Kultūrdeva

Atvadu sveiciens Silvijai Radzobei

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kādas pārmaiņas piedzīvo kino industrija Covid19 krīzes laikā?

Kāpēc 21. gadsimtā joprojām svarīgi kinoteātri? Saruna ar Ditu Rietumu

Nacionālais kino centrs arī Covid-19 pandēmijas laikā turpina 2020. gada filmu ražošanas konkursu, kura mērķis ir atbalstīt jaunu pilnmetrāžas spēlfilmu, dokumentālo un animācijas filmu ražošanu vai ražošanas pabeigšanu 2020.- 2021. gadā. Konkursā piedalās 12 spēlfilmas, septiņas animācijas filmas, 11 dokumentālo filmu projekti. Nacionālā kino centra direktores, kinokritiķes Ditas Rietumas vērtējumā – “atbalstāmi būtu gandrīz visi projekti”.

Taču Covid-19 dīkstāve būtiski ietekmējusi visu kino nozari. Tai skaitā – kinokritiķu darbu.

Henrieta Verhoustinska: Mans pirmais jautājums, kāpēc neturpināt rakstīt par kino, jo kino taču patiesībā notiek ne tikai kinoteātros šodien? 

Dita Rietuma: Tas, ka pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara ir apstājušies kinoteātri, tas, protams, ir ļoti zīmīgs un dramatisks notikums, jo savā veidā mēs esam nonākuši punktā, pēc kura, iespējams, dzīve vairs nebūs tāda, kā pirms šīs pandēmijas izraisītās kinoteātru apstāšanās. Un, jā, protams, kino sen vairs nav tas kino, ko izrāda kinoteātros.

Ja man būtu jāatbild uz jautājumu, kāpēc 21. gadsimtā mēs vēl joprojām tik ļoti uztraucamies par filmas publisku izrādīšanu, par to, kas notiek kinoteātros, – viens ir tas, ka kino tomēr prasa dzīva cilvēka klātbūtni telpā, kurā kino skatīšanās notiek kolektīvi. Tas ir viens, un otrs, daudz pragmatiskākais aspekts – līdz 2020. gadam kino bizness visā pasaulē pamatā tomēr turējās uz filmu izrādīšanu kinoteātros.

Neskatoties uz “Neftlix”, neskatoties uz dažādiem lokāliem izrādīšanas tīkliem vai platformām, joprojām filmas vai filmu bizness savus lielākos ienākumus gūst kinoteātros, nevis platformās.

Nav vairs šo arī publisko kinoteātru, nav kino festivālu, kuros ar pompu tika ievadīta filmu mārketinga kampaņa.

Ir bijusi pauze, šai pauzei ir sekas un būs sekas. Es domāju – uz jautājumu, kas tad tagad notiks, mēs šajā sarunā nevarēsim gūt atbildi, jo mēs esam nonākuši punktā, kurā mainās globālā kino izrādīšanas pieredze, kurā, iespējams, mainās arī Eiropas kino prakse, kurā ir tāds ļoti liels apjukums situācijā, kas saistīta ar festivāliem. Jo pēc pāris nedēļām, būtībā pēc nedēļas vajadzēja sākties Starptautiskajam Kannu kinofestivālam, kas ir visu laiku vissvarīgākais kino notikums, ir noticis kopš 1949. gada un ticis pārtraukts tikai vienu reizi – 1968. gadā. Šis ir festivāls, kurš būtībā raksta kino vēsturi. Ja jūs esat atlasīts Kannu festivālam, ja jūs esat izturējis mežonīgo konkurenci, cīņu, jūs esat tur iekļuvis, ir liela cerība, ka ar jūsu filmu notiks kaut kas liels un skaists. Būtībā šie festivāli, fiziski notiekošie festivāli, nevis festivālu versijas “onlainā” vai internetā, ir ļoti būtiski un nepieciešami visai kino industrijai. 

Tie ir tie lielie vārti, tas ir tas lielais siets, kas izsijā un uzrāda vērtīgāko, kas uzrāda noteiktas tendences, kas uzrāda noteiktus sasniegumus, kas atklāj izcilības.

Jo pasaulē ir filmu pārbagātība, pasaulē ir ārkārtīgi daudz filmu, varētu teikt, ka pasaulē ir pārāk daudz filmu.

Kāpēc šie izsijāšanas vārti nevar būt virtuāli?

Virtuālās versijas, tas ir tāds izmisuma solis. Tiešām, tas ir izmisuma solis, kas var kaut kādā veidā veikt daļu no šo festivālu funkcijām, bet tas nekad neaizvietos visu šo komplekso institūciju un šo komplekso mehānismu, kādi ir Eiropas kino festivāli.

Un kino cilvēku tusiņi, galu galā.

Cilvēki nav tikai bildītes “Zoomā”. Man liekas – pēc pusotra mēneša funkcionēšanas “Zoomā” vai virtuālā formātā tagad mums visiem nāk lielais lūziens. Tā ir mana varbūt ļoti subjektīvā un maldīgā pieredze – pēc lielās eiforijas, cik viss ir brīnišķīgi, es sapratu, ka viss nav brīnišķīgi, jo ir tāda liela tukšuma sajūta. Īsti nevar saprast, vai tā ziņa, ko tu vēstī, sasniedz kādu adresātu.

Vai tu pati šajā “onlaina” piedāvājumā esi atradusi kaut ko sev, kas tevi ir uzrunājis? Vai tu paspēj visu noskatīties, ko mums tagad tik dāsni piedāvā internets?

Es skatos daudz, es vienmēr esmu skatījusies daudz. Un, jā, es mēģinu sekot, teiksim, globālā spēlētāja “Neftlix” piedāvājumiem. Es arī esmu sākusi pārvērtēt savu eiforisko attieksmi pret šo milzi, kas ir faktiski izmainījis pasaules kino biznesu un turpina to mainīt. Ne viss, ar ko mēs aizraujamies, ne viss tas, kas kļūst populārs, pateicoties, teiksim, rezonansei sociālajos tīklos, ne viss tas ir kvalitatīvs.

Tās ir tādas izklaides lietas vai filmas, ko mēs varētu klasificēt  kā “iereibušus pastāstus” par vēsturi. 

Iereibuši pastāsti par vēsturi – jauns žanrs?

Jā, tas ir jauns žanrs, populārs komēdiju žanrs. Nu, piemēram, seriāls “Freids” – kičīgs, vēsturi nekonvencionāli kariķējošs seriāls. Vai seriāls “Holivuda”, kura pirmizrāde bija 1. maijā un kas stāsta par zelta Holivudas periodu šajā Amerikas citadelē vai sapņu mašinērijā. Tā ir absolūti “fake” vai viltota vēsture. Tā vēsture, kura atgādina to, ko dara Kventins Tarantīno, piemēram, atļaujoties pārrakstīt vēsturi savās filmās, teiksim, filmā “Reiz Amerikā”.

Pret šiem interneta platformu piedāvājumiem ir jābūt ļoti kritiskiem. Jāsaka, ka ir jāprot orientēties, ja skatītājam nav varbūt arī tādu atskaites punktu vai pieturas punktu un tev ir jāseko tikai algoritmu piedāvājumiem, tad es negribētu teikt, ka tas ir tas kino skatīšanās veids, un tas repertuāra piedāvājums, kas padarīs šo pasauli cēlāku un skatītāju – dzidrāku.

Es saprotu, ka Nacionālā kino centra konkursā par finansējumu šogad ir daudz ģimenes filmu un daudz sieviešu režisoru.

Jāsaka, ka projekti šogad tiešām bija ļoti interesanti, ļoti dažādi. Atbalstāmi būtu gandrīz visi projekti, bet konkurss ir konkurss un, protams, uzņemties 11 spēlfilmu finansēšanu mēs nekādi nevaram. Tātad mēs ceram, ka izdosies uzsākt apmēram pusi no šiem visiem projektiem. Konkursa rezultāti būs zināmi pēc pāris dienām.

Salīdzināju šī gada kino finansējumu ar iepriekšējiem gadiem un secināju, ka, droši vien arī pateicoties tavām pūlēm, tas šogad nemaz nav slikts. Labāks bija tikai 2017. gadā, kad uzsāka daudzās simtgades filmas.

Jā, Latvijas kino situācija pēc simtgades, es gribētu to nosaukt par skaistā brīnuma piedzīvošanu, ir uzlabojusies. Paldies Kultūras ministrijai par atbalstu un sapratni. Protams, vienmēr ir dažādi konteksti. Mēs varam teikt, ka mūsu kaimiņiem joprojām ir vairāk naudas filmu uzņemšanai.

Vienmēr var būt labāk, bet neaizmirsīsim, ka vienmēr var būt sliktāk.

Ja tev būtu jāraksturo īsi – kas šobrīd raksturo latviešu kino?

Es domāju, ka Latvijas kino ir beidzot sasniedzis to trauslo brīdi, kad mēs varam teikt, ka Latvijas kino ir kļuvis dažādāks.

Mums ir komercfilmas parādījušās vairumā.

Latvijas kino kļuvis dažādāks gan žanriski, gan arī ir dažādojies filmu finansiālais atbalsts. Proti, ir filmas, kas top tikai kā komerciāli projekti bez valsts atbalsta, kas ir ļoti loģiski – tā tas arī var būt veiksmīgi funkcionējošā tirgus situācijā, kad kinoteātrus apmeklē pietiekami liels daudzums skatītāju.

Tev ir kāda mīļa latviešu komercfilma, kāda no Ēķa sērijas vai vēl kāda?

Es kā ierēdne savā konkrētajā pozīcijā ļoti izvairos definēt savas simpātijas vai antipātijas pret dažādām latviešu filmām.

Arī tām, kas nav saņēmušas valsts finansējumu?

Arī tām. Bet realitāte jau ir tāda, ka tās, kas nesaņem valsts finansējumu vai daļēju valsts finansējumu – jo neviena filma, kas top Latvijā vai Eiropā, netiek atbalstīta ar valsts finansējumu simtprocentīgi, to vienkārši neatļauj Eiropas normatīvie akti, un, protams, mums nav arī budžeta, lai to darītu, – līdz ar to, jā, valsts atbalsta lielāko daļu filmu, kas ir uzskatāmas par profesionāli veidotām filmām. Arī Kultūrkapitāls, kas atbalsta mazbudžeta debijas filmas, tas ir publiskais finansējums, tā ir valsts nauda.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti