Šejienes festivāla vide ir līdz eklektismam dažāda, piemēram, kino tiek rādīts visā pilsētā – gan 70. gados celtās viesnīcas “Thermal” viegli apskretušajās konferenču telpās, kas aprīkotas ar lielo ekrānu un biroja krēsliem, gan Karlovi Varu krāšņajā teātrī, kura griestu gleznojumus un īpaši teātrim radītu priekškaru 19. gadsimta beigās veidojuši austriešu mākslinieki Ernsts un Gustavs Klimti, kā arī Francs fon Mačs.
“Elpa marmorā”
Tieši pilsētas teātrī 3. jūlijā starptautisko pirmizrādi piedzīvoja arī lietuviešu režisores Giedres Beinoriūtes psiholoģiskā drāma “Elpa marmorā”. Filma ir tapusi kopražojumā ar Latviju, un vienu no lomām spēlē Guna Zariņa, bet mūzikas autors ir Vestards Šimkus.
Filmas atstātā pēcgarša bija visspēcīgākā tieši pēc seansa – stāsts par kāda pāra kopdzīves sabrukumu un ģimenē uzņemtu puisīti no bērnunama šķiet īpaši satricinošs, domājot par pēdējā laikā lasītajām žurnālistikas liecībām par pamesto bērnu dzīvēm. Jāpiebilst, ka filma ir balstīta grāmatā ar tādu pašu nosaukumu; to sarakstījusi lietuviešu autore Laura Sintija Černiauskaite.
Viņas radītais stāsts kalpo kā stingrs mugurkauls filmai, ko režisore veido kā daudzpusīgu brūkošas ģimenes portretējumu. Aktrises Airīdas Gintautaites sniegums galvenajā lomā ir līdz skudriņām lielisks – viņas ķermenis burtiski izdēdē pēc varonei lemtajiem traģiskajiem pārbaudījumiem.
Īpaši simpātisks šķiet režisores darbs ar galvenajiem varoņiem – Gintautaites spēlēto Izabeli un puisēnu no bērnunama – Iļju. Viņu tēli mijiedarbojas emocionālos kreščendo. Lai arī atsevišķos stāsta pavērsienos tomēr ir jaušama neapzināta virspusējība, tā skatīšanās laikā nespraucas laukā kā īlens no maisa.
Un salīdzinot filmu ar pārējiem festivālā iekļautajiem darbiem – tā pārliecinoši spēj konkurēt ar Karlovi Varu centrālās – konkursa – programmas ietvaros izrādītajiem darbiem. Filmas pirmizrāde Latvijā notiks oktobrī, Rīgas Starptautiskā kino festivāla (RIGA IFF) laikā.
Nemīlestības atblāzmas
Karlovi Varu kinofestivāla piedāvājumā visdāsnāk ir pārstāvēti tieši Centrālās un Austrumeiropas kinodarbi. Šī reģiona aktuālās režisoru paaudzes darbi, jāsaka, daļēji vēl ir jauna un neatklāta teritorija.
Tas, protams, seansu apmeklējumam piešķir patīkamu intrigu, kas citos līdzīga kalibra festivālos ir izplēnējusi, jo ietver nozarē labi pazīstamu režisoru darbus. Taču, protams, arī Karlovi Varos netrūkst laimīgu (vai ne tik ļoti) atkalredzēšanos. Piemēram, konkursa programmā ir iekļauta krievu režisora Ivana Tverdovska jaunākā filma “Jumpman”, kuras nosaukumu varētu latviskot kā “Lēcējs”.
Ivana Tverdovska iepriekšējais darbs – sociālā drāma “Zooloģija”, kas, atvainojiet par trivialitāti, izskatās, skatītāju atmiņās ir iegūlusi kā “filma par sievieti ar asti”. To 2016. gadā izrādīja Rīgas Starptautiskais kino festivāls. 29 gadus vecā Tverdovska jaunākā filma ir par pusaudzi Denisu; puisis no jauna satiek savu māti, kura viņu savulaik atstāja bāreņu nama glābējsilītē. Likumsakarīgi, pēc ģimenes mīlestības un tuvuma izslāpušais Deniss ļaujas mātei un kopā ar viņu aizbēg no internāta. Pārlieku neatklājot intrigu, jāpiebilst, ka Tverdovska darbs piepulcējas šobrīd aktuālajai tendencei par sabiedrības cilvēcisko vērtību pagrimumu.
Izbalējis Ukrainas karogs
Viens no festivāla patīkamākajiem pārsteigumiem ir ukraiņu režisora Sergeja Bondarčuka debijas spēlfilma “Vulkāns” (“Volcano”). Bondarčuka iepriekšējais darbs, kopražojumā ar Latviju tapusī dokumentālā filma “Ukraiņu šerifi”, bija skatāma arī Rīgā. Iespējams, atceraties tās traģikomisko stāstu: filma vēsta par nomaļa Ukrainas ciema – Starazburivkas – šerifiem, diviem apņēmīgiem vīriem, kuriem vietējais mērs uzticējis sabiedriskās kārtības uzturēšanu. Arī “Vulkāna” stāsts risinās nomaļā ciemā, netālu no Bondarčuka dzimtās Hersonas. Tur negaidīti nonāk filmas galvenais varonis – kijevietis Lūkass, kura auto un ceļabiedri no EDSO novērošanas misijas pēkšņi un mīklaini pazūd.
Ciema iedzīvotāji slīgst apātiskā bezcerībā, zeku banda pret pilsētas pakājē esošā arbūzu lauka strādniekiem izturas kā brutāli vergturi, bet visdrošākais paņēmiens izdzīvošanā ir ciešana klusu. Kā saka viens no varoņiem: “Kijevā bija Maidans, austrumos ir karš, bet te — anarhija”.
Citiem vārdiem — iedzīvotāji katrs pats cīnās par savu izdzīvošanu. Taču, lai arī filma ir pārspriedums par šābrīža situāciju valstī un sabiedrības sašķeltību, Bondarčuks ar tiešu reālismu neaizraujas, tā vietā stāstu piebildot ar simboliem un Franca Kafkas “Procesa” cienīgām absurda epizodēm.
Piemēram, viena no ciema iedzīvotāju gudrībām ir neiet uz policiju, jo ikvienu, kas iegriežas apskretušajā iecirknī, lai ziņotu par pārkāpumu… arestē. Savukārt filmu caurvijošie kadri ar svelmē izdegušajiem laukiem un zilajām debesīm atgādina izbalējušu Ukrainas karogu, ko Bondarčuks izmanto kā skumju metaforu par arvien dziļāk postā slīgstošo valsti.
