Režisors Andrejs Ēķis jau izsenis ir mācējis izklaidēt plašu publiku gan ar TV šovu, gan patriotisku filmu un vieglu komēdiju starpniecību. Ēķis zina, kā pasaistīt uzmanību, lai filma būtu arī finansiāli ienesīga, ko pierāda, piemēram, filmas "Svingeri" franšīzes panākumi. Tajā pašā laikā netrūkst pamatotas kritikas Ēķa filmu mākslinieciskajai kvalitātei. Režisora jaunās romantiskās komēdijas "Tabu" sižeta stūrakmeņi ir fetiši, kas šajā gadījumā ir situācijas un fantāzijas, kas varoņiem raisa seksuālu uzbudinājumu. Humors zem jostas vietas, jo tas labi pārdod? Tas būs pārsteidzīgs secinājums. Nav tik vienkārši.
Šķiet, plašāk pazīstamais un sociāli akceptētākais fetišs ir "lomu spēles", bet "Tabu" kontekstā tie ir tikai "ziediņi". Filmā fetišisms ir apskatīts plašā amplitūdā, caur pāru portretiem atklājot psiholoģisko cēloni, kas šādu fantāziju ir rosinājis. Atbilde ir pateikta priekšā filmas apakšvirsrakstā – "tas, par ko nerunājam".
Visiem pāriem ir lielas komunikācijas problēmas, bet ir arī liela mīlestība, kas iedvesmo situāciju glābt, kā nu kurš to spēj.
Filma "Tabu" ir adaptācija. Tās pamatā ir austrāliešu režisora, scenārista Džoša Lovsona darbs, kuru viņš ekranizējis 2014. gada filmā "The Little Death" (ņemts no jēdziena la petite mort –maza nāvīte pēc baudas ekstāzes). Tīmeklī noskatoties austrāliešu orģinālu, jāsaka, ka latviešu rimeiks ir paņēmis ļoti daudz – ne vien stāstā, bet arī identiskos dialogos un kadrējumos, bet ir arī izmaiņas un uzlabojumi, pirmkārt, aktieru pāru izvēlē.
"Tabu" pārus veido Mirdza Martinsone un Pēteris Gaudiņš, Zane Daudziņa un Kaspars Gods, Zane Aļļēna un Uldis Anže, Klinta Reinholde un Jurijs Djakonovs, Māra Sleja un Romāns Bargais.
Pozitīvi, ka tiek pārstāvēta plaša vecuma un vajadzību grupa, šādi laužot stereotipu, ka sekss ir tikai jauniem, skaistiem, veiksmīgiem "supercilvēkiem".
Arī vizuāli latviešu aktieri ir atšķirīgi tipāži, kamēr austrāliešu filmā pāri vairāk izskatās pēc vienaudžiem, kuri tik tiešām varētu dzīvot Sidnejas priekšpilsētas privātmāju rajonā.
Lai arī "Tabu" scenārijs ir adaptēts gandrīz viens pret vienu, tā ritms ir padarīts dinamiskāks, radot lielāku pārsteigumu un dabiskāku mizanscēnu atrisinājumu. Daudzi no oriģināldialogiem latviešu versijā tiek izstāstīti vizuāli, pievēršot uzmanību detaļām. Piemēram, viena no intriģējošākajām ķīmijām notiek starp Moniku (Klinta Reinholde) un Mārtiņu (Jurijs Djakonovs). Viņš ir vājdzirdīgais, viņa – vājdzirdīgo atbalsta video centra darbiniece. Ik pa laikam viņiem pievienojas kāds trešais, padarot situāciju pikantu vai komisku. Izrādās arī pašai Monikai ir dzirdes problēmas (austrāliešu filmā tas ir pateikts tieši, latviešu versijā – žestu veidā). Pievēršot uzmanības detaļām, redzam Monikas kaklā ir krustiņš, kas arī izskaidro viņas mulsumu un iedod fantāzijām papildu slāni.
Atgriežoties pie filmas pamatdomas – patiesībā Monikas un Mārtiņa romantikai vārdi nav vajadzīgi. Abi saprotas zīmju valodā, skatītājiem atgādinot par ķermeņa valodas suģestijas spēku. Šis kontrasts tiek panākts ar paradoksu, izmantojot klišejiski vulgāru valodu, kas šajā gadījumā smīdina, jo sirsnīgi atklāj cilvēkiem raksturīgo neveiklību. Maza, attīstību virzoša loma šajā mizanscēnā ir Daigas Gaismiņas atveidotajai telefona seksa darbiniecei, kas paralēli seksa instruktāžai uzkopj virtuvi kā dežūrējošā pavāre, parādot to, cik bieži seksu uztveram kā kaut ko triviālu.
Gadu atšķirība parādās pāru dialogos, piemēram, jauniešu Helēnas (Māra Sleja) un Reiņa (Romāns Bargais) leksikā ir anglicismi. Asprātīgi ir brīži, kad aktieri caur tēliem ironizē paši par sevi – Kristīne (Zane Daudziņa) saka Krišam (Kasparam Godam) – "Atradies Andris Keišs!". Mazā un drosmīgā, vispārējos aizspriedumus provocējošā lomā ir aktieris Ģirts Krūmiņš.
Filmas noslēgums sniegs sava veida atvieglojumu tiem skatītājiem, kas visas filmas garumā būs domājuši, ka tas nu gan ir par daudz!
Svarīga loma filmas plūdumā ir arī Riharda Zaļupes sarakstītajai mūzikai, kamēr oriģinālfilmā tiek izmantotas pazīstamas dziesmas, šādi sakot priekšā, kā skatītājam būtu konkrētā aina jāinterpretē.
Lokālais aspekts padara filmu "Tabu" personīgāku vietējam skatītājam, jo pretējā gadījumā tā būtu kārtējā romantiskā komēdija darbadienu vakaros kādā no TV kanāliem. Šādas lokālās piesaistes reālajai situācijai Latvijā trūka iepriekšējās Ēķa komēdijās, kur adaptācija bija pārāk tieša, joku padarot samākslotu. Labākie joki tomēr sakņojas kultūrvidē, kaut arī tiek jokots par visiem cilvēkiem svarīgu tēmu.
Noskatīties abas versijas – kā austrāliešu "The Little Death", tā pašmāju "Tabu" – savā ziņā bija kā vērtēt sabiedrības dāmas, kas uz pasākumu uzvilkušas vienādas kleitas. Kurai tā izskatās labāk? Tas atkarīgs no konteksta.
Jokot par seksuālām tēmām ir sarežģīti, jo par seksualitāti katram cilvēkam ir individuāla izpratne, savukārt dažādās kultūrās un sabiedrībās seksualitāte tiek uztverta atšķirīgi, bieži tā ir saistīta ar iemācītu kauna sajūtu, dažādiem ierobežojumiem un noliegumiem. Šī jautājuma aktualitāti parāda kaut vai nesenie skandāli, saistībā ar Rīgas pilsētvidē apskatāmu mākslas darbu. Līdz ar to "Tabu" – lai arī pieteikta kā komēdija, kādam tā būs arī nopietna filma, vēl kādam – kaut kas nejēdzīgs, kādam citam – labi zināms un sen pārdzīvots. Viedokļi atšķirsies un jebkurā gadījumā mērķis būs panākts, mēs par to būsim sākuši runāt, kamēr austrālieši to jau dara kādu laiku (70. un 80. gadu Austrālijas Jaunā viļņa kino ir provokatīvām tēmām bagāts). Jāpiemin arī tas, ka Latvijas kino 2016. gadā filmā "Septiņas neveikla seksa reizes" seksa tēmu apskatīja režisore Liene Linde, saņemot "Lielo Kristapu" kā labākā studentu filma.
