Nezināmā Latvija
Klātesot pašam režisoram un filmas operatoram Mikam Zvirbulim, filmas seanss 15. maijā bija emocionāls un aizkustinošs brīdis, kā arī izcila kino meistardarba ilgi pelnīta godināšana.
Iekļauta pirms nepilniem 15 gadiem izveidotajā festivāla kinoklasikas programmā, filma šogad tika izrādīta līdzās Alfrēda Hičkoka, Orsona Velsa, Stenlija Kubrika un citu kinoleģendu darbiem.
Rolands Kalniņš filmas ievadvārdu laikā minēja, ka ir priecīgs un pagodināts par «Četru baltu kreklu» iekļaušanu Kannu kinofestivāla programmā, taču par šādu notikumu pavērsienu agrāk nav uzdrīkstējies pat sapņot.
Interesanti, ka, lai arī Latvija šķietami atrodas tik tuvu, tomēr Francijas filmu nozare, tostarp arī Kannu kinofestivāls par to zina tik maz —
klasikas programmas vadītājs Žeralds Dišasuā savā uzrunā, runājot par latviešu kino, vairākkārt lietoja vārdus «nezināms» un «atklāt».
Tam, protams, ir daudz racionālu iemeslu: mūsu valsts komplicētā vēsture un valstiskuma statusa izmaiņas 20. gadsimta gaitā, atrašanās aiz dzelzs priekškara, kā arī ar lielvalstīm salīdzinoši neliels kino ražošanas apjoms. Taču, pateicoties tādiem notikumiem kā šis, situācijai ir visas iespējas mainīties.
Uzmanības konkurents - Trīrs
15. maijā «Četriem baltiem krekliem» uz skatītāju uzmanību bija spēcīgs konkurents — dāņu režisors Larss fon Trīrs. Otrdienas rītā norisa kinodarba «Džeka celtā māja» (House That Jack Built) mediju seanss. Filmas pirmizrāde 14. maija vakarā jau bija paguvusi piepildīt kino presi ar ziņām par to,
ka filma ir «pretīga», «slima» un «vēmienu izraisoša».
Kā skandāls tika pasniegts arīdzan aptuvenais aprēķins, ka pirmizrādes seansu tā laikā ir pametuši aptuveni 100 skatītāju.
Mediju seansā gaisotne bija krietni mierīgāka, taču jāsaka, ka «Džeka celtā māja» — sērijveida slepkavas portretējums ar atblāzmām no Dantes Aligjēri «Dievišķās komēdijas». Tumša, savā atklātajā vardarbībā brutāla un ciniska, filma ir baisa ne tikai no anatomiskajām slepkavību ainām, bet gan tālab, ka savā ziņā norāda uz autora ļoti satricināto iekšējo pasauli. Kāds no skatītājiem filmu nosauca par fon Trīra «pašnāvības vēstuli». Šis apgalvojums gan ir attāli spekulatīvs un dramatisks sajūtu pārnesums vārdos.
Interesanti gan, ka nevienā no līdz šim notikušajiem fon Trīra filmas seansiem pirms kinodarba sākuma netika atspēlēts Kannu kinofestivāla klips un logo. Lai arī vēl neesmu dzirdējusi oficiālu komentāru, fon Trīra un festivāla attiecību kontekstā (režisors kopš 2011. gada festivālā bija «persona non grata» savu izteikumu dēļ), šī zīme it kā norāda uz attiecību remdenumu. Taču gluži kā Larsa fon Trīra filmas, arī šī epizode var būt iecerēta kā rafinēts manipulācijas instruments.
Skandināvu mitoloģiskie briesmoņi
Turpinot par briesmoņiem — filigrāns darbs ir irāņu izcelsmes režisora Ali Abasi filma «Robeža» (Grans). Zviedrijā norisošā filma ir humoristisks un savā izdomā dažkārt neprātīgs stāsts par atšķirībām un to, ka cilvēcību nedefinē izskatīšanās pēc cilvēka, bet gan rīcība. Stāsta galvenā varone ir ostas drošības darbiniece Tīna — viņa ir apveltīta ar izcilu ožu, kas ļauj saost pat cilvēku bailes un kaunu. Drīz vien kāda tikšanās (vai saostīšanās?) ar nejaušu svešinieku neparedzami pārvērš viņas dzīvi.
Filma, saglabājot rotaļīgumu, epizodiski lika skatītājiem noelsties, vai nervozi iesmieties, taču pat «Robežu» pārsteidzošākie brīži nav pašmērķīgi un lieliski ierakstās atajutīgā kompozīcijā. Uzvedinot uz domu par Tīnas un viņas noslēpumainā biedra Vores būtību, piebildīšu, ka atsauces meklējamas skandināvu mitoloģijā.
Pilsoniskā aktīvisma vingrinājums
Turpinot par cilvēcību un briesmonību, jāmin arī amerikāņu režisora Spaika Lī humoristiskā policijas drāma «Melnādainais kukluksklanietis» (BlacKkKklansman). 70. gadu estētikā ieturētā filma savā labā lieto itin visus tālaika Holivudas detektīvdrāmu paņēmienus — pakaļdzīšanos, laikmetam raksturīgo mūziku un lērumu kino atsauču.
Ar humoristiskām ainām filma ir kolorīta drāma par rasisma tēmu un pirmo Kolorādospringsas melnādaino policistu. Dialogos iepinot dažādus Donalda Trampa priekšvēlēšanu sloganus, filma šābrīža situāciju pielīdzina segregācijas laikiem un izceļ to absurdu. Ar aktieriem Ādamu Draiveru un Džonu Deividu Vašingtonu galvenajās lomās,
filma ir patīkams pilsoniskā aktīvisma vingrinājums un, jāsaka, arī ļoti izklaidējošs un plašai auditorijai piemērots varoņstāsts.
Tiesa, Lī filmu tās filnālā pavērš pilnīgi citā noskaņā, un to izveido kā aktuālas un akūtas problēmas ciešu un nopietnu vērojumu. Nesenākie programmas seansi festivāla programmai piešķir temperamentu un lielāku intensitāti nekā sākumā. Šajās dienās izrādītie darbi ir labi artikulētu ideju — iztēlotu vai reālu — placdarmi.
Azarts skatīties arī jaunos "Zvaigžņu karus"
Taču nenovirzoties no izklaides tēmas — otrdienas vakarā pilsētu piedārdināja skaļa uguņošana, bet uz festivāla sarkanā paklāja pulcējās kosmiskie «trieciennieki». Tā šodien izpaudās «Zvaigžņu karu» publicitātes kampaņa. Ko šāds izklaides kino dara autorkino «Mekā» — Kannās? Ļaujiet paskaidrot:
kinofestivāla plašākai atpazīstamībai zvaigžņu klātbūtne nekad nenāk par ļaunu, līdz ar to šogad šeit tika svinēta filmas «Solo: Zvaigžņu karu stāsts» (Solo: A Star Wars Story) pirmizrāde.
Festivāla programmas veidotāju iecere noteikti ir vainagojusies ar panākumiem: ap sarkano paklāju spietoja necaurlaužami pūļi, bet rindas uz seansiem vijās garos lokos. Precizēšu, ka šī nav nekāda vienreizējā parādība: Kannu apmeklētāji ir kinomīļi un azartiski skatās gandrīz vai visu, tostarp arī šo leģendāro sci-fi izklaides sāgu.
