Kultūrdeva

«Orbītas» bilingvālisms un «Kalendāra» spožā debija literatūrā

Kultūrdeva

Pianiste Agnese Egliņa brien mežus Ziedoņa Murjāņu muzejā un skatās JRT izrādi

Barikādes – laiks, ko nevar un nedrīkst aizmirst arī kultūrā

Katrai paaudzei savas barikādes. Saruna ar filmas «Podnieks par Podnieku» autorēm

Katrai paaudzei kaut kas ir jāuzliek uz altāra – iespējams, ka šodienas situācija arī ir sava veida barikādes, LTV raidījumā "Kultūrdeva" sprieda par godu latviešu režisora, dokumentālista Jura Podnieka 70 gadu jubilejai tapušās filmas “Podnieks par Podnieku” autores – režisore Anna Viduleja un producente Antra Cilinska.

Henrieta Verhoustinska: Kā jums ir iesācies šis gads, un ko jūs no tā sagaidāt?

Antra Cilinska: Darbs ir ļoti spraigs, un gads iesācies ar lielu enerģiju. Ir daudz darbu, kas jādara… Plānojot gadu, izskatās, kas tas jau ir noklājies un aizpildījies.

Nekāda dīkstāve nedraud…

Antra Cilinska: Dīkstāve nedraud, un būtu liels prieks, ja varētu raitāk, ātrāk un labāk visu ieplānot, arī veikt. Protams, ka pandēmija un ierobežojumi šo to bremzē, it sevišķi to, kas saistīts ar starptautiskiem kontaktiem, darījumiem un apmaiņām. Jācer, ka viss būs labi!

Kā tev, Anna? Kas ir tava gada degpunktā?

Anna Viduleja: Es ļoti plūstoši no pagājušā gada ieslīdēju jaunajā ar vienu centrālo vārdu – Juris Podnieks. Esmu ļoti pateicīga Antrai, ka viņa mani ir iesaistījusi šīs filmas veidošanā, jo pētīt un mēģināt izprast šo personību ir interesanti, arī jūtu, ka bagātinu savu dvēseli ar šo procesu. Tā ir milzīga dāvana. 

Es saprotu, ka filma “Podnieks par Podnieku” nāks klajā pavasarī. Tad būs arī “Artdocfest” dokumentālo filmu festivāls, kurš tiks atklāts ar kādu muzikālu notikumu, kas arī būs saistīts ar jūsu studiju?

Antra Cilinska: Jā, mēs ceram, ka varēsim realizēt ideju, kas bija paredzēta novembra beigās, tuvu Jura Podnieka dzimšanas dienai. Festivāls kopā ar šo notikumu ir pārcēlies uz marta beigām, aprīļa sākumu. Cerams, ka nekas netraucēs mums šo ideju realizēt un rast iespēju cilvēkiem sanākt kopā Doma baznīcā un muzikāla priekšnesuma laikā katram padomāt par sevi, padomāt par Juri, ko mēs dodam katrs savam laikam, kā mēs sevi veidojam, pasniedzam un dzīvojam.

Jura Podnieka laiks bija janvāris, kas atsaucas uz 1991. gada janvāra trauksmainajām dienām. Gribu jums pastāstīt stāstu. Kad man bija 17 gadu, tika atrasta bilde ar mani no barikāžu laika, jo es, spītējot vecākiem, aizdevos uz Doma laukumu, kur ļoti aukstu diennakti smērēju maizītes barikāžu aizstāvjiem pie ugunskuriem. Mani nofotografēja nepazīstama meitene, kura vēlāk atpazina savu objektu, kad viņa iestājās teātra kritiķu kursā, tajā pašā, kurā es. Kā jūs atceraties to laiku pirms trīsdesmit gadiem? Anna arī vēl bija tīne, bet tu, Antra, strādāji jau ar Juri Podnieku?

Antra Cilinska: Jā, mums bija vēsturiskā satikšanās uz barikādēm. Mēs tikko bijām beiguši filmu “Krustceļš”, tas bija janvāra sākums. Biju burtiski tikko atbraukusi no Anglijas vēl ar pēdējiem filmu ruļļiem, Juris “Krustceļu” jau bija aizbraucis parādīt žurnālistiem Viļņā. Tieši Viļņā sākās šaušana, un tajā naktī pēc Viļņas cilvēki sāka pulcēties krastmalā, pēc tam ielās sāka būvēt barikādes… Es patiešām vēl šodien skaidri atceros šoka momentu, kad nespēju noticēt, ka mēs fiziski būvējam barikādes – no bruģa Pils ielā tiek ņemti ārā akmeņi un tiek krauti kaudzītēs. Mēs satikāmies nakts vidū uz barikādēm. Viss sakārtojās tā, ka mēs iegājām “Kaķu mājā” un tur arī palikām. Izveidojām savu štābiņu, un es teicu – kur ir tas kafijas aparāts, ko mēs toreiz atvedām no Anglijas? – jo tā toreiz bija ļoti liela lieta. Juris teica, ka zinot – pie Zigurda Vidiņa "Kaķu mājā" noliktas tās mantas. Es gāju meklēt bulciņas, un tā mēs tur iedzīvojāmies. Mums bija dežūras.

Tas laiks bija kaut kas ļoti īpašs, nebijis, nepieredzēts, tāpēc domāju, ka ikviens, kurš tajā laikā piedalījās un kaut reizi izgāja ielās, tas ir neaizmirstams pārdzīvojums un plaša sajūtu gamma.

Laikam ejot, nozīme un sapratne par to, kas tas bija, aug. Tā tam vajadzētu būt. Skatoties vēstures kontekstā, novērtējot šo vēstures atmiņu un piedzīvoto, tā ir svēta lieta.

Anna, vai tev ir personiskas atmiņas par to janvāri?

Anna Viduleja: Es gribēju paturpināt Antras formulējumu, jo vakar privātā sarunā savam draugam filozofam Arnim Rītupam jautāju, kā viņš formulētu barikāžu laiku. Un viņš teica, ka tā ir kopības sajūta, kad vīri un sievas no visas Latvijas bija sabraukuši. Sajūta nevis tādā nozīmē kā gaistošs fenomens, bet sajūta tajā nozīmē, ka to var just. Tā ir nācijas dzimšanas pieredze. Tas ir ļoti precīzi formulēts. Mūsu kopienai, kurā šobrīd dzīvojam, tas ir nozīmīgs atskaites robežpunkts. Par Jura Podnieka formulējumu, ko viņš saka kinooperatora Andra Slapiņa bērēs – “Vergi šāva” – un tad viņš atsaucās uz Čaku, kurš saka – “Cīņā iet ir brīvu vīru griba, cīņā mirt ir brīvu vīru griba”.

Jurim likās ļoti būtiski, ka barikādes patiešām parāda, ka vienā pusē ir vergi un otrā pusē ir brīvības nesēji – brīvi vīri un sievas, jo Jurim brīvība bija augstākais kritērijs.

Anna, vai tu kā vidusskolniece atceries sajūtu, kādā janvārī vibrēja visa latviešu sabiedrība?

Anna Viduleja: Bija saprotams, ka šī ir izšķiroša situācija. Nevaru palielīties ar kādiem saviem nopelniem toreiz, bet es biju dalībnieks tieši emocionālās līdzdalības ziņā. Atgriežoties pie man ļoti interesējošās personības Jura Podnieka – viņam šķita ļoti būtiska netveramā, neredzamā pasaule, un viņš Andra Slapiņa bērēs, kad Gvido Zvaigzne vēl bija dzīvs, lūdza visiem vienoties lūgšanā uzturēt un vest dzīvībā Gvido, bet tas bija pārāk grūts uzdevums. Traģēdija, ko Juris piedzīvoja… Par to ir būtiski liecināt šodien, un viņam tā bija izšķiroša situācija personīgi. Viņš darīja, ko viņš varēja, un tam bija ļoti ierobežots laukums. Viņš atrada iespēju un brauca, runāja ar grupējumu, kuri varēja būt šāvēji, kuri viņam zvērēja – nē, mēs neesam to darījuši, es to neesmu darījis, mani grupas biedri nav to darījuši. Tajā būtiskākais, ka Juris mēģināja un atrada iespējas iekļūt tur, kur citi nevarēja un meklēt patiesību. 

Anna Viduleja, Antra CIlinska, Henrieta Verhoustinska

Antra, kādu materiālu tieši filmēja Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne naktī, kad Slapiņš aizgāja bojā un Zvaigzne tika ievainots?

Antra Cilinska: Kā jau es teicu – bija dežūras… Visi kaut ko gaidīja... Daudzās intervijās, kur Juris cilvēkiem uzdod jautājumu – ko jūs šeit darāt? Atbildes bija – mēs gaidām, mēs nezinām, ko mēs gaidām, bet mēs gaidām, mēs esam gatavi kaut ko darīt. Šīs gaidas bija visu laiku. Mēs zinājām, kas bija noticis Viļņā, un principā mēs gaidījām kaut kādu fizisku uzbrukumu. Cilvēkiem nebija pieredzes ar tankiem ielās, ar šāvieniem… Mēs nebijām pilsētā dzirdējuši šāvienus kopš kara laikiem. Es personīgi to nebiju dzirdējusi nekad. Tā doma kaut ko sargāt, kaut ko gaidīt bija no kaut kāda lielāka spēka… Tā ir liela, grūta un neizskaidrojama lieta. Kā cilvēki barikādēs ārā sēdēja fiziski, tā mēs gaidījām, kad mēs filmēsim, skatīsimies to, kas notiek. Un, kad laiks gāja uz priekšu un nekas nenotika, mēs arī ieviesām dežūras.

Principā Andrim Slapiņam tajā vakarā nevajadzēja atrasties studijā, jo bija Gvido dežūra. Vēl viena lieta, ka Juris ar Andri bija vienojušies, ja sākas šaušana, tad lielo kameru tajā brīdī ņem Juris, jo viņam bija Viļņas pieredze, viņš vismaz bija stāvējis un atradies tādā situācijā. Kad Jurim piezvanīja kolēģi no “ABC” televīzijas, kura tajā laikā atradās viesnīcā “Latvija”, un pateica, ka sākas šaušana un nevar saprast no kurienes, Juris teica – gaidiet, es iziešu ārā paskatīties, vai tiešām ir.

Kamēr Juris gāja skatīties, vai tiešām tā šaušana tur ir, tikmēr visi trakie dokumentālisti bija paņēmuši savas kameras un aizgājuši.

Jurim palika mazā kameriņa. Tā tas arī notika – katrs izvēlējās savu gājienu parkā, un tā kā mēs atradāmies ļoti tuvu Bastejkalnam, tieši pāri ielai no “Kaķu mājas”, tad arī puiši iekļuva karstajās krustugunīs. Mēs esam redzējuši kadrus, kur Andris saka, lai Juris pārņem kameru un turpina filmēt. Mēs nekad neesam redzējuši Gvido kadrus, kas šajā ziņā, manuprāt, ir visdārgākie kadri pasaulē, jo par tiem ir atdota dzīvība. Tas ir melns kadrs ar dažiem maziem gaismas punktiņiem, jo Gvido filmēja uz 16 mm filmas. Jūs varat iedomāties filmu melnā naktī, parkā… Tas bija tas, ko viņi filmēja, un kā tas notika. Es domāju, ka tas viss kopā runā par lielākām lietām. Vienmēr esmu jutusi atbildību pret saviem kolēģiem, kuri ir aizgājuši bojā, arī tas, ka cenšamies runāt un stāstīt par šo laiku. Tā ir atbildība arī pret nākamajām paaudzēm.

Kā viņiem nodot šo sajūtu bez skaļiem vārdiem, bez patosa, bet iedot šo sapratni – ko tas nozīmēja, ko tas nozīmē viņu dzīves ceļā, viņu labklājībai, viņu tālākajām dzīvēm.

Šīs dzīvības, jebkura cilvēka risks, riska pakāpe, ar kādu cilvēki atradās ielās. Šaušana varēja būt arī pie televīzijas torņa, kur arī atradās daudz cilvēku. Augustā šāva pie televīzijas torņa, janvārī tas notika Bastejkalnā, kas bija ļoti labi organizēta provokācija. Laika gaitā redzam, ka līdzīgas lietas notika visur. Arī šodien redzam šo zināmo spēku kaut kādas izpausmes, arī Krievijas teritorijā, Ukrainā šobrīd okupētajās daļās… Tā shēma ir tieši tā pati. Tā ir ļoti labi organizēta provokācija, kas nostrādā. Tā šī sistēma negrib padoties joprojām. Katru gadu atceroties šo barikāžu laiku, ir vēlme likt saprast to patieso sajūtu un būtību. Tas nav tikai fiziski atcerēties, cik mums toreiz labi gāja, kā mēs dziedājām un spēlējām…

Kaut gan bija arī tas! Pirms tās šaušanas bija sēdēšana ap ugunskuriem un dziedāšana.

Antra Cilinska: Protams, tas jau arī… Cilvēki sēž, un kaut kā ir jāpavada laiks – kāpēc nedziedāt? 

Kā jūs domājat, vai šodien tādā sabiedrībā, kādā mēs esam izauguši, būtu iespējamas barikādes?

Antra Cilinska: Es domāju, ka noteikti būtu, jo

katrai paaudzei ir savas barikādes, katrai paaudzei kaut kas šajā kopīgajā lietā ir jāuzliek uz altāra.

Iespējams, ka šodienas situācija arī ir kaut kādas barikādes. 

Tu domā Covid-19 pandēmiju?

Antra Cilinska: Es domāju Covid-19 pandēmiju. Pirms 30 gadiem mums vajadzēja iet ārā, sēdēt uz ielām barikādēs, bet šobrīd mums ir jāsēž mājās, lai mēs tiktu tālāk. Ļoti spilgti atceros filmas “Vai viegli būt jaunam?” varoni, kuram jautāja – ja tev liktu iet karot par Latviju, vai tu ietu? Viņš teica – viennozīmīgi. Es domāju, ka visi mēs esam tajā idejā vienoti. Ir kašķi, strīdi, dažādas nejēdzības, bet vienmēr pa vidu pienāk brīdis, kad tā izšķiršanās tiek izdarīta. Es domāju, ja būtu vajadzīgs, tad viss notiktu. 

Anna Viduleja: Man šķiet, ka Andra Slapiņa, Gvido Zvaigznes, Jura Podnieka dzīves tika atdotas, lai tāds jautājums nerastos.

Lai sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, nekad nepiedzīvotu tāda ļaunuma koncentrācijas līmeni, pret kuru ir jācīnās tik ilgstoši un spēcīgi, kā šajā mūsu pieredzē.

Juris runā par to, ka viņš apzinās, ka ir cerība nākamajām paaudzēm. Man šķiet ļoti būtisks viņa formulējums, ko ir iespējams piedzīvot nākamajām paaudzēm, kuras jau šobrīd ir spēka gados – tā ir dvēseles stīgu vibrācijas realizācija. Es domāju, ka tas ir skaists eksistences veids, kādu viņš vēlējās sev, nākamajām paaudzēm, mums. Ir ļoti būtiski apzināties šo iespēju. Ir būtiski saprast, ka sabiedrība, kurā dzīvojam ar visām tās nepilnībām, ar visām kļūdām un cilvēciskām kaislībām, kuras mēs neesam pārauguši, tomēr ir salīdzinoši brīva, ar daudz iespējām, un tās izmantot, tiekties uz augstu un niansētu līmeni, uz skaistumu un labvēlības nianšu izdzīvošanu ir ārkārtīgi būtiski. Tas šobrīd mums ir jāapzinās kā uzdevums.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt