiekam līdz tam, ka tas kadrs piedzimst. Maksims saprot saturu. Viņš nerada kadru, kuru viņš līdz galam nesaprot. Mēs ar viņu ļoti daudz strādājām, pirms ejam uz laukuma, ejam cauri katrai ainai. Mēs runājam par to, kas ir šis ainas centrs. Ko viņa nozīmē visā stāstā. Nu, vienkārši viņš redz tā, kā es to redzu. Nu, tas ir... Tas ir nevis, kā lai saka, pa kustībai filmēt, bet sekot jēgai. Nu, es viņam ļoti uzticos. Es zinu, ka viss būs kārtībā. Mēs esam kopā auguši. Pat ja nav ne naudas, ne laika, ne iespējas, mēs sēžam un mēs izdomājam, un mēs izdarām. Šajos sarežģītajos apstākļos es domāju, ka Maksims pat riskē vairāk nekā mēs jebkurš, atrazdamies Latvijā un filmēdams nacionālu ideju pārpildītu filmu.

Būdams krievs.

Būdams krievs no Pēterburgas. Sarežģīti, bet es ceru, ka viņam iedos vīzu un viņš atbrauks uz pēdējām piecām filmēšanas dienām.

Filma "Dzīve pārtraukta"
Filma "Dzīve pārtraukta"

Manai paaudzei tavas filmas stāsts ir ļoti saprotams. Tavuprāt, kāpēc šis stāsts varētu būt svarīgs, piemēram, taviem bērniem vai cilvēkiem, kuri piedzima jau pēc Itas Kozakevičas un kuri nezina ne šo sievieti, ne šo vēstures lapaspusi?

Pirmkārt, es domāju, ka tas ir raksturs. Viņas raksturs, ticība, kalpošana saviem sapņiem, neatteikšanās no tiem. Nesalūšana. Un arī tas, ka vēsturi veido cilvēki, katrs atsevišķi. Un tas ir konkrēti viņas ieguldījums tajā laika posmā. Tas ir arī par mūsu atbildību. Arī mēs veidojam savu laiku. Itas Kozakevičas laika cilvēki veidoja tik ļoti nozīmīgu posmu mūsu valstij, mūsu nācijai. Un viņi kaut kādā brīdī uzņēmās atbildību un pauda savu nostāju, savu ticību, savu redzējumu par to, kā varētu būt. Tā ir galvenā ideja, kura joprojām ir aktuāla. Tu esi šis valsts sastāvdaļa. Tu arī nes viņas ideju, tu, katrs personīgi! Viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz gan laba, gan slikta laikmeta griežos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti