Katra ideja ir citādāka. Intervija ar animācijas režisoru Gintu Zilbalodi

Gints Zilbalodis ir animācijas filmu režisors un mākslinieks, kurš interesējies par kino jau no agras bērnības. 2014. gadā Gints absolvēja Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu ar diplomdarbu – animācijas filmu “Prioritātes”. Tas ir stāsts par jaunu vīrieti, kurš cīnās par savu izdzīvošanu, un viņa suni, kurš cīnās tikai par saimnieka uzmanību.

Filma rādīta vairāk nekā 27 starptautiskajos filmu festivālos un saņēmusi balvu kā “Labākā vidusskolas īsfilma” Otavas starptautiskajā animācijas filmu festivālā Ziemeļamerikā. Ginta radošā darbībā ir tikai progresējusi, režisors radījis arī citas atzinību guvušas filmas un nupat pabeidzis arī savu pirmo pilnmetrāžu.

Animācijas īsfilma "Prioritātes"

Stāsts par jaunu vīrieti, kurš cīnās tikai par izdzīvošanu un viņa suni, kurš cīnās tikai par viņa uzmanību

Gints Zilbalodis ir animators, kinorežisors, mākslinieks, kurš par kino ir interesējies jau no agras bērnības un savu pirmo animācijas filmu pabeidzis astoņu gadu vecumā.

2014. gadā Gints absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu multimediju dizaina specialitātē. Viņa diplomdarbs, animācijas filma "Prioritātes" piedalījusies 27 starptautiskos filmu festivālos un saņēmusi balvu "Labākā vidusskolas īsfilma" Otavas starptautiskajā animācijas filmu festivālā (OIAF, kas lielākais animācijas festivāls Ziemeļamerikā).

Latvija, 2014

Režisors: Gints Zilbalodis

Latviešu jauno režisoru filmas tiek demonstrētas Latvijas Televīzijas ēterā katru trešdienu plkst. 22.30. Pēc tam filmas var skatīties "RePlay.lv".

Filma “Prioritātes” ir tapusi 2014. gadā, kad vēl mācījāties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Vai atceraties, kā radās stāsts par puiku un suni?

Jā. Stāsts bija balstīts uz attiecībām – manām attiecībām ar manu suni. Kādu dienu, kad skaldīju malku, suns gribēja pievērst manu uzmanību, bet es viņam to nepievērsu. Tad suns kļuva vēl neatlaidīgāks, un es sapratu, ka vajag nedaudz papriecāties arī par viņu. Pietiks strādāt.

Jūs ar kino sākāt darboties jau agrā bērnībā, kad jums bija tikai astoņi gadi. Kādas bija jūsu pirmās animācijas?

Pirmās animācijas bija ļoti primitīvas. Tās pat īsti nebija filmas. Izmantoju datorprogrammu, ar kuru arī daudzi bija sākuši zīmēt. Vienkārši taisīju kaut kādus sīkus jociņus. Tā nopietnāk tam sāku pievērsties, kad man bija 14 vai 15 gadi.

Vai jau bērnībā tikāt iepazīstināts ar kino?

Jā. Tētis man bērnībā rādīja daudz kino klasikas. Lai arī mani interesēja animācija, man tomēr labāk patika spēlfilmas.

Tad kāpēc pievērsāties tieši animācijas filmām?

Jo tas bija kaut kas, ko varēju izdarīt pats. Spēlfilmas ir sarežģītākas, tām ir dažādi ierobežojumi. Taču es mēdzu no tām iedvesmoties un savās animācijās izmantot izteiksmes līdzekļus, kādi pārsvarā ir spēlfilmās – kustīga kamera, dažādi gaismas efekti.

Filma “Prioritātes” tika izrādīta vairāk nekā 27 dažādos festivālos, kas liecina par lielu rezonansi ārzemju vidē. Ņemot vērā, ka šis bija jūsu diplomdarbs, beidzot vidusskolu, vai šī atzinība jums toreiz deva stimulu un motivāciju darboties tālāk?

Jā. Ar šo filmu es sāku iepazīt pasauli, doties uz festivāliem. Uzreiz pavērās plašāks skats uz neatkarīgo animāciju kā tādu, jo toreiz es par to zināju diezgan maz.

Arī šobrīd, taisot savu jaunāko filmu, es ļoti iespaidojos no neatkarīgās animācijas, ko esmu redzējis dažādos festivālos.

Tā bija iespēja satikt domubiedrus, kuru man toreiz Latvijā nebija. Uzzināju daudz par to, kā producēt, kā finansēt un izplatīt filmas. Tas viss bija ļoti nozīmīgi.

Nu jau esat arī daudzu citu animācijas filmu autors. Pastāstiet, kāds parasti ir ceļš no idejas līdz gatavam rezultātam?

Ideja un stāsts parasti turpina attīstīties līdz pašām beigām. Tāda ļoti konkrēta scenārija nav. Es sāku savu ideju modelēt un zīmēt datorā, un tad tā darba gaitā turpina attīstīties. Kad sāku animēt, rodas arī jaunas idejas, ko lieku klāt. Viss notiek ļoti organiski. Sākumā to nemaz nevar izplānot. Ir gadījies, ka pēdējās dienās, pirms filma ir gatava, es visu pārmontēju, izņemu ārā kaut kādas nopietnas ainas un visu izmainu. Katra ideja ir citādāka. Piemēram, tā var sākties ar konkrētu situāciju. Tad izlemju, kāds būs tēls, lai to situāciju parādītu. Dažkārt tas sākas ar vidi. Tad savukārt domāju par to, kā parādīt kādu konkrētu ainavu un kāda darbība tajā varētu notikt. Tas notiek dažādi, bet

es mēģinu katru ideju veidot tā, lai tā man pašam būtu personīgi nozīmīga.

Jūs savas animācijas nezīmējat ar roku, bet veidojat datortehnikā. Kāpēc izvēlaties šādu pieeju?

Dators daudz ko atvieglo. Process organiski attīstās un mainās. Zinu, ka viss var mainīties līdz pat gala rezultātam. Tas dod lielāku brīvību. Taču es zīmēju skices, zīmēju dažādus tēlus un vides. Kad tas ir izdarīts, tad pārnesu to uz datorprogrammu, kur veidoju tēlu un vides modeļus, dažādus priekšmetus. 3D animācijā var izmantot dažādus stilus, dažādas tehnikas.

Pārsvarā, kad pasaki “3D animācija”, tad daudzi iztēlojas Holivudas filmas vai ko tamlīdzīgu. Taču tagad viss ļoti attīstās, cilvēki eksperimentē un par to diskutē. Arī es mēģinu taisīt ko tādu, kas nav mainstream Holivudas filmas, bet kaut kas stilizētāks, kas rada manu unikālo stilu.

Jā, paskatoties arī citas jūsu animācijas filmas, nenoliedzami var pamanīt, ka jums ir izveidojies savs rokraksts. Vai tas notika apzināti?

Nē, tas bija ļoti neapzināti. Man ir sajūta, ka joprojām turpinu eksperimentēt. Tas rokraksts droši vien izveidojās no ierobežojumiem, jo dažas lietas vienkārši protu darīt labāk un dažas – sliktāk.

To, ko es nemāku, to vienkārši nedaru. Un tas, kas ir atlicis, tas ir mans rokraksts. Un es mēģinu to attīstīt.

Kad pabeidzu šo filmu, tad šķita, ka nākamo varētu uztaisīt labāk. Mēģinu tās kļūdas, ko pieļauju iepriekšējās filmās, izlabot nākamajās. Un tā rodas kaut kādas līdzīgas pazīmes.

Jūsu filmām ir raksturīgi gari kadri un kustīga kamera, kas rada izteiktu klātesamības sajūtu. Tādi spēles kino raksturīgi formālās izteiksmes līdzekļi….

Tieši tas mani šobrīd interesē. Arī nākamajā filmā plānoju vairāk izmantot šos garos kadrus un plūstošo kameru. 3D animācija ir gandrīz vai vienīgā tehnika, ar kuru to var izdarīt tā, lai tas izskatās dabiski. Piemēram, uzņemot spēlfilmu, šādus kadrus būtu grūti realizēt. It sevišķi tāpēc, ka filmā ir suns un ūdens, kas ir pilnīgi neprognozējami elementi. Tāpēc 3D animācija ir veids, kā to izdarīt, lai radītu klātesamības efektu. Kamera nav gluda, tā kratās. Tādējādi gribēju filmā radīt tādu spontānu sajūtu – it kā operators brīžiem nokavētu notiekošo kustību vai brīžiem pārāk agri noķertu objektu.

Kā jūs savienojat šo formu ar saturu?

Tas tiek parādīts kā daļa no sižeta. Ja to nofilmētu vai iekadrētu citādāk, tas sižets vienlaikus arī kļūtu citādāks. Mani interesē telpa un tas, kā režisori tajā izmanto kameru, veido kompozīciju un kustības ritmu. Manās filmās nav dialogu, taču kaut kā tas sižets ir jāpasniedz, un tāpēc es to vizuāli vēroju ar kameru.

Starp citu, kāpēc jūsu filmās nav dialogu?

Tas daudz ko sarežģī. Mani interesē stāstu pavēstīt tieši vizuāli. Pie tam tas nav jātulko dažādās valodās, jo visās kultūrās vēstījums ir daudz maz skaidrs. Ja aktieris neko nesaka, tad var teikt, ka filmas galvenajā lomā ir pats režisors. Tādējādi eksperimentējot var atklāt daudz ko jaunu.

Jūs esat ne tikai savu filmu režisors, bet arī scenāriju autors, producents, mākslinieks un operators. Vai jums patīk strādāt individuāli?

Man tā vienkārši ir ērtāk. Kad parādās komanda, viss kļūst daudz dārgāk. Vajag ne tikai maksāt algas, bet arī meklēt telpas un kādu, kurš to procesu koordinē. Manā gadījumā tas visu palēninātu. Ja es strādāju viens, tad savu ideju varu uzreiz īstenot. Nav jāgaida finansējums vai citu cilvēku palīdzība. Pirmās filmas es gribēju taisīt pats arī tā iemesla dēļ, lai pats izietu cauri visiem veidošanas posmiem – režijai, scenārijam un visam pārējam. Bet kaut kad, protams, es gribētu strādāt arī komandā.

Jūsu filmas līdz šim ir bijušas ļoti veiksmīgas un izrādītas daudzviet pasaulē. Kā jums šķiet, no kā tas ir atkarīgs?

Ja filmu paņem festivālā – tā ir veiksme. Tas atkarīgs no tā, vai festivāla programmas veidotājiem tā patīk vai ne. Līdz šim man ir ļoti paveicies. Nebiju domājis, ka tik labi ies arī ar šo filmu “Prioritātes”. Es to ieliku internetā, cilvēki to redzēja un teica, lai sūtu. Tā bija mana visatzītākā filma. Taču nav tā, ka tādēļ tagad justos ļoti droši.

Kas ir tās grūtības, ar ko saskaraties kā jaunais animācijas režisors?

Ir grūti piesaistīt finansējumu. Gribētos arī atrast komandu, cilvēkus, kas ir ne tikai labi savā jomā, bet spētu izpildīt manu stilu. Grūtības sagādā arī scenārijs. Kad piesēdies pie baltas lapas un nezini, ar ko sākt. Bet, kad tas aiziet, tad viss šķiet viegli. Var pat vienā vakarā visu uzrakstīt. Ja dari gadiem vienu un to pašu, iestājas rutīna. Lai gan zini, ka tas ir droši un stabili, tas tomēr var kļūt arī nogurdinoši.

Vai jums šķiet, ka Latvijā ir grūti atrast komandu?

Domāju, ka nē. Taču tā industrija nav tāda kā, piemēram, Francijā vai ASV, kur ir daudz ļoti talantīgu animatoru. Domāju, ka tur var viegli atrast līdzīgi domājošus cilvēkus. Arī Latvijā ir daudz talantīgu autoru, bet visi ir pieraduši strādāt atsevišķi. Taču tas neliedz meklēt komandu ārpus Latvijas.

Kā jūs pats, esot šajā vidē, to vērtējat?

Šobrīd daudz kas notiek. Rodas jaunas pilnmetrāžas filmas. Pēdējo pāris gadu laika posmā ir radītas tik daudzas animācijas pilnmetrāžas filmas Latvijā, kas ir vairāk nekā pēdējos 100 gados kopumā. Ir Eiropas valstis, kurās šogad nav uzņemta neviena animācijas pilnmetrāža, toties mums ir. Protams, mums nav industrijas. Un tas ir gan labi, gan slikti. Ja būtu tāda industrija, tad, iespējams, daudz jauno animatoru aizietu strādāt šajā industrijā un taisītu, piemēram, reklāmas. Varbūt būtu mazāk tādu kā es, kas taisa savas personīgas filmas, rada kaut ko neatkarīgu.

Ņemot vērā, ka Latvijā tomēr nav šīs industrijas, ko jums nozīmē tas, ka “Lielajā Kristapā” esat bijis nominēts vairākās kategorijās un saņēmis žūrijas specbalvu?

Man personīgi tas neko daudz nenozīmē. Tā ir tāda ceremonija, kur tu kaut ko dabū, esi tajā brīdī priecīgs, bet jau nākamajā dienā atkal ej un strādā tālāk. Tas viss ātri beidzas. Taču nozīmīgi ir tas, ka, ja kāds saņem šo balvu, tad ir cerība, ka cilvēki to filmu skatīties. Lūk, tas ir nozīmīgi. Un pēc šādas atzinības, iespējams, vēlāk būs vieglāk piesaistīt finansējumu. Tas ir daudz svarīgāk nekā pati balva.

Jā, tā ir. Lai dabūtu naudu, ir vispirms daudz kas jāizdara bez tās.

Protams, tā ir. Bet mums Latvijā ir paveicies, ka ir dažādi Eiropas fondi un iespējas, kā veidot neatkarīgo animāciju. Piemēram, Ziemeļamerikā vai Āzijā tādu iespēju nav. Tur ir jāiet strādāt industrijā, jātaisa reklāmas un jādara daudz kas, kas, iespējams, tev pašam nepatīk. Bet ir labi, ka mums ir šāds atbalsts un iespējas.

Jūs tikko esat pabeidzis arī savu pilnmetrāžas filmu. Kā nonācāt līdz šim lielajam formātam?

Es jau kādu laiku biju par to domājis. Zināju, ka agrāk vai vēlāk to izdarīšu, tikai nezināju – kā. Kad jau pabeidzu dažas īsfilmas, sapratu, ka jāmēģina. Atkal šķita, ka būs grūti iegūt finansējumu tik lielam projektam. Tāpēc es to veidoju un finansēju daļās. Tas ir viens liels stāsts, sadalīts četrās mazākās daļās. Arī šajā filmā nav dialogu, un es joprojām mēģinu visu pateikt bez vārdiem, pasniedzot to vizuāli.

Filmu taisīju trīsarpus gadus. Tagad to sūtu uz festivāliem un gaidu atbildes. Tādai filmai ir grūti atrast auditoriju, jo cilvēki ir pieraduši, ka animācija ir domāta bērniem. Taču animācijas filmas, kas ir domātas pieaugušajiem, diemžēl tiek apmeklētas retāk. Bet šo filmu var skatīties gan bērni, gan pieaugušie. Tā ir domāta visiem. Katrs tur var ieraudzīt un pamanīt ko citu.

Jā, cilvēki ir pieraduši pie bērnu filmām. Bet, lai mainītu šo nepilnīgo priekšstatu, tieši neatkarīgajai animācijai būtu jānonāk uz ekrāniem. Jo pagaidām iespējas to noskatīties ir vien tad, kad filmas tiek iekļautas, piemēram, festivālu programmās.

Jā, to vajag. Bet tas ir grūti. Un man šobrīd nav tādu līdzekļu. Tas ir jādara pakāpeniski. Protams, būtu ideāli, ja daudzi nāktu to skatīties. Bet, es domāju, ja filma ir mazbudžeta, man nav vajadzības, lai to noskatās visa Latvija vai visa pasaule. Man pietiek arī ar mazu auditoriju. Ja taisa filmu [ar domu], lai tā patiktu visiem – tā nepatiks nevienam. Ja nedabūšu savu filmu kinoteātrī, tad kaut kā publicēšu to internetā. Domāju, ka agri vai vēlu pie skatītājiem tā nonāks.

Latvijas Mākslas akadēmijā ir studiju programma, kurā var apgūt tieši animāciju. Taču ko lai jaunais režisors dara pēc absolvēšanas? Ambīcijas ir, bet finansējumu savām idejām piesaistīt nav nemaz tik viegli. Cilvēks taču studē ar konkrētu mērķi un vēlmi pašrealizēties. Taču, ja nav iespējams iegūt finansējumu, ir jāmēģina atrast citi veidi, kā nopelnīt, lai nodrošinātu savu eksistenci arī pēc studijām.

Tā ir visur, un tā būs vienmēr. Latvijā ir labas animācijas studijas, kur var iet strādāt un iegūt pieredzi. Var mēģināt taisīt filmas brīvajā laikā pēc darba.

Man šķiet, ka šobrīd iespēju ir vairāk nekā jebkad. Nav obligāti uzreiz jātaisa filma, var darīt kaut ko nelielu un likt to internetā.

Arī taisīt reklāmas nav slikti. Tā var daudz ko iemācīties. Bet ir jāsāk taisīt filmas arī tad, ja nav naudas. Es parasti filmu iesāku un tikai tad meklēju finanses, lai to pabeigtu. Pat ja naudas nebūtu, es noteikti atrastu  veidu, kā filmu pabeigt.

Tātad svarīgākais ir neapstāties un turpināt realizēt savas idejas?

Man šobrīd tas ir nozīmīgāk par stabilu darbu. Vienu brīdi ir nauda, un tad atkal tās nav. Bet man ir svarīgi, lai vismaz daru to, kas man patīk.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti