"Ziemassvētki džungļos" stāsta par desmitgadīgo Paulu, kuras ģimene tēva darba dēļ pārcēlusies uz Indonēziju, tieši blakus džungļiem. Jaunā vide ir izaicinājums Paulas ģimenei, turklāt meitene ļoti ilgojas pēc Ziemassvētkiem, kuri, kā izskatās, neinteresē ne viņas vecākus, ne pusaugu māsu. Kad Paulas jaunas draugs Akims viņai izstāsta par šamani, kas dzīvo džungļos, abi dodas piedzīvojumā, lai glābtu Paulas ģimeni un Ziemassvētkus. Krāšņā filma gandrīz pilnībā filmēta Indonēzijā, sadarbojoties ar vietējiem aktieriem un kino profesionāļiem. Filmas scenārija autore ir Lote Eglīte, producents un idejas autors – Roberts Vinovskis, operators – Aigars Sērmukšs, kostīmu māksliniece – Jūlija Volkinšteine, aktieru atlases režisore – Gunita Groša, komponists – Kārlis Auzāns. Galvenajās lomās: Rebeka Šuksta, Elizabete Liepa, Inga Alsiņa-Lasmane, Māris Olte un Braidens Pablo Eskobars.
Marta Elīna Martinsone: Jāk, kā radās ideja veidot Ziemassvētku filmu džungļos?
Jāks Kilmi: Kad biju bērns, man ļoti patika Žila Verna grāmata "Kapteiņa Granta bērni", kā arī padomju bērnu filma. Es varēju iztēloties pasauli, kas bija atvērta mūsu varoņiem. Šie bērni apceļoja visu pasauli, lai atrastu kapteini Grantu, un mani ļoti ieintriģēja šis stāsts. It īpaši kā padomju bērnu, kas ir ieslodzīts aiz dzelzs aizkara. Ideja, ka filmējot filmu varētu apceļot visu pasauli, šķita brīnumaina. Protams, vēlāk es uzzināju, ka viss tika filmēts turpat Padomju Savienībā, bet pati
ideja, ka tu vari veidot filmu tur, kurp tevi aizved stāsts, man šķita kā traka fantāzija.
Arī pieaugušā vecumā joprojām turējos pie fantāzijas, ka vēlos kaut ko uzfilmēt džungļos. Tad satiku producentu Robertu Vinovski, un mēs sākām runāt par to, kādu filmu kopā varētu uztaisīt. Atceros, ka es piedāvāju šo ideju, viņš atceras, ka viņš piedāvāja ideju taisīt Ziemassvētku filmu džungļos. Tā kā neviens mūsu sarunu neierakstīja, mēs joprojām strīdamies, kuram pirmajam ienāca prātā šī ideja.
Kā sākās tava sadarbība ar Latviju, un kā sāki strādāt kopā ar operatoru Aigaru Sērmukšu?
Jāks Kilmi: Tas bija 2013. gadā, kad uzņēmu dokumentālu īsfilmu projektam "Pāri ceļiem un upei". Tad arī satiku Aigaru Sērmukšu. Veidoju dokumentālo filmu par mazdārziņiem Lucavsalā. Sanāk, ka projekti izaug viens no otra, bet mans Latvijas ceļojums sākās Lucavsalā. Vispār Lucavsala ir gandrīz kā džungļi Rīgas sirdī.
Kāds bija darbs ar mazajiem aktieriem gan no Latvijas, gan Indonēzijas?
Jāks Kilmi: Ar Rebeku Šukstu bija ļoti viegli – viņa tekoši runāja angliski. Filmēšanas laikā viņai bija desmit gadu. Meitene ļoti profesionāla – nebija valodas barjeras, bija simtprocentīgi gatava sadarboties. Mazliet citādāk bija ar indonēziešu puiku Braidenu Pablo Eskobaru. Jau sākumā mēs ar Robertu un Aigaru aizbraucām uz Indonēziju, lai veiktu aktieru atlasi. Īsto puiku neatradām, jo scenārijā Akims bija citādāks. Tad mēs satikām Braidenu – viņš bija smieklīgs, bet nepavisam neatbilda uzrakstītajam tēlam, kā arī viņam bija grūtības ar angļu valodu. Tad es sāku domāt pretēji, un nolēmām mainīt scenāriju, lai varētu iedot lomu tieši Braidenam Pablo.
No šī aktieru atlases procesa iemācījos, ka ir okei mainīt scenāriju, ja atrodi aktieri, kurš tev patīk. Uzskatu, ka mūsu filma no tā tikai ieguva.
Kādi bija lielākie izaicinājumi, beidzot piepildot sapni filmēt džungļos?
Jāks Kilmi: Viss notika daudz gludāk, nekā biju gaidījis. Ļoti uztraucos, ka kāds sevi džungļos savainos, bet mūsu džungļi bija ļoti kontrolēti – tie nebija Vernera Hercoga džungļi, kur tevi aizved ar desmit litriem ūdens un visu, lai medītu ēdienu. Viss bija kā jebkurā mūsdienīgā filmēšanā – realitāte bija ļoti civilizēta. Šī bija mana pirmā filma bērniem, tāpēc man pašam bija jāizveido sava metode, kā ar viņiem komunicēt. Man pašam ir četri bērni, tāpēc man ir pieredze, kā likt viņiem darīt to, ko vēlos es.
Bērnu audzināšana vispār ir navigēšana starp vēlmēm un kompromisiem, bet filmas režisoram nevajadzētu iziet uz kompromisu ar aktieru vēlmēm, jo ir svarīgi īstenot savu ideju.
Mana pieredze kā tēvam noteikti palīdzēja, pat šajā pilnīgi svešajā kultūrā un vidē. Rebeka un Braidens bija profesionāļi, bet man bija jākļūst stingrākam. Ar pieaugušajiem vari būt tu pats, bet ar bērniem ir jābūt autoritātei, kas zina visu. Viņiem jāuzticas cilvēkam ar scenāriju rokās, kurš zina atbildes uz visiem jautājumiem.
Robert, kas tevi uzrunāja šajā idejā veidot Ziemassvētku filmu džungļos?
Roberts Vinovskis: Ideja bija mana, tas mani visdrīzāk uzrunāja. (smejas) Es nekad nebiju veidojis bērnu kino vai ģimenes filmas. Kad mani nu jau pilngadīgie bērni vēl bija mazi, es domāju, ka gribētu, lai viņiem ir tādas filmas kā manā bērnībā – par to visiem droši vien ir nostalģiskas sajūtas.
Mūsdienu bērnu filmas, kas ir balstītas komiksos un specefektos, es vienkārši nesaprotu. Kad skatījos, ko mani bērni skatās "Youtube", man nebija ne mazākās sajēgas, kas tur notiek un ko viņi tur atrod.
Es domāju – kāpēc nevarētu būt tāda filma, ko skatīties kopā, kas patiktu arī man. No tā radās ideja radīt ģimenes filmu, kas būtu vairāk balstīta sižetā un ar kaut kādu eksotiku, piedzīvojumiem, kas būtu svarīgāk par specefektiem, kādi ir supervaroņu filmās.
Kāda jums, Inga un Elizabete, bija pirmā asociācija, kad piedāvāja piedalīties šajā projektā – Ziemassvētki, džungļi, Indonēzija?
Inga Alsiņa-Lasmane: Protams, ka ir feini aizbraukt uz otru pasaules malu, bet, tā kā tā ir ģimenes filma, man nebija nekādu gaidu. Nebija arī nekādas vilšanās. Viss bija brīnišķīgi. Arī man kā Robertam gribētos, lai bērni atrod piedzīvojuma garšu šajā garajā notikumā, salīdzinot ar "TikTok" pāris sekunžu video. Skaidrs, ka tas nav nekas neiespējams – tur ir, ar ko asociēties, ir, ko domāt.
Elizabete Liepa: Kad uzzināju, ka ieguvu šo lomu, man vispār nebija laika domāt par to, kas un kā tur tagad būs. Līdz pat dienai pirms pirmizrādes prāts nav aptvēris, ka biju Indonēzijā, ka esmu filmējusies filmā. Man pat nebija domu par to, ka bērniem tagad būs filma, ko skatīties. Man joprojām grūti aptvert šo faktu.
Inga Alsiņa-Lasmane: [..] Interesanti stāsti būtu tērpu un grima māksliniecēm, kuras naktīs meklēja kaut kādas detaļas vai nevarēja dabūt tādas lietas, kas pie mums ir jebkurā veikalā, piemēram, nagu lakas vai citas lietas, kuras viņi nelieto ikdienā.
Roberts Vinovskis: Filmēšanas grupas aizvešana uz turieni bija diezgan liels izaicinājums producentiem, bet tas bija viens no pamatuzstādījumiem – mēs gribam filmēt īstos džungļos, lai būtu tā piedzīvojumu garša. Tas paredzēja aizvest vairāk nekā 30 cilvēkus no Latvijas un Igaunijas uz īstiem džungļiem. Sākumā paši bijām sabijušies, bet izrādījās, ka tas ir izdarāms. Šī droši vien ir pirmā latviešu filma, kas, neskaitot pirmo epizodi, ir pilnībā filmēta ārpus Latvijas – nevis kaut kur blakus, bet globusa otrā pusē.
Kā jūs veidojāt šo ģimenes dinamiku? Cik plašs pirms tam bija mēģinājumu process aktieriem? Vai jūs vairāk sadzīvojāties uz vietas Indonēzijā?
Inga Alsiņa-Lasmane: Sākām dzīvoklī Rīgā. Meitenes ir brīnišķīgas – nebija nekādas ledus laušanas, viss notika ļoti organiski un feini. Māris arī – iemet viņu jebkurā ūdenī un viņš aizpeldēs. Jāks neapstrīdami ir tas līderis, kurš satur komandu. Ja viņš ir priecīgs un mēģina risināt kaut kādas lietas, tad viņš arī ir visa atslēga. Viss bija ļoti patīkami.
Roberts Vinovskis: Lai līdz tam nonāktu, bija diezgan garš aktieru atlases process, īpaši daudz bija bērnu. Sarežģītība bija tajā, ka jābūt savstarpējai "ķīmijai" – ja filmā jāatveido ģimene, tad svarīgi ir nevis tas, cik katrs aktieris ir labs, bet cik mēs kā skatītāji ticam, ka tā tiešām ir ģimene. Ceru, ka ticamības efektu izdevās panākt.
Inga Alsiņa-Lasmane: Šķiet, es pirms tam "provējos" ar vēl diviem vīriem. (smejas)
Roberts Vinovskis: Māris Olte izrādījās vispiemērotākais. Viņam šī arī ir debija kino – viņš ir daudz filmējies, bet kino šī ir viņa debijas loma. Tad nu skatīsimies, kas būs tālāk.
Šī ir ģimenes piedzīvojumu filma, bet tā ir arī Ziemassvētku filma, kas tomēr ir atsevišķs apakšžanrs. Kas raksturo mūsdienīgu Ziemassvētku filmu?
Roberts Vinovskis: Nevarētu teikt, ka es būtu speciālists Ziemassvētku filmās, jo tās esmu redzējis maz – tās dažas klasiskās, kuras rāda katru gadu, tāpat kā katru gadu radio atskaņo tās pašas Ziemassvētku dziesmas. Starp citu, speciāli šai filmai arī izveidojām Ziemassvētku dziesmu, kuru jau var klausīties radio. Cerams, tā pievienosies tām, kuras spēlē katru gadu. Līdzīga doma bija arī ar pašu filmu. Ja filma izdodas laba, to var skatīties atkal un atkal katru gadu. Cerams, tā arī notiks, bet to redzēsim tuvāko gadu laikā.
Ko nozīmē "moderna Ziemassvētku filma"? Varbūt, ka pats sižets un stāsts nav visu Ziemassvētku stereotipu komplekts – nav sniega, sarkanu džemperu ar briedīšiem un tā tālāk.
Te ir pretējais – karstums, džungļi, palmas. Varbūt tieši šī kombinācija, ka kaut kas ir apgriezts kājām gaisā, slēpj sevī šo moderno elementu. Bet, protams, paliek tas, kas Ziemassvētku filmā ir galvenais – tas ir stāsts.
Inga Alsiņa-Lasmane: Man personīgi laikam patīk tradicionālā Ziemassvētku gaisotne, un šķiet, ka cilvēki to arī sagaida. Modernums laikam ir detaļās. Milzīga detaļa mūsu gadījumā ir džungļi. Svarīga ir arī noskaņa – domāju, ka kādu šausmu filmu cilvēki šobrīd varētu negribēt skatīties. Šis stāsts aiziet apliecinošajā virzienā – ir grūtības, kuras tiek pārvarētas, un rezultātā mēs svinam svētkus.
Roberts Vinovskis: Uz vietas bija pāris interesantas epizodes, kurās nācās ne gluži slēpt, ko mēs filmējam, bet moderēt attiecībā uz vietējiem cilvēkiem un īpaši varas iestādēm un institūcijām, ar kurām filmējot neizbēgami sanāk saskarties. Kā zināms, Indonēzija ir lielākā valsts ar islāmu kā galveno reliģiju, un šī Ziemassvētku tēma viņus kādu brīdi uztrauca. Ar laiku jau kļuva skaidrs, ka Ziemassvētki ir ārkārtīgi sekulāri un tikai neliela daļa tos atzīmē kā reliģiskus svētkus, bet mazliet nācās saprast, kā tikt ar šo situāciju galā.
Elizabete, vai tev ir kādas iemīļotas Ziemassvētku filmas?
Elizabete Liepa: Man laikam kā katram latvietim ir ģimenes tradīcija katru gadu skatīties "Viens pats mājās", bet, ja godīgi, tad neesmu liela fane citām Ziemassvētku filmām. Laikam vienkārši tās, ar kurām esmu saskārusies, nav mani aizķērušas. Bet nevaru sagaidīt, kad redzēšu šo filmu, kas, iespējams, varētu kļūt par nākamo mūsu ģimenes tradīciju.
