"Es tevi tādu nepazīstu," kādā no filmas ainām aizvainoti saka Raita māte Silvija. Raitis visas filmas garumā māti tincina, staigā viņai pakaļ, grib tikt uz priekšu, tomēr visas filmā redzamās sarunas apstājas abu mēģinājumā piedabūt otru uzņemties vainu. Māte gaida, ka dēls kaut kā atdarīs, novērtēs to, ka viņa bērnus audzināja viena, dēls tikmēr atkārto, ka viņas dēļ stostās un nespēj nodibināt attiecības.
"Būtībā stāsts nav par Raiti un viņa mammu. Tas ir plakāts par māti un dēlu, par daudzām mammām, kas uzņemas dēlus audzināt vienas, jo viņas jau iepriekš izdomā, ka vīrietis ir vājš, vai arī vīrietis patiešām ir vājš pie mums.
Kad viņas to izdarījušas un bērni ir izauguši, viņas nemitējas atgādināt, ka viņas ziedojušas, ka bērnam jābūt mūžīgi pateicīgam. Tā bija Silvijas pozīcija, un viņa to gribēja paziņot caur filmu. Viņiem tas bija izdevies abiem – izstāstīt to, kas viņiem būtiski, jo tas bija vienīgais veids. Īsti Raita žēlabas, ka māte izpostījusi viņa dzīvi, neviens uzklausīt negribēja,” uzskata režisore.
Intimitāti un uzticēšanos novērtē festivālā Amsterdamā
Ievas Ozoliņas pirmajā dokumentālajā filmā "Mans tēvs baņķieris" režisore bija acīmredzami klātesoša, 90. gados pazudušais Boriss, ko viņa devās meklēt, ir viņas tēvs, režisore arī ierunāja aizkadra tekstu.
Filmā "Dotais lielums: mana māte" lielāka nozīme ir ļoti nekautrīgajai kamerai, un šķiet, ka filmas varoņi neiebilst. Skatītājs, ar operatora palīdzību, nokļūst arī viesnīcas istabā un stāv blakus gultai, kurā Raitis ar sievieti neveikli sarunājas par skaistumu un haosu.
Intimitāte, dokumentējamo uzticēšanās filmēšanas grupai novembrī novērtēta Amsterdamas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā. Kategorijā, kurā izraugās labāko no 15 daudzsološu režisoru filmām, filmai "Dotais lielums: mana māte", žūrija piešķīra vienu no divām – speciālbalvu. Viens no žūrijas dalībniekiem, Nīderlandes režisors un kino operators Nīls van Kūvords (Niels van Koevorden) saka, neraugoties uz dažiem trūkumiem, filma viņam ļoti patikusi.
"Var daudz ko teikt par šo filmu – tā nav pienācīgi nofilmēta. Skaņa ir draņķīga. Ir ko kritizēt. Bet tas filmai pat piestāv. Un beigās tas nebija svarīgi, jo kopējais iespaids ir ļoti spēcīgs.
Tā visus pārņēma – filma ir ļoti smieklīga, dramatiska, spraiga un neparedzama," Ozoliņas filmu raksturo žūrijas pārstāvis.
"Vienīgais jautājums, kas mums bija – kāpēc virtuves ainā, kurā galvenais varonis uzbrūk savai mātei, ekrāns ir melns un mēs to neredzam. Kāpēc to nerādīt, ja jau iekļauti manipulatīvie dialogi, kas ir pat smagāki nekā fiziska vardarbība. Skatoties filmu, nevajadzētu rasties šādiem jautājumiem par filmas uzņemšanas procesu. Jo tas liek sākt šaubīties par režisores godīgumu citās situācijās, kur tam nav pamata."
Sabiedrībā tiek kultivēta vainas apziņa
Latvijas kinematogrāfistu aprindās nav tik lielas vienprātības kā Amsterdamas festivāla žūrijā. Viedokli par filmu vaicāju režisorei, producentei Dzintrai Gekai.
„Filmu skatīties pietiekami interesanti, bet kā profesionāls dokumentālists zinu, ka ar cilvēkiem var manipulēt. Es nevaru šo filmu pieņemt kā īstu dokumentālu filmu klasiskā nozīmē, jo bija vairākas epizodes, kas ir inscenētas,” atzīst režisore Dzintra Geka.
"Kad uzkāpa uz skatuves galvenie varoņi, bija jūtams, ka viņi jūtas salauzti, un varbūt kaut kāda neliela daļa [vainas] būtu jāuzņemas filmas veidotājiem,” saka Geka.
Režisore, vērtējot filmu, arī norāda uz vainas apziņas kultivēšanu pret viņas paaudzes vecākiem: "Ka esam vainīgi savu bērnu priekšā, esam atbildīgi, ka nespējām viņiem pietiekami lielu uzmanību veltīt, ka viņi stostās, gan citas vainas ir, ka viņi netiek ar sevi galā."
Lasot interviju ar Silviju Ozolu, Dzintra Geka pamanījusi, ka notikumi viņu dzīvēs sasaucas: "Mēs – jaunas sievietes – strādājām Rīgas kinostudijā un savas dzīves veltījām kino. Un tajā laikā varēja ar bērniņu līdz gada vecumam palikt, ja varēji atļauties, [..] un pēc tam bija jāiet darbā, jo citādi biji liekēdis.
Tam, kam mēs izgājām cauri, kā mēs vilkām savus bērnus [..]. Jo nebija tie dzīves apstākļi, lai cilvēki varētu normāli ģimenē dzīvot un attiecības varētu būt labākas.
Mēs visam tam izgājām cauri. Šis gadījums nav unikāls. Tikai man galīgi nav saprotams, ka tie bērni tomēr ir ļoti, ļoti atšķirīgi – ka daudzi dzīvi piepildīja, [..] ka viņi nesaslima un nesāka raustīt valodu."
Ko nozīmē "dokumentāls"?
Ko un kā var un nevar darīt dokumentālajā kino, par to plaši sprieda 2012. gadā. Tad iznāca Ivara Zviedra un Ineses Kļavas filma "Dokumentālists" un cilvēki svēra, kurš lielāks manipulators – purva Inta vai Ivars Zviedris, kas brauca pie viņas filmēt, pirka briketes un tīrīja sniegu. Vērtēt Ievas Ozoliņas filmu un metodi lūdzu arī viņam.
„Mani varoņi nekad neteiktu, ka Ivars teica, "dari tā". Es mēģinu, cik vien tas ir iespējams dokumentālā kino, novērot. Ieva mēģina vairāk strādāt ar citiem instrumentiem.
Viņa izdomājusi gandrīz kā spēlfilmā scenāriju, kas var notikt, un uz dokumentālās bāzes mēģina to risināt,” vērtē Ivars Zviedris.
"Man, jūtot nodomu, rodas saīgums. [..] Bet var jau būt – tie žanri tomēr mūsdienās saplūst, un skatītājs varbūt pat nedomā par to, viņam ir svarīgs stāsts.
Un tas – cepuri nost, man patika, un es domāju, ka daudz tādu ģimeņu ir, kas šādā veidā komunicē."
Līdzās cilvēkiem, kuri saka paldies par Ievas Ozoliņas dēla un mātes attiecību stāstu, ka atpazinuši tur kaut ko no savas dzīves, ir cilvēki, kuri uztraucas, vai varoņi nav izmantoti, vai sapratuši, ko dara.
"Ir divas metodes. Ja mums būtu kadrā vajadzīgs kaķis, [Ivars] Seleckis gaidītu, bet Hercs Franks viņu tur iemestu – kadrā. Kad mēs pazinām varoņus, zinājām, kā viņi varētu rīkoties katrā situācijā, kā arī – es no Raita saņēmu informāciju, kādi viņam tuvākie plāni, tad es sāku modelēt situācijas, lai tās notiktu tuvākā gada laikā."
Šāda ir Lieldienu aina, kur vectēva dzīvoklī satiekas Raitis, viņa brālis un māte, līdzīgi organizēta arī aina, kurā universitātes ģērbtuvē satiekas Raitis un viņa tēvs.
Režisore arī norāda uz ainu biljarda zālē, kurā Raitis un Boriss satiek trīs sievietes. Lai parādītu, kā Boriss Raitim ikdienā māca, kā "dzīvot šajā pasaulē", režisore abus ievietoja situācijā, kas teorētiski būtu varējusi notikt: "Raitis bija stāstījis, ka viņi par meitenēm runā, un ka viņiem patīk spēlēt biljardu. Un tad izauga šī aina biljarda zālē. Man bija saprotams, ka tur ir nepieciešamas meitenes, bet kur viņas izraut dienas vidū biljarda zālē? Tad mēs viņas ielaidām kadrā."
Režisore uzskata, ka tā ir dokumentāla aina gan Raitim, gan viņa draugam Borisam, jo viņi neesot zinājuši, ka tās sievietes ir filmas veidotāju uzaicinātas. "Cilvēku vēlme uzsvērt šos negatīvos aspektus, man šķiet, ir mēģinājums aizmiglot sev acis par tēmu, ko viņi negrib saskatīt, kas viņiem arī noteikti sāp."
Kino jāreaģē uz vēlmi atklāties
„Vērtēju ļoti labi. Ievas ceļš kinematogrāfā iesācies veiksmīgi, viņa drosmīgi runā par sevi un problēmām, kas viņai liekas sabiedrībā sāpīgas.
Un māk par to runāt,” analizē režisors un poedagogs Pēteris Krilovs. Viņam filmas titros arī "paldies" par padomu montāžas procesā.
„Dokumentālā kino ceļš ir pietiekami problemātisks šobrīd," skaidro Krilovs. "Tas neattiecas tikai uz Ievas filmu. Katrs grib izpausties, izrādīties – jūtūbot vai tviterot, un kinematogrāfs ir diemžēl spiests ne tikai krāmēties ar līdzīgu stilistiku, bet arī šrubēt nost uzspēli. Kinematogrāfam uz to ir jāreaģē un kaut kā jāizkopj sevi. Un Ieva ar profesionālu gudrību, atvēzienu, drosmi, viņa šīs problēmas risina savās filmās."
Ieva Ozoliņa intervijā skaidro, ka maksimāli saudzēt galveno varoni, tas nebija nodoms, ko visu laiku turējuši prātā. Svarīgākais bijis – izstāstīt stāstu. Pēteris Krilovs uzskata, ka tas ir izdevies, turklāt, viņaprāt, galvenajam varonim Raitim filmēšana pat palīdzējusi.
