Latvijas kods. Latvija šodien
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" 10. jubilejas gadā piecās jaunās filmās režisori meklē atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt drosmīgam un pieņemt drosmīgus lēmumus šodienas Latvijā.
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods. Latvija šodien" televīzijas pirmizrādes – no 15. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un REplay.lv.
"Birokrātijas līķis" ir daļa no Latvijas Televīzijas cikla "Latvijas kods" desmitgades īsfilmu sērijas. Šī Zviedrim jau ir piektā "Latvijas koda" īsfilma. Filmas "Birokrātijas līķis" stāstu iespējams skatīt dažādos virzienos, tāpēc režisors sola sekot līdzi notikumu attīstībai, jo tiesas sēdes vēl turpinās. "Vai šāds līķis raksturo Latviju 2022. gadā? Zināmā mērā. Birokrātija ir mūsdienu sabiedrības sastāvdaļa. Kādā veidā par to vislabāk diskutēt? To grūti pateikt," spriež režisors.
Aiga Leitholde: Kā tu pieteiktu filmu "Birokrātijas līķis"?
Ivars Zviedris: Ir tāds teiciens, ka ekrānam mēli nepiekārsi. Šīs filmas trumpis ir stāsts, par kuru varētu taisīt filmu vai izrādi, rakstīt grāmatu vai dzejoli. Kā var būt, ka desmit gadus morgā guļ līķis. Skaidrs, tas liekas neticami. Tā arī bija – sākumā pats neticēju.
Pirms trim gadiem aizbraucu uz Īriju, man piezvanīja kundze un teica, ka viņai morgā brālis guļ jau desmit gadus, es neticēju.
Piezvanīju uz morgu, un izrādās, ka tā ir patiesība. Pati filma nav vienkāršs uzdevums, jo no kinematogrāfijas tur nav nekā – ir līķis morgā, birokrāti un radinieki, un viņi visi runā. Nav darbības un notikumu. Tad nākas radīt metaforas filmas sākumam un beigām. Par grafikām jāsaka paldies Naurim Ašenkampfam. Skaņu radīja Artis Dukaļskis, dodot īsto kopējo sajūtu.
Manuprāt, izdevies un spēcīgas ķermeniskās izjūtas raisošs bija kadrs morgā. Vai bija dilemma iekļaut to filmā vai nebija?
"Latvijas kods" balansē uz televīzijas un kino robežas, un nevar arī pārdozēt, jo tas ir sabiedriskais medijs. Un tomēr, ja kadrs panāk efektu, tad ar tādu nodomu tas ir tur likts. Vienmēr ir jāskatās, kas ir svarīgāk, – dabūt cilvēka emocijas vai būt politkorektam. Tas ir zelta kadrs, tīri dokumentāls. Protams, sākumā mēģinājām kaut ko inscenēt, piemēram, poētisko līķa ratiņu stumšanu. Kad inscenējums kļūst samākslots, dokumentalitāte no tā cieš. Mēs nolēmām, ka trumpis ir stāsts un dokumentalitāte. Filmā ir "runājošās galvas", bet tajās arī der ieskatīties. Tās dziļdomīgās pauzes un skatieni pa labi, pa kreisi, manuprāt, daudz ko izsaka.
"Birokrātijas līķis" tuvojas tam, ko pazīstam kā pētniecisko žurnālistiku.
Ja teiktu, lai parāda pētnieciskās žurnālistikas darbu kino formātu, tas nebūtu vienkārši. Mēs tieši to paspilgtinām – izmantojot lielo mikrofonu, neslēpjam to, ka tur ir daudz no žurnālistikas. Tajā pašā laikā garās pauzes un jocīgie skatieni to padara par kino, it īpaši filmu skatoties uz lielā ekrāna.
Kino balstās uz emocijām un uz tēla veidošanu, bet žurnālistika balstās uz faktiem – mēs žonglējām starp abiem.
Kā filmas garums ietekmēja stāsta atklāšanu?
Tik īss filmas formāts nav no tiem vieglākajiem. Iedziļinoties stāstā, saproti, ka laiks jau beidzies. Kā mans skolotājs Ansis Epners teica – kad izej kaujas laukā, tev ir jābūt paņēmieniem uz 10 rokas pirkstiem jeb – tev jāzina, kā tu spēlēsies. Šīs filmas stāsts bija izdevīgs, jo fakts pats par sevi ir kliedzošs. Aizejot uz jebkuru institūciju, atbilde bija, ka mēs par to neatbildam, un sūtīja mūs tālāk. Ja ej uz "Latvijas kodu", tad jārēķinās ar īso formātu. "Latvijas koda" sistēma ir laba, jo ir jākoncentrējas – pavasarī saņem finansējumu un novembrī filmai ir jābūt gatavai. No otras puses, īsā termiņa dēļ cieš filmas stāsts – tiesas vēl turpinās, tas līķis vēl tur guļ.
Es pārvilku visus termiņus, jo pēdējā tiesa notika tad, kad filmai jau vajadzēja būt nodotai. Es sekošu līdzi tālākajiem notikumiem.
Domāju, ka ir vērts taisīt pilnmetrāžas filmu par cilvēkiem, kuriem kāds radinieks ir izdarījis pašnāvību, ir tendence to neatzīt. Tam pat ir medicīnisks termins. Kā man kādreiz "Dokumentālista" varone Inta teica, "man nevajag nekādas tiesas, man nevajag neko, es dzīvoju pēc meža likumiem". Kurš te ir vairāk nogrēkojies pēc meža likumiem un kuram šajā stāstā ir vairāk taisnības, grūti pateikt. Katra institūcija tikai saasina jau tā sāpīgo situāciju, kad tuvinieks ir miris, un tad vēl rodas aizdomas, ka kaut kas nav pareizi ierakstīts, nofotografēts – no tā visa izriet nebeidzamais stāsts.
Kā režisoram nenostāties kādā no pusēm?
Režisors ir kā kora diriģents, kuram ir simt koristi, un viņš no koristiem dabū āra vajadzīgo skaņu. Vai tas ir patiesi vai nav? Kas ir lielāka fikcija – spēlfilma vai dokumentālais kino? Vai vispār ir tāda absolūtā patiesība? Ja filmas uzdevums bija parādīt Latvijas birokrātiju, tad skaidrs, ka mēs iegriežam tajā virzienā, jo montāžai ir spēks. Ja mēs gribam aktualizēt problēmu par mūžībā aizgājušo piederīgo un pašnāvnieka psiholoģiskos aspektus, tad jāpagriež mazlietiņ savādāk. Šo pašu stāstu var mierīgi pagriezt arī citādāk. Novērojošajā kino lielu lomu spēlē varonis.
Trīs lietas, uz kā balstās dokumentālais kino, – varonis, notikums un laiks.
Ja ir šie trīs stūrakmeņi, tad filmas veidošanas process iet viegli. Filmas ieceres sākumā domāju, tikko mēs pacelsim šo tēmu gaismā, tad uzreiz to pamanīs attiecīgās instances un viss tiks atrisināts. Bet – nekā, ir pagājuši vēl trīs gadi un līķis vēl ir morgā.
Vai filmas procesā institūcijas sāka rosīties?
Skaidrs, ka rosība ir palielinājusies. Kino un medijiem ir spēks, bet tā stadija, kādā tas tur ir ielaists, neviens negrib uzņemties atbildību par šo situāciju. Šis nav standarta gadījums attiecībā uz piederīgo un līķa attiecībām – institūcijas skatās viena uz otru un pakšķina acis. Katru dienu 16,08 eiro tiek tērēti no nodokļu maksātāju naudas par to, ka līķis tur guļ. Turklāt vēl tiek tērēta nauda, jo turpinās tiesas process.
Pastāsti par savu komandu!
Šogad man bija netradicionāla komanda. Es biju vilcējs, bet ļoti liela loma bija arī pārējiem – Inese Tikmane, kura bija montāžas režisore, deva lielu radošu pienesumu. Tāpat arī Nauris Ašenkampfs, kurš strādāja pie filmas grafikas, jo tā bija ļoti svarīga daļa un viņš darbu izdarīja. Artis Dukaļskis strādāja pie skaņas. Mēs domājām, kas varētu simbolizēt birokrātiju, un nonācām pie printera skaņas. Tā Artis no printeriem un citas biroja tehnikas izveidoja filmas skaņu. Mēs ar Zani Mači atradām šo stāstu. Paldies komandai!
No desmit gadu laikā tapušām "Latvijas koda" 54 filmām piecas ir manējās.
Paldies ārzemju ekspertiem, kuri paskatījās no malas un secināja, ka šāds gadījums vēl Eiropā nav bijis. Katrai filmu programmai savs mehānisms – ir, ko uzlabot, jo pastāvēs, kas pārmainīsies, bet pašreiz sistēma darbojas – gan režisors, gan producents zina "Latvijas koda" noteikumus.
"Latvijas kods"
