Piejūras klimats

"Baltijas noir". Saruna ar daudzsēriju filmas "Krimināllieta iesācējam" veidotājiem

Piejūras klimats

51. Roterdamas kinofestivāla spilgtākie mirkļi

Tuvojas Mārča Lāča debijas filmas "Revolūcija" pirmizrāde! Saruna ar filmas radošo komandu

Kas notiek, ja trūkst mīlestības. Saruna ar jaunās pašmāju filmas «Revolūcija» veidotājiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Arī šogad nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" programmā paredzētas vairākas pašmāju pirmizrādes. 25. februārī ārpuskonkursa pirmizrāde būs Mārča Lāča debijas spēlfilmai "Revolūcija".

Satīriskā melnā komēdija stāsta par teātra aizkulisēm un kāda aktiera Ivara cīņu par slavu un cīņu ar sevi, kas draud beigties biedējoši. Filma ir veidota kā vairāku vienā kadrā filmētu ainu kompilācija, kurā apvienojas gan teātra, gan kino valodas paņēmieni.

Mārcis Lācis, kurš līdz šim bijis pazīstams kā teātra režisors, filmu sācis veidot studiju laikā. Filmas operators ir Mārcis Ābele, producents – Raitis Ābele, galvenais mākslinieks – Aivars Žukovskis. Galvenajās lomās redzēsim Ivaru Krastu, Armandu Berģi un Rolandu Beķeri. Mūzikas komponists, kurš arī filmā atveido vienu no lomām ir Toms Auniņš.

LR3 raidījumā "Piejūras klimats" attālinātā sarunā par filmas tapšanu stāsta režisors un scenārija autors Mārcis Lācis, operators un montāžas režisors Mārcis Ābele, aktieris Ivars Krasts un komponists Toms Auniņš.

Marta Elīna Martinsone: Kā īsti radās ideja šai filmai un cik ilgi tika strādāts pie tās scenārija?

Mārcis Lācis: Ideja radās, pateicoties vienam mazam fragmentiņam no izrādes. Bija ideja par īsfilmu, bet akadēmijas pasniedzējs Dāvis Sīmanis ieteica attīstīt to uz pilnmetrāžas filmu. Es arī paklausīju. Un tad kopā ar Ivaru kādu pusotru mēnesi labi pavadījām laiku – tas bija jau vairāk nekā pirms gada.

Cik precīzs bija jau gatavais scenārijs, un cik daudz aktieriem bija iespēju improvizēt?

Mārcis Lācis: Diezgan precīzs. Ņemot vērā garo kadru specifiku, nejaušības vai improvizācijas bija ļoti minimālas.

Ivar, ko tu vari pastāstīt par filmas Ivaru?

Ivars Krasts: Tam džekam un arī man jebkurā lomā – ja nu vienīgi tā nav pavisam klasisks materiāls – ir kaut kas arī no paša: savas pieredzes vai iekšējā pārdzīvojuma.

Man liekas, ka tam tēlam, ko atveidoju filmā, izaicinājumu īsti vairs nav: viņš ir uz finiša taisnes.

Pēc visiem izaicinājumiem viņš nonācis nulles punktā vai pat pāri desmit ballēm – ir tāds viens rītiņš... Ļoti grūti atbildēt, kādi ir viņa izaicinājumi, jo tiešām: tā ir stadija, kad cilvēks zaudējis ierastās komfortablās vērtības, cilvēks, kurš meklē veidu, kā izlauzties un pārlauzt savu eksistenci. Bet kā Ivaram aktierim – tas, ko Mārcis jau pieminēja par to sarežģītību tehniskā ziņā: tā ir cita veida koncentrēšanās – tie garie kadri, no kuriem tikai viens ir izmantojams. Ritmiski muzikālā ziņā bija jāiespringst. Brīžiem bija tā, ka viena epizode, kas tiek nofilmēta, iznāk aktieriski labi, bet nākamajā brīdī jau notiek kaut kas... Un, kamēr nonāk pie tā ideālā kadra, bija jānoiet ceļš. Vienā brīdī nolaupās bišķiņ vairāk tas aktieriskais, tu esi izšāvis savu labo reizi, nākamajā jau esi mazliet atslābis, noguris vai pārtērējies. Tā ka zināmā mērā bija sarežģīti dabūt kopējo elpu. Bet kopumā tas bija izteikts komandas darbs – tāds īpašs.

No kreisās: Mārcis Lācis, Ivars Krasts un Mārcis Ābele
No kreisās: Mārcis Lācis, Ivars Krasts un Mārcis Ābele

Jautājums operatoram Mārcim. Cik ilgs jums visiem bija kopīgais mēģinājumu process, lai panāktu vajadzīgo efektu, ko min Ivars? Un kurš ir visgarākais un sarežģītākais kadrs?

Mārcis Lācis: Katrai filmēšanas dienai mums pirms tam bija atvēlēta puse dienas mēģinājumiem: izmantojām mobilo telefonu un izgājām cauri mizanscēnām, lai filmēšanas dienā būtu gatavi filmēt tieši to, kas ieplānots. Plus vēl skaņotājs, gaismotāji, aktieri.

Sarežģītākais laikam ir desmit minūšu ilgais kadrs – kad filmējām pieteikumu un taisījām treileri, mums to izdevās uzfilmēt ar trešo, ceturto reizi, bet filmā – tikai ar desmito…

Šeit visu cieņu Ivaram, kuram desmit reizes pēc kārtas bija jārunā trīs minūšu garš monologs, kas ir ainas sākumā, un pēc tam vēl septiņas minūtes jāspēlē. Astotajā un devītajā dublī, kad viss bija jau ļoti labi, mums gadījās viens tehnisks negadījums – pusminūti pirms kadra beigām! Tad gan gribas meklēt vainīgo! Bet tad ir dziļi jāieelpo un jāsaprot, ka šis process jānoved līdz galam. Tas tāds komandas darbs un neviens jau īsti negrib vilkt garumā, visi grib izdarīt labi un pabeigt. Bet kopumā – tur ir arī režisora tēls, kuram jātēlo, ka ir noguris, un desmitajā dublī viņš arī izskatās ļoti noguris... (smejas)

Mārcis Lācis un Una Eglīte
Mārcis Lācis un Una Eglīte

Mārci Lāci, tev jau bija viena kadra filma, kas tika veidota skolai – arī tajā Mārcis Ābele bija operators. Vai tieši no šī darba radās ideja līdzīgā vizuālā stilistikā veidot arī "Revolūciju", vai arī tas jau bija pirms tam izdomāts?

Mārcis Lācis: Tas droši vien palīdzēja tikt skaidrībā, ka tāds varētu koncepts, jo ar to darbu sajutu smeķi – ka tas būtu kaut kas pašam interesants: nevis atstrādāt kaut ko, bet paeksperimentēt jau mazliet citādā līmenī. Droši vien, ka tas bija kā impulss, lai domātu tādā virzienā un attīstītu scenāriju. Izaicinoši un grūti tas bija.

Tom, tu pats ne tikai spēlē šajā filmā, bet arī esi tās mūzikas autors. Kurā brīdī sāki radīt muzikālo pavadījumu filmai?

Toms Auniņš: Daļa bija radīta jau pirms filmēšanas, jo daļa no skaņu celiņa filmā iekļaujas diegētiskā formā, tas nozīmē, ka skatītājam ir redzama tās mūzikas izcelsme, kuru viņš arī dzird, skatoties filmu. Līdz ar to bija jāsagatavo pat vairāki priekšnesumi, turklāt ļoti dažādi, viens no otra ļoti atšķirīgi un atšķirīgās formās. Līdz ar to kāda puse no skaņu celiņa jau bija gatava uz filmēšanas sākumu.

Cik lielu brīvību mūzikas radīšanā tev deva režisors? Vai viņam jau bija viss skaidrs, kas ir nepieciešams? 

Toms Auniņš: No manas perspektīvas raugoties, šis ir pats brīnišķīgākais elements – gan šajā konkrētajā darbā, gan arī manā sadarbībā ar Mārci Lāci: ja zinu, ka man jāraksta mūzika viņa darbiem, vai tās ir izrādes, vai filmas, zinu, ka viņš no manis sagaida – ka vilkšu ārā visu savu arsenālu, ka pārsteigšu gan viņu, gan arī pats sevi,

jo ar Mārci strādāt šai ziņā ir milzīgs gandarījums – lielākoties man dota pilnīga brīvība, arī mākslinieciska un konceptuāla brīvība.

Radošajā procesā varu testēt visādus nepārbaudītus ūdeņus – tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs.

Toms Auniņš
Toms Auniņš

Teātra paņēmienu izmantojums kino: kas jums pašiem bija vislielākie izaicinājumi un arī interesantākais šajā aspektā? Kā jūs visi kopīgi atradāt vidējo aritmētisko, kā apvienot abas valodas?

Mārcis Lācis: Tas, kas ir darīts līdz šim, kaut kādā ziņā pateica priekšā, kāds tas virziens varētu būt. 

Ivars Krasts: Arī vide, kur tika filmēts, bija nosacīta – sajūta, ka tā robeža ir ļoti brīva. Ir skaidrs, ka tas nav pilnīgais psiholoģiskais reālisms. Brīžiem ir, bet brīžiem ainas ir sirreālas. Kad filmējām, bija tā pārplūšanas izjūta no realitātes uz sirreālo un nereālo. (..) Spēles telpa ir grūti nosakāma, tāpat spēles stils, man liekas, mēs pat ļoti strikti nevienojāmies par īpašu žanru vai metodi, pēc kuras strādāt.

Toms Auniņš: Es arī teiktu, ka no mūzikas puses blāvās robežas starp teatralitāti un kino dod lielu brīvību un vietu interpretācijām. Šis ir ļoti labs jautājums tādēļ, ka arī skatītājiem būs interesanti skatīties šo filmu, jo noteikumi mainās, un tie kļūst arī par filmas notikumiem – ka tu seko līdzi kombinācijām un dažādām formām. Bet ar mūziku patiesi bija ļoti interesanti – teatralitāte kino ietvaros deva ļoti lielu brīvību.

Una Eglīte un Mārcis Lācis
Una Eglīte un Mārcis Lācis

Mārcis Ābele: Tēma ir teātris, un žanrs ir komēdija vai melnā komēdija, un koncepts ar garajiem kadriem, ko izvēlējās režisors, ļoti labi izlīdzina teatrālo uzstādījumu un sniedz reālisma sajūtu. Žanrs mums nav sociālais reālisms, bet garie kadri skatītājam dod to nepārtrauktības sajūtu; skatītājs skatās uz notikumiem tā, kā tie attīstās – no montāžas vietas. Tāds hibrīds būs šis projekts.

Ko katrs no jums ar šo filmu vēlaties pateikt skatītājiem? Un vai jums vispār šķiet, kad revolūcija mūsdienās kā tāda vispār ir iespējama un vajadzīga?

Ivars Krasts: Nezinu, vai revolūcija klasiskā izpratnē – drīzāk tādā ziņā, ka vajadzētu mazliet piedomāt pie atteikšanās no materiālā un pievēršanās cilvēcīgajam. Bet tādu muižu un mašīnu dedzināšanas izpratnē varbūt nevajadzētu tā ļoti steigties.

Grūti jau to supervēstījumu no sevis vēstīt, ja tas ir režisora darbs. Protams, es kā aktieris varu savu mazo vēstījumu ielikt, bet lielākoties tā kompozīcija tomēr ir režisora lauciņš. (..)

Bet vai tu pats, Ivar, filmā sajūties kā varonis? 

Ivars Krasts: Bija kaut kādas lietas, kas sakrita ar manis paša izjūtu. (..) Aktieris, kurš vairs nav jauns, kuram nākotne apmēram ir jau paredzama – kas notiek ar cilvēku, kas notiek ar mani? Arī man šīs sajūtas ik pa brīdim uznāk. Ne tā, ka visu laiku ir tādas pesimistiskas pārdomas, bet kādā noteiktā vecumā un profesionālās dzīves posmā šīs pārdomas ir, jā. Vai kaut kāda viegla greizsirdība – sākotnēji nevainīga, labvēlīga skaudība, kas, ja tu pats neattīsties un nespēj izkļūt no tā ārā, pārvēršas rūgtumā uz visu apkārtējo pasauli: vai nu sāc meklēt vainīgos, vai arī risinājumus. Tādas atsauces un sajūtas, protams, brīžiem ir – par to, kas ar tevi notiek, ja tevi nenovērtē. Un kas var notikt ar cilvēkiem, ja trūkst mīlestības.

Ivars Krasts
Ivars Krasts

Par ko katram no jums ir šī filma?

Mārcis Lācis: Man tas ir tāds kā kopsavilkums par pavadītajiem padsmit gadiem teātrī. Viens no aktieriem, kas tur piedalās, Gerds Lapoška, teica – filma ir Mārča Lāča atvadas no teātra. Es tam īsti negribētu piekrist. Bet, runājot par to revolūciju – nu, tas būtu vilinoši, protams, klātbūtnē ko tādu pieredzēt un piedzīvot. Bet nezinu, vai es tam būtu īsti gatavs. Bet filma ir kopsavilkums par dzīvi teātrī: materiāls šķita tik bagātīgs, ka tam varētu veltīt arī filmu – nu jau šķiet, ka pat vairākas, varētu triloģiju uzņemt.

Toms Auniņš: Tas foršais, ka tas jēdziens – revolūcija – nav domāts viennozīmīgi.  Arī filmā jēdziens "revolūcija" sevī ietver ļoti daudzas dažādas formas un veidus, kā tā var izpausties. Viens no veidiem, kas redzams filmā, ir tas, kas man pašam šķiet vissaprotamākais un tuvākais. Tiešām nekautrēšos izmantot platformu un parunāt par to, kas notiek pasaulē – mēs visi labi redzam, kāds ir noskaņojums dažādu jautājumu sakarā pasaulē un arī Latvijā, un

es ticu evolūcijai, nevis revolūcijai. Tāda eksplozīva, pēkšņa un spontāna rakstura revolūcija – nenoliedzu, ka tāda varbūt arī būs, bet es personīgi īsti neticu tādiem līdzekļiem.

Man šķiet, ka viss labs nāk ar pacietību, ilgstoši ieguldītu darbu un mērķtiecīgu rīcību.

Tāda ātra panaceja īsti laikam nepastāv, vismaz es tādu neredzu. Redzu garlaicīgu, lēnu, vienmuļu evolūciju, kas noved pie kārotā rezultāta.

Mārcis Ābele: Negribēju to teikt, bet pats Mārcis to apstiprināja – ka filma ir viņa atvadas no teātra. Revolucionāri bija tas, ka uztaisījām pilnmetrāžas filmu septiņās dienās ar salīdzinoši mazu budžetu, par ko jāpateicas "Kultūrelpas" projektam. Nezinu, vai to varētu saukt par B vai C klases filmu, bet pilnmetrāža ir uztaisīta, un maza grupa to paveikusi septiņās astoņās dienās.

Filmas "Revolūcija" radošā komanda
Filmas "Revolūcija" radošā komanda

Mārcis Lācis: Titros ir vairāk nekā sešdesmit cilvēku vai pat vēl vairāk.

Mārcis Ābele: Bet uz lauka bija aptuveni desmit tehniskie, pieci, desmit aktieri,

viss notika Āgenskalnā – lokācijā, ko Lācis labi pārzināja: viņš jau scenāriju rakstīja, to pielāgojot attiecīgajai arhitektūrai – labi pārzinot šo teātri.

Un vēl interesants fakts bija tas, ka tur notika remontdarbi, kurus mēs nevarējām pabīdīt uz priekšu vai atpakaļ, bija kovidierobežojumi, grafiks bija saplānots, septembrī jātaisa teātris vaļā, un arī tas labi integrējās ar stāstu, jo stāstā arī ir jūtami teātra atjaunošanas darbi, kas kļuva par vēl vienu elementu.

Toms Auniņš: Mārcim Ābelem laikam ir viena filma, kurā es neesmu klātesošs. Un par Mārci Lāci šajā gadījumā labāk vispār nerunāsim – desmit gadu laikā reižu, kad mēs neesam kopā darījuši kādas lietas, ir ļoti, ļoti maz, tā ka šis ir tāds tandēms. 

Mārci, šī filma tev sākās kā skolas darbs. Cik šī filma tev kā topošajam režisoram bija paredzēta kā izglītības sastāvdaļa?

Mārcis Lācis: Filma bija paredzēta kā beigšanas praktiskā daļa, bet izdomāju nebeigt un nerakstīt teorētisko daļu –

nolēmu rakstīt jaunu scenāriju, ko arī esmu izdarījis: šajā posmā man tam šķiet daudz svarīgāk pievērsties – ne vairs trešajai augstākajai izglītībai un papīram, bet vienkārši dragāt tālāk.

Līdzīgi kā iestājoties mūsu teātra režijas kursā, man bija svarīgi pārbaudīt sevi, vai varu uztaisīt izrādi. Varēju uztaisīt divpadsmit izrādes, tad es ceru, ka ar kino varētu būt līdzīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti