Tiesa, nedaudz paradoksāli, ka, tiecoties būt inovatīvam, Kannu kinofestivālā ieviestās pārmaiņas vēršas tieši pret salīdzinoši jaunām parādībām, kas raksturīgas digitālajam laikmetam. Tā, piemēram, pašģīmju uzņemšanai uz sarkanā paklāja ir pieteikts karš, bet straumēšanas platformas “Netflix” paspārnē tapušie darbi konkursa “Netflix” plānos.
Piebildīšu, ka šo festivāla nostāju atbalstu: selfiji uz sarkanā paklāja (kas ir viens no Kannu kinofestivāla spilgtākajiem simboliem) šķiet kā nevajadzīga popkultūras draza. Savukārt “Netflix” monopoliskā kāre vienlaikus “valdīt” pār filmu uzņemšanu, izrādīšanu un iznomu draudīgi šķoba kino nozari, ko festivāls kultivē tik ilgus gadus.
Lai arī dzeltenās preses tenku un mākslīgi veidotu sensāciju aizēnotas, filmas tomēr ir šī pasākuma sirds un kodols – to apliecināja festivāla ceremonija 8. maija vakarā, kuru piepildīja nostalģiskas runas par kino veidošanu.
Festivāla atklāšanas filma šogad bija irāņu režisora Asgara Farhadi veidotā drāma “Visi zina” (“Todos lo saben”). Līdzīgi kā citu gadu atklāšanas filmas, arī “Visi zina” apvieno autorkino ar zvaigžņotu aktieru ansambli – filmas galvenās lomas spēlē spāņu aktieri Penelope Krusa un Havjers Bardems.
Atšķirībā no citu gadu atklāšanas filmām, Farhadi darbs – mundra ģimenes drāma – ātri vien iekrāsojas tumšās noskaņās; kāzu laikā tiek nolaupīta jauna meitene. Lai arī Farhadi filma sākotnēji aizkustina ar organisku un siltu ģimenes attiecību atainojumu, ap viduci filma iegūst maigu ziepju operas un manierīguma pieskaņu, kas zālē ik pa brīdim izsauca neveiklu ķiķināšanu.
Radikāli pretējs kamertonis savukārt piemīt Latvijā vairākkārt filmējušā ukraiņu režisora Sergeja Lozņicas jaunākajā darbā “Donbass”, kuras pirmizrāde, gluži vai ironiski, norisinājās tieši 9.maijā.
Kā hronoloģiski nesaistītu ainu kopums filma ir drūms, lielākoties pat šaušalīgs redzējums uz karu Austrumukrainā, safabricētajām ziņām, populismu un separātismu.
“Donbasa” varoņu rīcības absurds atgādina Kafkas darbu universu, savukārt stāstījuma veids un apzināti izvēlētie, atbaidošie tipāži izskatās pēc neprātīga, cietsirdīga karnevāla. Filmas laikā pieķēru sevi kavējamies pie domas par to, cik Lozņicam acīm redzami dziļi derdzas filmas stāsta pamatā esošie, reālie notikumi Donbasā.
Lai arī pieņemu, ka attiecībā uz Donbasa situāciju, politiskās nostājas ziņā pārstāvu Lozņicas viedokli, filmas garums (2 stundas) un stāstījuma vienveidība filmu iedzen patrulā monotonijā.
Pārsteidzoši, bet daudz pārdomātāk un smalkjūtīgāk savu pirmo režisēto filmu “Savā vaļā” (“Wildlife”) ir izveidojis Holivudas neatkarīgā kino aktieris Pols Dano. Kopā ar dzīvesbiedri, arī aktrisi un kinorežijas klasiķa Elija Kazana mazmeitu Zoju Kazanu sarakstītais filmas scenārijs vēsta par kādu ģimeni aizvadītā gadsimta 60.gados, kas pēc vīra darba zaudēšanas nonāk attiecību strupceļā.
Izklāstīta no pāra pusaugu dēla perspektīvas, filma ir labestīgi naivs un pārdzīvojumiem pilns attiecību vērojums, ko lieliski izspēlē aktieri Džeiks Džilenhols un Kerija Maligana. Šī arīdzan ir viena no labākajām lomām Maliganas karjerā. Turklāt patīkama ir atziņa, ka Dano filma dalībai Kannu kinofestivālā ir izvēlēta tās satura un formas, nevis režisora slavenības dēļ, kā tas, piemēram, notika ar Raiena Goslinga, piedodiet, murgaino mēģinājumu režisēt – filmu “Zudusī upe”.
Ne mazsvarīgi – Dano darbs Kannās tiek rādīts Francijas kinokritiķu apvienības veidotajā programmā “Kritiķu nedēļa” (“Semaine de la critique”), kas vēsturiski ir izveidojusies kā “malks svaiga gaisa” iepretim klasiķu darbu piepildītajam konkursam. Tiesa, Holivudas personību klātbūtne nemainīgi pulcē milzīgus skatītāju pūļus – lielākā daļa gribētāju seansā tā arī neiekļuva.
Taču pārpildītas zāles, tāpat kā garas, ilgas rindas uz tām, ir Kannu kinofestivāla ikdiena. Festivāla turpmākajās dienās, paredzams, rindas stiepsies vēl garākas – programmā gaidāma dāņu režisora Larsa fon Trīra filma par sērijveida slepkavu “Džeka celtā māja” (“The House That Jack Built”), kas pārtrauc 7 gadus ilgušo fon Trīra “persona non grata” periodu, ko režisors “nopelnīja” par bezgaumīgu un nesakarīgu joku filmas “Melanholija” preses konferencē.
Patīkami gan, ka fon Trīra un Kannu kinofestivāla attiecību atmaigšana tomēr norāda uz to, ka šeit galavārds pieder kino kvalitātei un tāpat – arī cilvēcībai.
Kļūdīties (izteikumos) ir cilvēcīgi, un nu ir pagājis gana ilgs laiks, lai mēģinātu autora un festivāla attiecības atjaunot. Cilvēcība, līdztiesība un dažādība ir vērtības, ko Kannu kinofestivāls mēģina pārstāvēt — te kinozāles pulcē cilvēkus no 90 valstīm, kuri pārstāv, pieņemu, vēl vairāk dažādu uzskatu.
