Kāda ir tava spilgtākā pieredze kino vai filma, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu?
Andra Doršs: Dažas franču sešdesmito gadu filmas, piemēram, "Pērn Marienbādē” (režisors Alēns Renē, “L'Année dernière à Marienbad”), “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (režisors Žans Liks Godārs, “À bout de souffle”). Pirms tam neko tādu nebiju redzējusi. Vairs tādu atklājuma vai pirmatnīguma sajūtu neesmu piedzīvojusi, kā pirms daudziem gadiem skatoties "jaunā viļņa” filmas.
Dzintars Dreibergs: Ir daudz režisoru, kuru filmas atstājušas nospiedumus uz manu gaumi un sajūtu. Te varētu izplūst garā atbildē, bet, izvēloties vienu režisoru, uzreiz jāsauc ir Milošs Formans un, izvēloties vienu filmu, “Ugunsdzēsēju balle” (“Hoří, má panenko”).
Tā bija filma, kas man ļāva sajust, kāds spēks ir gudrai komēdijai, kur smagu tēmu var risināt asprātīgi, dzīvi un īsti.
Var smieties un raudāt, un pieredzēt tik dažādi vienu kopīgu stāstu. Lai arī, padomājot, zemapziņā noteikti visspilgtāk nospiedumus ir veikuši tieši latviešu kino lielmeistari, kuru darbus redzēju bērnībā un jaunībā – Streičs, Kalniņš, Leimanis, Brasla un Podnieks. Un saraksts tur nebeidzas. Tagad, pēc savas filmas izveidošanas, viņu veikumu novērtēju ar vēl lielāku cieņu tieši profesijas ziņā. Kā teica filmā “Četri balti krekli” (režisors Rolands Kalniņš) – ''tauta klausās poļus, francūžus, vāciešus un ko-neko, un tauta jau saprot, ka tie poļi un francūži, tie jau dzied labi, bet mums jau vajag kaut ko savu, citādāku, par mums''. Šiem latviešu lielmeistariem tas izdevās.
Viesturs Kairišs: Vernera Hercoga “Fickeraldo” (“Fitzcarraldo”). Tur bija viss, kas man svarīgs kino. Klauss Kinskis, kurš pārvelk kuģi pāri kalnam.
Reinis Kalviņš: Spilgtākās kino pieredzes bieži notiek negaidīti, un nav tikai stāsts par filmu, bet kad un kur tā redzēta. Viena no šādām sakritībām saistās ar filmu “Joanna Dielman, 23, Quai du Commerce 1080 Bruxelles” (režisore Šantala Akermana), ko redzēju Zagrebā. Pēc šīs filmas krasi mainījās mana izpratne par temporāliem aizspriedumiem kino.
Nosauc trīs lietas, kas ir labākas par labu kino!
Andra Doršs: Pelde vasarīgā meža ezerā, nesteidzīga saruna ar vīru, reti laba grāmata.
Dzintars Dreibergs: Veselība, brīvība, fotosintēze.
Viesturs Kairišs: Laba literatūra, laba daba. Trešā lieta gan ir labs kino.
Reinis Kalviņš: Sarunas ar draugiem, kāpšana kalnos un padarīta darba sajūta.
Kas aktierim jāizdara kastingā, lai tev iepatiktos?
Andra Doršs: Galvenais jābūt pašam. Ja tas mani aizkustinās un fascinēs, tas jau būs labi.
Dzintars Dreibergs: Aktieris nevar izdarīt neko tādu, lai īpaši iepatiktos. Režisors un aktieris ir ieguvēji tikai tad, ja pareizā loma nonāk pie pareizā aktiera. Kastings ir smalks un godīgs process, kurā nav vietas personīgajām simpātijām pret aktieri. Tā vietā ir ļoti godīgi sev jāatbild, vai šis cilvēks ir īstais šai lomai. Aktieris var būt ļoti dažāds, kamēr man ir jāpamana, vai pretendentam uz lomu ir pieejamas tās emocionālās saderības ar tēlu, kas man vajadzīgas. Līdz ar to kastings ir meklējums, kur aktierim ir jādara savs darbs, jāmeklē tēls, jābūt godīgam un dzīvam, un man savukārt jāsajūt, vai tā ir pareizā sajūta, kas izstaro.
Viesturs Kairišs: Nav ne jausmas.
Joprojām nesaprotu, ko kastingā darīt.
Vienkārši cenšos saprast cilvēku, kas ir atnācis uz kastingu.
Reinis Kalviņš: Nekas pārdabisks. Pirmkārt, skatos, vai aktieris nesteidzas un klausās, pēc tam lomu sāk spēlēt nianses, un tās atšķiras no projekta uz projektu.
Pēc kādiem kritērijiem var pateikt, ka filma ir laba?
Andra Doršs: Tas jau kinokritiķu uzdevums.
Mani ne vienmēr tipiski “laba” filma aizraus, bet laba filma man būs tāda, kurā es iedzīvošos un man negribēsies, lai tā beidzas, bet, kad tā beigsies, man gribēsies to sajūtu paturēt, pārdomāt.
Dzintars Dreibergs: Atkal jau, man šķiet, nevajag skatītājam meklēt šādus kritērijus. Ja filma liek raudāt vai smieties, līdzpārdzīvot un aizdomāties par kādu līdz šim neapzinātu domu, tad to ir jābauda, nedomājot, vai filma ir laba vai slikta. Esmu redzējis cilvēkus, kas kaunas pēc komēdijām, lai arī atzīst, ka smējās, un, manuprāt, tas ir pilnīgi lieki. Filma līdzīgi kā literatūra var uzrunāt šai brīdī tieši tai visbūtiskākajā jautājumā, kas varbūt kādam citam vai pašam pēc laika vairs nebūs svarīgs, bet tieši šobrīd tā trāpa un trāpa labi. Man personīgi ir svarīgi, lai filma man ļauj līdzpārdzīvot, ļauj just līdzi galvenajiem varoņiem, un caur viņiem es pēkšņi sevi pieķeru citā pasaulē – viņu un filmas pasaulē. Es novērtēju nianses un oriģinalitāti, ko režisors ar komandu ir ielikuši filmā, lai tā būtu dzīva, lai epizodi varētu apēst gardu muti, gaidot jau nākamo. Man patīk, ja es jūtu līdzi stāstam, ja kino valoda pārsteidz, bet netraucē ar savu formu. Un vēl man filma ir laba, ja tā paliek ar mani vēl ilgu laiku pēc noskatīšanās.
Viesturs Kairišs: Laba filma ir laba filma, principā tai jānojauc jebkuri kritēriji, pēc kuriem vērtēt filmas.
Reinis Kalviņš: Manuprāt, tāda labas filmas formula nepastāv, un labi, ka tā, jo citādāk pārāk daudzi mēģinātu to atkārtot. Man ļoti svarīgi ir, cik pārliecinoši filmas veidotāji ir spējīgi filmā konstruēt telpu, atmosfēru, un vai tie ar cieņu izturas pret filmas varoņiem.
Kas, skatoties filmu, var tevi nokaitināt?
Andra Doršs: Ka es nenoticu un zinu, kā viss beigsies.
Dzintars Dreibergs: Mani ļoti kaitina filmas, kur veidotāju ego un paštīksmināšanās nokļūst priekšplānā, un tas tiek nostādīts augstāk par stāstu. Mani ļoti kaitina loģikas trūkums filmas ritējumā un emocionālajā varoņu attīstībā. Es nespēju arī sagremot bezatbildību un slinku rakstīšanu un režisēšanu, kur stereotipi tiek likti kino dzīves bagātības un asprātības vietā. Nespēju piedot, ja filma izliekas, ka stāsta taisnību, bet melo par notikumiem, kuros iesaistīti īsti likteņi.
Viesturs Kairišs: Ļoti, ļoti daudzas lietas. Burtiski viss.
Reinis Kalviņš: Didaktika un pretenciozitāte.
Neciešu, ja filmā lietas, ko esmu jau uzķēris, tiek paskaidrotas, tas aplaupa manu interpretāciju.
Kurai aizvadītā gada latviešu filmai tu piešķirtu savu “Lielo Kristapu”?
Andra Doršs: “Mans mīļākais karš”.
Dzintars Dreibergs: Kā lai izvēlas vienu filmu vai vienu nominantu... Par “Dvēseļu putenī” iesaistītajiem – man filmas izveidošana paņēma ilgu laika nogriezni, kas prasīja gan daudz spēka, gan arī deva daudz atziņu par mums kā latviešu tautu. Man ir bijis tas gods pieredzēt nepieredzēto un saņemt mīlestību ar vairāk nekā 250 tūkstošu skatītāju apmeklējumu, kas ļauj pateicībā noliekt galvu komandas un grāmatas autora Aleksandra Grīna priekšā, bet nebūs pareizi izcelt tikai vienu no komandas nominantiem. Katrs ir pelnījis “Kristapu”, un man ir tik ļoti žēl tos, kas netika nominēti, bet noteikti būtu pelnījuši. Par pārējām filmām – es lepojos, ka šis ir bijis veiksmīgs “Kristapa” izlaidums, kur gan “Pilsēta pie upes”, gan vairāki dokumentālie un animācijas darbi mani ir aizskāruši līdz sirds dziļumiem, un,
par laimi, man nav šogad jābūt žūrijā, lai izlemtu, kam tieši šīs balvas saņemt.
Viesturs Kairišs: Nezinu gan. :)
Reinis Kalviņš: “Dvēseļu putenis” – cieņu izraisa filmā ieguldītais milzu darba apjoms.
Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonija – 15. novembrī pulksten 19.30 LSM.lv tiešraidē, bet pulksten 21.10 – arī tiešraidē LTV1.
