"Arthouse" žūriju, kurā šogad līdzdarbojās Daira Āboliņa, vēl joprojām varētu saukt par festivāla jaunievedumu. "Šāda žūrija Kannu kinofestivāla eksistē no 2019. gada, bet pēc būtības notika tikai otro reizi, jo pa vidu bija kovids," skaidrību vieš Āboliņa. "Atšķirībā no "lielās" – "Zelta palmas" starptautiskās žūrijas – šajā žūrijā nestrādāja neviens aktieris, neviens režisors, neviena zvaigzne. Šajā žūrijā darbojās tikai un vienīgi cilvēki, kuri strādā jau ar pabeigtām filmām, respektīvi, sinematēkas pārstāvis no Marokas, divi franču senu kinoteātru pārstāvji, viens itāļu un viena latviete – sena, ļoti grezna, 99,5 gadus veca Latvijas kinoteātra pārstāve."
Vērtēšanas procesu kinokritiķe un kuratore raksturo kā diezgan kaislīgu.
Darba apjoms žūrijā iesaistītajiem jau iepriekš bija skaidri zināms. Āboliņa stāsta: "Ja Kannās, tā teikt, visi svin dzīvi un kino 24 stundas diennaktī, tad žūrijai ir grafiks, noteikti pulksteņi, kuros ir jāskatās noteiktas filmas. Varbūt tikai vienu reizi man ir nācies noskatīties simtprocentīgi visu konkursu. Tas ir pārskatāms lielums. Filmas, starp kurām jāizšķiras, bija tikai 21, plus vēl filmas, kuras mēs katrs izvēlējāmies noskatīties paralēli vai papildus [..]. Nu tad pēc šiem ļoti stingrajiem spēles noteikumu apstākļiem tu ierodies filmās un tās skaties. Pa vidu ir tas, ko viņi sauc par "revelation" – kad ik pēc kaut kāda posma cilvēki satiekas un apspriež katru filmu atsevišķi, vēl neko neizlemjot. Ļoti retos gadījumos, mums tāds bija viens, kad nolēmām, ka šo filmu mēs esam izslēguši no tālākās spēles. Mēs jau zinām, ka mums vajag tikai vienu filmu, un cik tad ilgi mēs varam strādāt ar skaitli 21, kaut kad mums ir jāsāk pamazām atteikties." Latvijas pārstāve Kannu "arthouse" žūrijā uzsver, ka
galvenais ieguvums ir spilgtā kopaina, ko piedāvā Eiropas prestižākais kinofestivāls – tās ir filmas, par kurām mēs runāsim visu gadu.
Runājot par festivālam atlasīto filmu tēmu loku, Āboliņa secina: "Bija diezgan daudz tā, ko mēs varētu saukt par "mazām filmām". Es, piemēram, sen nebiju festivālos redzējusi tik daudz filmu par vienkāršu draudzību. Mēs tagad kaut kā maz par to runājam. [..]" Savukārt par "Zelta palmas zaru" saņēmušo kinodarbu "Skumju trīsstūris" viņai sakāms, ka tas sakustināja Kannu mierīgos ūdeņus, un taisni to – mākslas satricinājumu – visi festivāla apmeklētāji no gada uz gadu arī gaida: "Es pat nezinu, vai kāds, kurš bija zālē, palika vienaldzīgs. Tur uzreiz cilvēki varēja sašķelties daudz dažādos trīsstūros un kvadrātos par to, ko mums darīt ar šādu filmu. [..] Šajā gadījumā Estlunds, manuprāt, labāk trāpa mūsu reģionam – Austrumeiropai, Skandināvijai, kur precīzāk, briesmīgāk un patiesāk izjūt globālo situāciju pasaulē: tātad gan ar kara sākšanos, gan ar krievu agresiju, gan augstprātību visās lietās. [..] Šī filma, šis uzstādījums par pasaules un civilizācijas izvirtību augstākajā pakāpē, ko pie tam drīkst uztvert kā melno humoru (filma ir melna komēdija), ir par to, cik tālu mēs esam, cik tālu ir cilvēce. Ar to viņš, protams, satricināja. [..] Estlunds bliež tā, ka jūs nevarat saprast, vai iet ārā vai smieties, vai tiešām ir tik slikti, vai varbūt tieši šādas filmas tad, kad tās rodas un prognozē situācijas apogeju, agoniju, arī palīdz mums padomāt, kas notiek, vai mēs vēl varam atgriezties pie citas vērtību sistēmas."
Marta Romanova-Jēkabsone ar filmu skatīšanos diži nevarēja aizrauties, jo aktīvi piedalījās filmu veidotājiem veltītajā industrijas sadaļā – Kannu filmu tirgū, platformā "Producers Network". Turp viņa līdzi veda divus darbus – pēcapstrādes posmā esošo režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu "Mātes piens" un vēl topošo režisora Dzintara Dreiberga projektu "Lācis un Cālis. TTT leģendas dzimšana". "Grafiks man bija ļoti ciešs," stāsta producente, "bija tikšanās ar potenciālajiem partneriem: vienam projektam ar pārdošanas aģentiem, otram – ar kādiem partneriem, kas varētu iesaistītes filmā, varētu palīdzēt piesaistīt finansējumu.
Nerakstīts likums, ka katra tikšanās ir pusstundu. Ja ir labāks partneris vai jau konkrētāk, tad tās drīkst būt 50 minūtes (jo ir jāpaspēj uz nākošo tikšanos). Tirgus ir ļoti, ļoti liels.
Katrai valstij ir savs stends vai telts." Viņai zināms, ka Latvijas paviljons uzslavēts kā viens no skaistākajiem un jaukākajiem.
Festivāla laikā dalībnieki un viesi piedomāja arī par Ukrainu. Cilvēki pie apģērba piesprauda dzeltenzilo lentīti, teju visu valstu paviljonos bija informācija par iespējām ziedot Ukrainai, un platforma "Producers Network" īpaši izcēla Ukrainas filmu veidotājus, uzsver Romanova-Jēkabsone.
